Tiek atklāta dzelzceļa līnija Rīga - Daugavpils

Rīgas Biržas sabiedrības dibinātajai Rīgas—Daugavpils (Dinaburgas) dzelzceļa sabiedrībai (Общество Риго-Динабургской железной дороги) piederošā dzelzceļa līnija Rīga-Daugavpils tika atklāta 1861. gada 21. septembrī.

Lai gan sākotnēji līniju bija paredzēts būvēt caur blīvāk apdzīvotām un saimnieciski attīstītajām Jelgavu un Bausku (tālāk uz Kauņu), Krievijas cara administrācija šo maršrutu neapstiprināja militāri stratēģisko iemeslu dēļ. Tās viss maršruts tika pārcelts Daugavas labajā krastā, saglabājot Daugavu kā dabisku šķērsli "pret Rietumiem". Kā redzams no mūsdienu jau tā vadības neveiksmju neveiksmju pilnā Rail Baltic projekta, apšaubāma arī šī projekta militārā nozīme, jo tas paredz pārvadu pār Daugavu uz labo krastu vairāk kā 30 km tālu no Rīgas (stratēģisku, militāri galveno punktu, kurš būtu jāapgādā krīzes gadījumos), turklāt veidojot no militārā viedokļa visai absurdas (nevis drošu, bet dārgu) konstrukcijas divlīmeņu tiltu (tsk "augstu (8-11m), lai jahtas var izbraukt") visai dziļā (22m) un platā (tilta garums pārsniegtu 1.1km) Daugavas posmā, jo to paredzēts veidot pāri Rīgas HES ūdenskrātuvei. Cerības, ka absurdās trases vietā tiks maksimāli izvēlēta esošā dzelzceļa infrastruktūra (caur Rīgu) ir mazas, jo Latvijas politiskā elite tsk šī projekta sakarā ir pierādījusi savu nekompetenci un vai korumpētību. Ir visnotaļ skaidrs, ka militārām vajadzībām nav nepieciešams ātrvilciens, tāpat, tas nebūtu iespējams, ja Latvijā RailBaltica veidotu vairāk kā 10 stacijas, ko paredz RailBaltica fantasti, līdz ar to sliežu nomaiņa uz Eiropas platuma sliedēm vismaz posmos Olaine- Rīga-Limbaži, būtu iespējama uz esošajām trasēm, tās, protams koriģējot.

Arī tolaik būves laikā maršruts tika mainīts arī vēlāk, piemēram, pie Daugavpils tika pamesti jau iesākti uzbērumi, lai līniju pārnestu tuvāk cietoksnim to pašu militāro iemeslu dēļ.

Rīgā 217,5 km garā divsliežu līnija sākās kādreizējo Rīgas pilsētas nocietinājumu vaļņu priekšā, šķērsoja Maskavas priekšpilsētu, savā tālākajā gaitā tuvojās Jaunjelgavas un Jēkabpils pilsētām Daugavas kreisajā pusē un sasniedza Dinaburgu (Daugavpili) netālu no tās cietokšņa.

Visā līnijas garumā uzbūvēja 194 inženiertehniskās būves:

• 2 mezglu stacijas (Rīga un Daugavpils) 
• 12 starpstacijas;
• 5 lielus tiltus, 
• 34 nelielus tiltus,
• 104 mūra caurtekas, 
• 14 betona caurtekas, 
• 5 tvaika lokomotīvju šķūņus, (Rīgā, Skrīveros, Krustpilī, Jersikā un Daugavpilī);
• sakariem un signalizācijai bija ierīkots telegrāfs,
• aizsargbarjeras pie pārbrauktuvēm,
• lokomotīvju un vagonu darbnīcas,
• preču iekraušanas platformas. 

Tā kā tolaik ceļu pārbrauktuvju, pārmiju u.c. apkalpošanas darbus veica cilvēki, nevis automātika, paralēli vietās, kur tas bija nepieciešams visā dzelzceļa garumā, tika uzbūvētas 200 sargu / darbinieku mājiņas ar saimniecības ēkām.

Stacijas:

• Rīga
  • Kurtenhofa (Kurtenhof, Куртенгоф, tagad Salaspils stacija)
  • Ikšķile (no 1863)
  • Ogre
  • Ringmundshofa (Ringmundshof, Рингмундсгоф, Rembate, tagad Lielvārdes stacija)
  • Rēmershofa (Römershof, Ремерсгоф, tagad Skrīveru stacija)
  • Koknese (Kokenhusen, Кокенгузен)
  • Stukmaņi (Stockmannshof, Штокмансгоф, tagad Pļaviņu stacija)
• Krustpils (Kreutzburg, Крейцбург), no 1901. gada savienojums ar dzelzceļa līniju Ventspils—Maskava 
  • Trepe (Treppenhof, Треппенгоф)
  • Līvāni (Liwenhof, Ливенгоф)
  • Cargrada (Zargrad, Царьград, tagad Jersikas stacija)
  • Nīcgale (Nitzgal, Ницгаль)
  • Līksna (Lixna, Ликсна)
• Daugavpils (Dünaburg, Динабург no 1893. gada Двинск)
  • Jozefova (Juzefowo, tagad Naujene)
  • Maļinovka (no 1869. gada, tagad Izvalda)
  • Krāslava (Kreslawka)
  • Baltiņi (Baltin no 1869. gada, tagad Skaista)
  • Baļbinova (Balbinowo, tagad Indra)

Staciju paplašināšanās, karu un 21. gadsimtā nesaprātīgu (nevērīgu) pārbūvju dēļ, sākotnējā izskatā saglabājušās tikai Salaspils, Jersikas, Nīcgales un Līksnas staciju ēkas.

Visus būves inženiertehniskos darbus un būvju uzraudzību veica angļu administrācija (izņemot dažus sekretārus un tehniskos palīgus).

***

1857. gada 7. maijā Londonā tika noslēgts līgums ar kontraģentu T. Džeksonu par visu izbūves un piegādes darbu organizēšanu. Līgums paredzēja darbu izpildi veikt 3 gadu laikā par 115 tūkstošiem sterliņu mārciņu.

Galvenajam inženierim Hokšovam, kurš atbildēja gan par būves adminsitrēšanu, gan sliežu, vagonu un lokomotīvju piegādēm no Anglijas, tika asignēti 13,5 tūkstoši sterliņu mārciņu. 

Būves vadība:

• Galvenais inženieris Hokšovs
• Vietnieks inž. T. Vatsons

Līnijas izbūve tika sadalīta 4 daļās, to vadītāji:

• Rīga- 40.tā versts inž. S.Honings
• 40.tā versts-94. versts inž. M. Viljams
• 94.tā versts-145. versts  inž. Bidders
• 145.tā versts- Daugavpils inž. D. Huttons

Būves pārvaldība neritēja tik raiti, kā paredzēts un jau pēc gada kopš būves uzsākšanas kontraģents Džeksons atteicās no uzraudzības, to nododot būves Direkcijai (Hokšovam). Tā vadību nodeva jauniem apakšuzņēmējiem Ešberijam un Vatsonam (galv.inž. vietniekam), taču arī tie nespēja tikt galā, īpaši ar krievu (latviešu) šāda veida būvēs nepieredzējušajiem vietējiem uzņēmējiem un apakšuzņēmēji ātri atgrieza saimnieciskos "vadības grožus" Direkcijai.

inž. Vatsonam uzņemoties saimnieciskos pienākumus, par Hokšova vietnieku kļuva 2. daļas vadītājs Viljamss, kuru savukārt nomainīja viņa vietnieks Hugo Kārlails. Pēdējais kļuva par pirmo Rīgas -Dinaburgas dzelzceļa priekšnieku.

Jau pirmajā vasarā līnija no Rīgas tika uzbūvēta līdz Ringmundshofai (Lielvārdei), bet nākamā gadā uzbērums jau bija pagarināts vēl par 110 kilometriem, tai skaitā, šķērsojot Livlandes un Vitebskas guberņu robežas pie Gostiņiem.

Vēlāk līnija tika iekļauta dzelzceļa līnijā Rīga—Orla un pamatā tika izmantota labības, kokmateriālu eksportam caur Rīgas ostu no  Krievijas vidienes. 

• 1866. gadā dzelzceļa sabiedrība uzbūvēja līnijas pagarinājumu līdz Vitebskai,
• 1868. gadā cauri Smoļenskai līdz Orlai.

1894. gadā tā pārgāja valsts īpašumā.

Tai bija atzars uz Jelgavu-Mažeiķiem-Liepāju, Bolderāju un Tukumu, kā arī gadu vēlāk izveidots savienojums ar dzelzceļa līniju Pēterburga—Varšava.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām šis dzelzceļš tika sadalīts starp Latviju un PSRS un vairs nekalpoja kā vienota dzelzceļa līnija

Arī mūsdienās šī dzelzceļa līnija ir sadalīta starp Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas dzelzceļiem. Dzelzceļa līnijas Rīga—Daugavpils un Daugavpils—Indra ir vienas no galvenajām Latvijas dzelzceļa līnijām.

Garantijas laiks būvei tika noteikts - 75 gadi.

Pēc J. Vanaga u.c. materiāliem