Aleksandrs Dauge

Aleksandrs Dauge bija latviešu pedagogs un publicists. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1921-1923). Latvijas Universitātes filoloģijas profesors, LU goda doktors (1931).

Dzimis 1868. gada 22. augustā, Saukā skolotāja, ērģelnieka un rakstnieka Jura Dauges un skolotājas Elvīras Dauges (dz. Bišofa) ģimenē.

Pašmācības ceļā kā eksterns nolicis ģimnāzijas gala pārbaudījumus Pēterpilī.

1890. gadā iestājies Tērbatas Universitātē vēstures nodaļā, ko beidzis 1895. gadā ar cand.hist. grādu. Pēc tam divus gadus bijis skolotājs Tērbatā un trīs gadus literatūras skolotājs Sedļecas ģimnāzijā Polijā.

No 1900. līdz 1907. gadam bijis skolotājs Varšavā, un pēc tam trīspadsmit gadus virsskolotājs Aleksandra komercskolā Maskavā.

1920. gadā viņš, kopā ar sievu un diviem dēliem, apmainīts kā ķīlnieks pret Latvijā apcietinātiem komunistiem.

Kopš 1920. gada bijis LU docents.

1930. gadā viņam piešķirts Dr.paed.h.c grāds, un viņš ievēlēts par profesoru.

No 1921. līdz 1923. gadam bijis Latvijas izglītības ministrs Meierovica kabinetā.

No 1929. līdz 1930. gadam bijis nacionālā laikraksta "Latvis" galvenais redaktors.

No 1926. līdz 1937. gadam bijis redaktors žurnālam "Latvijas Jaunatne". Pēc plašas jaunatnes aptaujas ankeas sastādījis grāmatu "Jaunā Dzīve", kas bija ļoti populāra jaunatnes un skolotāju vidū. Rediģējis rakstu krājumu jaunatnei par pasaules lielajām personībām.

Kopā ar V. Plūdoni sarakstījis "Mūsu lasāmo grāmatu" un "Rakstnieku sejas".

Daudz rakstījis periodikā par paidagoģiskiem, sabiedriski-ētiskim un Latvijas kultūras jautājumiem.

Studiju Laikā Tērbatā aizrāvies ar sociālisma idejām. Izdalījis nelegāli ievestas sociālistu brošūras. Pieslējies progresīvai latviešu studentu literārai sabiedrībai, kuŗu lettoņi nosaukuši par Pīpkaloniju. 1892. gadā ievēlēts par tās priekšnieku. Viņa iniciatīvā izdots studentu almanachs "Pūrs". Rakstījis "Dienas Lapā" apcerējumus par vēsturi un sociālām problemām. Tērbatā sadraudzējies ar dzejnieku Eduardu Veidenbaumu.

Ar laiku tomēr Dauges uzskatos notika evolūcija no vēsturiskā materiālisma uz ideālistisko un nacionālo pasaules uzskatu. Dzīve svešumā, latviešu bēgļu tradēģija I Pasaules kaŗa laikā Maskavā, lielā mērā skāra viņa smalkjūtīgo dvēseli. Latvijā viņš ieradās kā dedzīgs ideālistiskā pasaules uzskata paudējs arvien pārpildītās auditorijās, kur runāja par audzināšanas un latviešu kultūras problēmām. Arī publiskās lekcijās un radiofonā viņš bija lielisks runātājs, kas aizrāva savus klausītājus. Savās literatūras un mākslas studijās viņš arvien uzsvēra personības lielo lomu vēsturē. Plašs bija viņa lekciju cikls par pasaules lielajiem literatūras gariem: Ibsenu, Šekspīru un Gēti. Par Gētes Faustu vien viņš lasīja lekcijas veselu semestri.

Studentu korporācijā Fraternitas Livonicā viņu ieveda fil! profesors Kārlis Straubergs. Aleksandru Daugi uzņēma par Fr! Livonica goda filistru 1928. gadā pavasarī. Ar savu slaido augumu, sudrabotajiem matiem un gara noblesi viņš ātri iekaŗoja jauniešu sirdis Livonica's konventā. Īsi tomēr bija šie skaistie brīži. Viņš arī piedalījas pirmajā komitānā pie vecās augstskolas ēkas 1934. gadā 14. septembŗa krēslas stundās.

1937. gada 11. martā sirmais profesors jau bija aizgājis mūža ceļos. Viņu izvadīja no Fraternitas Livonica konventa nama 14. martā uz mūžīgo atdusu Lielajos kapos. Gājienu pavadīja divkārtēja goda sardze no Fraternitas Livonica un studenšu korporācijas Dzintras, kuŗā viņs arī bija goda filistrs. Tās bija lielākās bēres mūsu Fraternitas Livonicas saimē.

Pazīstamākie darbi

• "Kultūras ceļi", 1. sējums (1921) un 2. sējums (1925)
• "Mūsu lasāmā grāmata" 6 daļās (1923-1926) - kopā ar Plūdoni
• "Skolas ideja" (1924)
• "Maksla un audzināšana" (1925)
• "Šekspīra rakstu antoloģija" ar ievadu (1925)
• "Audzināšanas ideāls un īstenība" (1928)
• "Manas jaunības zemē" (1928)

* 1868. VIII 10. Saukas pag.; T. rakstnieks. + 1937. III 11. Rīgā.

                Beidzis Annas baznīcas skolu Pēterpilī,

                Beidzis Tērbatas Universitātes vēstures nodaļu,

                1886/1888. Saukas skolas skolotājs,

                1920. Latvijas Universitātes docents,

                1921/1922. Izglītības ministrs,

                1927/1937. Žurnāla „Latvju Jaunatne” redaktors.

Avots:        Fraternitas Livonica "Via Nostra 1926 - 1991"

                „Latvju darbinieku galerija”, R., 1929.;

                „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                „Svētdienas Rīts“ # 12/1937.