Sāk iznākt "Pēterburgas Avīzes"

"Pēterburgas Avīzes" (vecajā ortogrāfijā: Peterburgas awises) bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums, kas iznāca Pēterburgā no 1862. gada 26. jūlija līdz 1865. gada jūnijam. Izdevējs bija Krišjānis Valdemārs.

Sākotnēji avīzes redaktora pienākumus uzņēmās Juris Alunāns, bet slimības dēļ viņš bija spiests atteikties no šiem pienākumiem. Viņa vietu ieņēma Krišjānis Barons. Cenzora pienākumus līdz avīzes 16. numuram Pēterburgā izpildīja Krišjānis Valdemārs, vēlāk ģenerālgubernators Vilhelms fon Līvens Rīgā.

Līvens 1862. gada 27. septembrī iekšlietu ministram iesniedza apsūdzības rakstu un pieprasīja laikraksta cenzūru nodot viņam.

1863. gadā no 16. maija līdz 10. oktobrim avīzes izdošanu uz laiku apturēja, vēlāk atjaunoja.

1901. — 1905. gadā tika atjaunots laikraksts ar nosaukumu "Pēterburgas Avīzes", kura faktiskais redaktors bija Vilis Olavs.

Izdevēji un veidotāji — jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Indriķis Alunāns, Krišjānis Barons, Jēkabs Zvaigznīte, Ernests Dinsbergs, Kaspars Biezbārdis, Bernhards Dīriķis u.c.

Pēc vācbaltiešu mācītāju iebildumiem pret nacionāli orientētajiem rakstiem "Mājas Viesī", daļa no radikālāk noskaņotajiem rakstu autoriem nolēma izdot jaunu laikrakstu ārpus Baltijas guberņām. Gaidāmās preses reformas dēļ nevarēja dibināt jaunus periodiskos izdevumus latviešu valodā, bet, pateicoties K. Valdemāra ietekmīgajam stāvoklim, J. Alunāna pieteiktās „Pēterburgas Avīzes” ieņēma izņēmuma statusu. J. Alunāns jau ilgāku laiku slimoja ar tuberkulozi, tādēļ viņam par palīgu tika uzaicināts K. Barons, kurš 1862.gadā kļuva par izdevuma faktisko redaktoru.

Pirmais numurs iznāca 1862. gada 26. jūlijā. Šajā laikā klajā nāca 131 numurs un 55 dažādi pielikumi.

1860. gadu 1. pusē „Pēterburgas Avīzes” bija sabiedriski politisko norišu centrā. Laikraksta veidotāji uzskatīja, ka viņu laikrakstam jābūt aktīvākā un sociālpolitiskā pozīcijā. Vācbaltieši to atzina par politiski bīstamu, jo „Pēterburgas Avīžu” galvenā tendence bija veicināt latviešu buržuāzijas augšanu un tās mantisko nostiprināšanos. Laikraksts vērsās pret feodālisma paliekām Baltijas ekonomiskajā, tiesiskajā un kultūras dzīvē.

Baltijas muižniecības un mācītāju vadītajai Latviešu literārajai biedrībai izdevās panākt, ka 1862. gada 12.oktobrī avīzes cenzēšana tika pārcelta uz Rīgu.

Līdz ar to tika apgrūtināta kritisku domu publicēšana. Vēlāk Baltijas ģenerālgubernators barons V. Līvens panāca, ka „Pēterburgas Avīzes” apturēja uz četriem mēnešiem — no 1863. gada maija līdz oktobrim. Laikraksts darbu atsāka, taču satīriskā pielikuma izdošanu nācās pārtraukt. Tika mainīts laikraksta idejiskais virziens un veidošanas principi. No sabiedriski politiska laikraksta tas kļuva par lauksaimnieciskas ievirzes izglītojošu izdevumu. Līdz ar to zuda laikraksta popularitāte.

Vajāšanu rezultātā K. Valdemārs bija spiests pārtraukt „Pēterburgas Avīžu” izdošanu.

Atsevišķi var piebilst, ka no 1901.-1905. gadā tika izdots laikraksts ar nosaukumu „Pēterburgas Avīzes”. To izdeva Pēterburgas Elektrotehniskā institūta zinātniskās padomes sekretārs O. Rāviņš, bet faktiskais redaktors bija Vilis Olavs. Redakcijā darbojas R. Blaumanis, A. Niedra, J. Ansbergs.

Laikraksts deklarēja, ka ir veco „Pēterburgas Avīžu” idejiskais mantinieks un tradīciju turpinātājs. Lasītāji visumā to akceptēja. Šajā periodā „Pēterburgas Avīzes ” vairāk rakstīja par kroņa muižu sadalīšanu un bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, kritizēja patronāta tiesības un izglītības sistēmas trūkumus, aplūkoja baltvāciešu un latviešu attiecības. Populārs bija šī izdevuma Literāriskais pielikums, it īpaši humora un satīras nodaļa „Purva mala”.

Laikraksts pievērsās kultūras, saimniecības, politikas problēmām. Tā kritizēja Baltijas sabiedrības iekārtu. Sevišķi nesaudzīgi laikraksts apkaroja tā sauktos kaunīgos latviešus, kas centās noliegt savu latvisko izcelsmi. Lielu uzmanību veltīja Baltijas agrārajām attiecībā un meklēja to uzlabošanas ceļus. Laikraksts sniedza plašas ziņas par Krievijas 60.gadu agrāro reformu. Rakstīja par sasniegumiem tehnikā, par dabaszinībām. Izdevumā bija nodaļa par tiesu lietām un likumiem, tirgus ziņas, ziņas par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām. Parādās filosofiska satura raksti, arī raksti, kas satur ziņas par skolām un valodnieciski raksti.

Laikrakstā iespiesti K. Barona stāsti un dzejoļi, arī K. Dauguļa un J. Ruģēna dzejoļi.

Liela nozīme bija satīriskajam pielikumam „Dzirkstele”, kuru vēlāk pārdēvēja par „Zobugalu”. Idejiski satīra bija pret muižniekiem un mācītājiem