Tiek atklāta dzelzceļa līnija Rīga - Daugavpils

Rīgas Biržas sabiedrības dibinātajai Rīgas—Daugavpils (Dinaburgas) dzelzceļa sabiedrībai (Общество Риго-Динабургской железной дороги) piederošā dzelzceļa līnija Rīga-Daugavpils tika atklāta 1861. gada 21. septembrī.

Lai gan sākotnēji līnija bija paredzēta būvēt caur blīvāk apdzīvotām un saimnieciski attīstītajām Jelgavu un Bausku, Krievijas cara administrācija šo maršrutu neapstiprināja militāri stratēģisko iemeslu dēļ, un tās viss maršruts tika pārcelts Daugavas labajā krastā, saglabājot Daugavu, kā dabisku šķērsli "pret Rietumiem". Kā redzams no jau tā vadības neveiksmju neveiksmju pilnā Rail Baltic projekta, visvairāk apšaubāma arī šī projekta militārā nozīme, jo tas paredz pārvadu pār Daugavas labo krastu tālu no Rīgas (stratēģisku militāri galveno punktu, kurš būtu jāapgādā), turklāt veidojot no militārā viedokļa absurdas konstrukcijas tiltu. 

Būves laikā maršruts tomēr tika mainīts, piemēram, pie Daugavpils tika pamesti jau iesākti uzbērumi, lai līniju pārnestu tuvāk cietoksnim.

217,5 km garā divsliežu līnija sākās kādreizējo Rīgas pilsētas nocietinājumu vaļņu priekšā, šķērsoja Maskavas priekšpilsētu, savā tālākajā gaitā tuvojās Jaunjelgavas un Jēkabpils pilsētām Daugavas kreisajā pusē un sasniedza Dinaburgu (Daugavpili) netālu no tās cietokšņa. Visā līnijas garumā uzbūvēja 194 inženiertehniskās būves:

• 2 mezglu stacijas (Rīga un Daugavpils) un
• 12 starpstacijas;
• 5 lielus tiltus, 
• 34 nelielus tiltus,
• 104 mūra caurtekas, 
• 14 betona caurtekas, 
• 5 tvaika lokomotīvju šķūņus, (Rīgā, Skrīveros, Krustpilī, Jersikā un Daugavpilī);
• sakariem un signalizācijai bija ierīkots telegrāfs,
• aizsargbarjeras pie pārbrauktuvēm,
• kā arī lokomotīvju un vagonu darbnīcas,
• preču iekraušanas platformas. 

Tā kā toreiz ceļu pārbrauktuves, pārmijas u.c. darbus veica cilvēki, nevis automātika, paralēli tika uzbūvētas 200 sargu / darbinieku mājiņas ar saimniecības ēkām.

Visus būves inženiertehniskos darbus un būvju uzraudzību veica angļu administrācija (izņemot dažus sekretārus un tehniskos palīgus).

***

1857. gada 7. maijā Londonā tika noslēgts līgums ar kontraģentu T. Džeksonu par visu izbūves un piegādes darbu organizēšanu. Līgums paredzēja darbu izpildi veikt 3 gadu laikā par 115 tūkstošiem sterliņu mārciņu.

Galvenajam inženierim Hokšovam, kurš atbildēja gan par būves adminsitrēšanu, gan sliežu, vagonu un lokomotīvju piegādēm no Anglijas, tika asignēti 13,5 tūkstoši sterliņu mārciņu. 

Būves realizācija:

• Galvenais inženieris Hokšovs
• Vietnieks inž. T. Vatsons

Līnijas izbūve tika sadalīta 4 daļās, to vadītāji:

• Rīga- 40.tā versts inž. S.Honings
• 40.tā versts-94. versts inž. M. Viljams
• 94.tā versts-145. versts  inž. Bidders
• 145.tā versts- Daugavpils inž. D. Huttons

Būves pārvaldība neritēja tik raiti, kā paredzēts un jau pēc gada kopš būves uzsākšanas kontraģents Džeksons atteicās no uzraudzības, to nododot būves Direkcijai (Hokšovam). Tā vadību nodeva jauniem apakšuzņēmējiem Ešberijam un Vatsonam (galv.inž. vietniekam), taču arī tie nespēja tikt galā, īpaši ar krievu (latviešu) šāda veida būvēs nepieredzējušajiem vietējiem uzņēmējiem un tie ātri atgrieza saimnieciskos "vadības grožus" Direkcijai.

inž. Vatsonam uzņemoties saimnieciskos pienākumus, par Hokšova vietnieku kļuva 2. daļas vadītājs Viljamss, kuru savukārt nomainīja viņa vietnieks Hugo Kārlails. Pēdējais kļuva par pirmo Rīgas -Dinaburgas dzelzceļa priekšnieku.

Jau pirmajā vasarā līnija no Rīgas tika uzbūvēta līdz Ringmundshofai (Lielvārdei), bet nākamā gadā uzbērums jau bija pagarināts vēl par 110 kilometriem, tai skaitā, šķērsojot Livlandes un Vitebskas guberņu robežas pie Gostiņiem.

Vēlāk līnija tika iekļauta dzelzceļa līnijā Rīga—Orla un pamatā tika izmantota labības, kokmateriālu eksportam caur Rīgas ostu no  Krievijas vidienes. 

• 1866. gadā dzelzceļa sabiedrība uzbūvēja līnijas pagarinājumu līdz Vitebskai,
• 1868. gadā cauri Smoļenskai līdz Orlai.

1894. gadā tā pārgāja valsts īpašumā.

Tai bija atzars uz Jelgavu-Mažeiķiem-Liepāju, Bolderāju un Tukumu, kā arī gadu vēlāk izveidots savienojums ar dzelzceļa līniju Pēterburga—Varšava.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām šis dzelzceļš tika sadalīts starp Latviju un PSRS un vairs nekalpoja kā vienota dzelzceļa līnija

Mūsdienās šī dzelzceļa līnija ir sadalīta starp Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas dzelzceļiem. Dzelzceļa līnijas Rīga—Daugavpils un Daugavpils—Indra ir vienas no galvenajām Latvijas dzelzceļa līnijām.

Stacijas:

• Rīga
  • Kurtenhofa (Kurtenhof, Куртенгоф, tagad Salaspils stacija)
  • Ikšķile (no 1863)
  • Ogre
  • Ringmundshofa (Ringmundshof, Рингмундсгоф, Rembate, tagad Lielvārdes stacija)
  • Rēmershofa (Römershof, Ремерсгоф, tagad Skrīveru stacija)
  • Koknese (Kokenhusen, Кокенгузен)
  • Stukmaņi (Stockmannshof, Штокмансгоф, tagad Pļaviņu stacija)
• Krustpils (Kreutzburg, Крейцбург), no 1901. gada savienojums ar dzelzceļa līniju Ventspils—Maskava 
  • Trepe (Treppenhof, Треппенгоф)
  • Līvāni (Liwenhof, Ливенгоф)
  • Cargrada (Zargrad, Царьград, tagad Jersikas stacija)
  • Nīcgale (Nitzgal, Ницгаль)
  • Līksna (Lixna, Ликсна)
• Daugavpils (Dünaburg, Динабург no 1893. gada Двинск)
  • Jozefova (Juzefowo, tagad Naujene)
  • Maļinovka (no 1869. gada, tagad Izvalda)
  • Krāslava (Kreslawka)
  • Baltiņi (Baltin no 1869. gada, tagad Skaista)
  • Baļbinova (Balbinowo, tagad Indra)

Staciju paplašināšanās, karu un 21. gadsimtā nesaprātīgu (nevērīgu) pārbūvju dēļ, sākotnējā izskatā saglabājušās tikai Salaspils, Jersikas, Nīcgales un Līksnas staciju ēkas.

Garantijas laiks būvei tika noteikts - 75 gadi.

Pēc J. Vanaga u.c. materiāliem