Pauls Jurevičs

Pauls Jurevičs (1891—1981) bija latviešu skolotājs un filozofs, filozofijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents, profesors, dekāns (1935–1943).

Viens no Latvijas filozofu biedrības dibinātājiem un tās priekšsēdis. Publicējis pāri par 100 rakstu par filozofijas, kultūras, pedagoģijas un nacionālām problēmām periodikā un zinātnisko rakstu krājumos. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums

Dzimis 1891. gada 19. novembrī Rīgā fabrikas pārvaldnieka Jāņa Jureviča ģimenē. Tēvs bija ienācis no
leišmales un uzstrādājies par vecāko meistaru korķu fabrikā. Pauls Jurevičs pats stāsta: "Tēvs pēc dabas bija kluss, drusku sevī iegrimis, humāns. Viņš darbojās tautiskā kustībā un, būdams mūzikāls un izcils tenora dziedātājs E. Vīgnera korī, bija piedalījies visos dziesmu svētkos. Viņš mani stipri ietekmēja ar savu latvisko patriotismu, ar tautas dziesmu dziedāšanu un spēlēšanu uz vijoles. Viņam bija diezgan izkopts dzīves stils, viņš mīlēja labi ģērbties un būt spodrs: šķiet, ka šīs pēdējās īpatnības noteica tautiskam laikmetam zīmīgā latviešu tieksme nepalikt pakaļ vāciešiem, — un tēvam te vēl bija sevišķi iemesli, jo viņam Rīgā bija vācu radi: viņa mātes māte bija bijusi vāciete. Līdz 10 gadiem augu jumta dzīvoklītī, fabrikā ieslēgts, pilnīgi izolēts no ielas un svešiem cilvēkiem, un arī rotaļu biedru man tikpat kā nebija, izņemot drusku jaunāko brāli. Viss tas, šķiet, stiprināja manī, varbūt, jau dabā ielikto tieksmi uz savrupību. Biju sīks, bāls, kalsens zēniņš, reizē tomēr ļoti dzīvs un aktīvs. Piecos gados jau sāku savas skolu gaitas: vecāmāte ik rītus veda mani līdz dzīvās satiksmes dēļ bīstamai Avotu ielai un tad palaida, lai skrienu tieši vien uz bērnu dārzu Ģertrūdes un, tai laikā, — Suvorova (Kr. Barona) ielas stūrī. Tur ieguvu zināmus pamatus savām vācu valodas zināšanām, jo tai laikā Rīgas pilsētas bērnu dārzos sarunu valoda bija vācu.Pēc diviem gadiem pārgāju uz turpat tuvumā esošo elementārskolu, kurā mācīja Pēteris Cīrulis (Zundu Pēteris) visus priekšmetus krievu valodā, izņemot „dzimto valodu" un bībeles stāstus. Skolā ieguvu patiku lasīt un mājās varēju stundām ilgi, uzmeties ar ceļiem uz krēsla un elkoņus pret galdu atbalstījis, lasīt grāmatas, kas vien pagadījās. 1902. gadā pēc pastingra iestāšanās konkursa eksāmena tiku uzņemts Rīgas pilsētas reālskolā: tēvs gribēja, lai es kļūtu par inženieri. "

Pēc Rīgas reālskolas beigšanas (1909) strādāja par mājskolotāju (1909-1912). No 1912. gada studēja filozofiju Tērbatas universitātē pie Jēkaba Oša. Pirmā pasaules kara laikā strādāja par skolotāju Goļicinas ģimnāzijā pie Maskavas (1916-1918) un 1918. gadā iestājās Maskavas universitātē. 1921. gadā atgriezās Latvijā un Latvijas Universitātē ieguva cand. phil. grādu.

Latvijas Republikas Izglītības ministrijas uzdevumā P. Jurevičs 1921. gada rudenī kopā ar latviešu skolnieku grupu devās uz Franciju, kur strādāja Turkuenas (Tourcoing) licejā un papildinājās netālajā Lilles universitātē pie profesoriem Lefevra un Ibēra (1921−1924). Kopš 1925. gada viņš bija Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas skolotājs un Latvijas Universitātes privātdocents un grieķu valodas lektors (1927).

1930. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par Anrī Bergsona atziņas teoriju un ieguva filozofijas doktora (Dr. philos.) grādu. No 1935. gada LU filozofijas vēstures profesors. Attīstīja teoriju par intuitīvo metodi un uzstājās ar ziņojumiem starptautiskajos filozofu kongresos (1934, 1937).

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņu atlaida no darba, bet 1941. gada atkal atjaunoja amatā kā Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekānu (1941−1943). 1944. gadā devās bēgļu gaitās, bija mācībspēks Freiburgas universitātē (1945−1950). 1950. gadā emigrēja uz Austrāliju, strādāja par valodu pasniedzēju Melburnas koledžā un rakstīja filozofiskas esejas.

Miris Melburnā 1981. gada 6. novembrī.

Darbi

Ir saglabājusies fotogrāfija kopā ar kolēģiem (skatīt pievienoto rakstam grupas bildi): 

Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību spēki ap 1924. gadu. 1. rindā no kreisās: Aleksandrs Dauge, Kārlis Balodis, Jēkabs Velme, Jēkabs Lautenbahs, Ernests Felsbergs, Pēteris Šmits, Ludis Bērziņš; vidū: Kārlis Straubergs, Augusts Tentelis; 2. rindā no kreisās: Arnolds Spekke, Juris Plāķis, Ernests Blese, Pauls Jurevičs, Maksis Nusbergers, Pauls Dāle, Rūdolfs Jirgens, Pēteris Zālīte, Francis Balodis, Jānis Kauliņš.

• Jurevics P. Le problème de la connaissance dans la philosophie de Bergson. Paris, 1930. (Zināšanu problēma Bergsona filosofijā), (franciski)
• Platons dzīvē un darbā. Rīga: Ā. Raņķa grāmatu tirgotavas apgāds, 1930.
• Bergsona mācība par tikumības divi avotiem. Burtnieks. 1933, Nr. 2., 136.–144. lpp.; Nr. 3., 222.–228. lpp.
• Bergsona kultūras filozofija. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1933, Nr. 12., 469.–480. lpp.
• Divi apziņas filozofi: Bergsons un Teichmillers. Ceļi. Nr. 7, 21.–93. lpp.
• „Filosofiskā doma latviešu garīgajā dzīvē” (1934),
• „Nacionālās problēmas” (1936),
• „Kultūras dziļums un seklums” (1943),
• „Idejas un īstenība”. Göppingen: Grāmatu Draugs (1947),
• Jurevics P. H. Bergson. Eine Einführung in seine Philosophie. Freiburg, 1949. (A.Bergsons. Ievads viņa filosofijā), (Vāciski)
• Dzīve un liktenis: Refleksijas par latvisko eksistenci. Kopenhāgena: Imanta, 1955.
• Variācijas par moderno cilvēku: esejas. Stokholma: Daugava, 1956.
• „Kultūras sejas. Esejas” (1960).
• Pretstatu pasaule: esejas. Bruklina: Grāmatu draugs, 1973.