Pēteris Šmits

Pēteris Šmits bija latviešu orientālists sinologs, valodnieks un etnogrāfs. Pasaulē zināms kā jaunas krievu sinoloģijas skolas izveidotājs, Latvijā vairāk pazīstams ar saviem darbiem par latviešu folkloru un etnogrāfiju.

Pēteris Šmits dzimis Raunas novadā toreizējās Lisēniešu Pekša mājās lauksaimnieka ģimenē. Pamatizglītību guvis Raunas pagastskolā, Raunas draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā. 1891. gadā absolvējis Rīgas guberņas ģimnāziju.

1891. gadā viņš uzsāka slāvu filoloģijas studijas Maskavas universitātē, taču pēc pirmā mācību gada mācības pameta. 1892. gadā sāka studijas Pēterburgas universitātes Austrumu valodu fakultāti, kur apguva ķīniešu un mandžūru valodas. Trīs gadus stažējās Pekinā, lai varētu pretendēt uz profesora vietu. Pēc Pekinas universitātes nodibināšanās 1898. gadā pasniedza tur krievu valodu, izpildījis atsevišķus diplomātiskus uzdevumus. No 1899. gada bijis mandžūru valodas un ķīniešu valodas gramatikas profesora vietas izpildītājs Vladivostokas Tālo Austrumu institūtā, kas bija pirmais orientālistikas centrs Krievijas impērijā, bet P.Šmits viens no pirmajiem mācību spēkiem tajā. 1902. gadā ieguva maģistra grādu Pēterburgas universitātē ar disertāciju par ķīniešu mandarīnu valodas gramatiku un ieguva ārkārtas profesora vietu Vladivostokā. 1918. gadā viņš kļuva par Tālo Austrumu universitātes (Дальневосточный государственный университет (ДГУ)) profesoru un piedalījās tās Satversmes izveidē, bet 1919.-1920. gados bija universitātes Filoloģijas-filosofijas fakultātes dekāns.

1920. gadā kopā ar Imantas pulku atgriezās Latvijā, un tajā pašā gadā uzsāka darbu Latvijas Universitātē (LU), kur bija profesors, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns (no 1923. gada līdz 1925. gadam), 1922. gadā LU prorektors studentu lietās.

Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību spēki ap 1924. gadu. 1. rindā no kreisās: Aleksandrs Dauge, Kārlis Balodis,Jēkabs Velme, Jēkabs Lautenbahs, Ernests Felsbergs, Pēteris Šmits,Ludis Bērziņš; vidū: Kārlis Straubergs, Augusts Tentelis; 2. rindā no kreisās: Arnolds Spekke, Juris Plāķis, Ernests Blese, Pauls Jurēvičs,Maksis Nusbergers, Pauls Dāle, Rūdolfs Jirgens, Pēteris Zālīte, Francis Balodis, Jānis Kauliņš.

No 1923. gada līdz 1925. gadam filologu biedrības priekšnieks, pēc tam tās goda biedrs, Rīgas Latvijas biedrības Zinību komisijas priekšnieks. 1928. gadā Upsalas universitātes goda doktors, bet no 1936. gada - Latvijas Vēstures institūta īstenais biedrs.

Tā kā Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošanas projekts no valdības puses netika atbalstīts, pēc Pētera Šmita ierosmes Rīgas Latviešu biedrības paspārnē tika izveidota nevalstiska zinātņu akadēmija, Zinību komisiju reorganizējot par Zinātņu komiteju. Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas svinīgajā atklāšanas sēdē 1932. gada 23. maijā kā goda viesi piedalījās Valsts prezidents A. Kviesis, ārlietu ministrs K. Zariņš, izglītības ministrs A. Ķēniņš, gandrīz viss diplomātiskais korpuss.

Mūža nogalē slimoja. 1938. gadā ieguva Tēvzemes balvu zinātnē. Miris 1938. gada 5. jūnijā. Pēteris Šmits bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lettica biedrs.

Paralēli zinātniskajam darbam un pedagoga slodzei Tālo Austrumu institūtā, izstrādāja pilnīgi jaunu ķīniešu valodas pasniegšanas metodiku, ko vēlāk ieviesa arī Pēterburgas austrumu valodi institūtā u.c. Krievijas augstskolās. Aktīvi piedalījās Amūras apgabala izpētes biedrības (Общество изучения Амурского края) darbā, bija biedrības bibliotekārs un rīcības komitejas loceklis, kas viņam ļāva gan organizēt, gan piedalīties zinātniskajās ekspedīcijās pa Austrumsibīriju.

1902. gadā Šmits nokārtoja eksāmenu un aizstāvēja disertāciju (Опыт мандаринской грамматики с текстами для упражнений), saņemot zinātnisko grādu. Pirmais Eiropas zinātnieks, kas apmeklēja gandrīz visas mandžūru valodās runājošās tautas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, viņš arī izpētīja tās un publicēja zinātnisku rakstus par šo tautu valodām. Zinātniski pamatoja tungusu-mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi. Ar saviem darbiem un idejām izveidoja jaunu sinologu skolu Krievijā. Latvijā P.Šmitam neizdevās panākt, ka LU ievieš orientālistikas disciplīnas, un viņš bija spiests sašaurināt savu pētījumu loku un pamatā pievērsties latviešu folklorai un etnogrāfijai.

Pirmais P. Šmita zinātniskais darbs par latviešu valodu bija ,,Trejādi garumi latviešu valodā’’ (izdots Pēterburgā 1899. gadā). Atsevišķi raksti par latviešu valodu tika publicēti arī žurnālos "Mājas Viesa Mēnešraksts", "Austrums". Publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumā daudz rakstu un apcerējumu par latviešu ticējumiem, mitoloģiju tautasdziesmām, vecajām vārdnīcām, Glika Bībeles valodu u.c.

Pēc viņa nāves 1940. - 1941. gadā tika izdoti "Latviešu tautas ticējumi" 4 sējumos, kuros apkopoti 36 790 tautas ticējumi.

2003. gada 11. novembrī I Meža kapos svinīgi atklāja P. Šmitam veltītu pieminekli.

Avots: Wikipedia, Rauna.lv 

***

***