Jānis Endzelīns

Jānis Endzelīns bija latviešu valodnieks, latviešu valodas un citu baltu valodu pētnieks, salīdzināmās un vēsturiskās valodniecības speciālists.

Vecāki

Mārcis Endzeliņš
Kristīne Grasmane

Brāļi Hermanis Enzeliņš un Augusts Endzeliņš

Dzīvesbiedre Marta Grimma
Bērni Melita Endzelīna, Lūcijs Endzelīns (šahists), Līvija Endzelīna (gleznotāja)

• Zinātniskā darbība: Zinātne valodniecība
• Darba vietas: Tērbatas universitāte, Harkovas universitāte, Latvijas Universitāte,Latvijas Zinātņu akadēmija
• Alma mater: Tērbatas universitāte

Jānis Endzelīns dzimis kā otrais dēls Kauguru pagasta "Mičkēnu" māju saimnieka un brāļu draudzes teicējtētiņa Mārča Endzeliņa (vācu valodā: Endselin) otrajā laulībā ar Kristīni Grasmani (1842 — 1917).

Viņa tēvs Mičkēnu mājas 19. gs 60-ajos gados bija no muižas izpircis dzimtīpašumā par 6000 rubļiem.

Jānis mācījās Kauguru pagastskolā, kur dokumentos viņš ierakstīts kā "Mičkēnu Jānis Endzelins" (Mitschken Jahn Endselin), pēc tam Valmieras apriņķa skolā. 1884. - 1892. gadā viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kur apguva grieķu, latīņu valodu un patstāvīgi mācījās arī lietuviešu valodu.

1893. gadā J. Endzelīns iestājās Tērbatas universitātē klasiskās filoloģijas nodaļā. Viņš vēlējās pētīt latviešu valodu, bet nevienā universitātē nebija iespējams studēt baltu valodas. Tā kā slāvu valodas baltu valodām ir vistuvākās, tad pēc klasiskās nodaļas beigšanas 1897. gadā Endzelīns turpināja studijas slāvu filoloģijas nodaļā, kuru beidza 1900. gadā. Šajā laikā Endzelīns kļuva par vecākās Latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.

No 1903. līdz 1908. gadam Jānis Endzelīns docēja salīdzināmo valodniecību Tērbatas universitātē. 

1905. gadā aizstāvēja maģistra disertācija par latviešu valodas prievārdiem. Pēc gada iznāca šā darba otrā daļa, kur aplūkoti priedēkļi. 

1907. kopā ar Kārli Mīlenbahu uzrakstīja "Latviešu gramatiku", kas bija pirmā īsti zinātniskā latviešu valodas gramatika.

No 1909. līdz 1920. gadam Endzelīns strādāja Harkovas universitātē, kur viņš lasīja ievadu valodniecībā, indoeiropiešu valodu salīdzināmo gramatiku, ģermāņu valodu salīdzināmo gramatiku, vadījis nodarbības senprūšu, leišu, senarmēņu, senislandiešu, senīru, gotu un citās valodās. Šajā laikā publicēja daudzus rakstus, vasarās brauca uz Latviju vākt izlokšņu materiālus. 

1912. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju par baltu un slāvu valodu attiecībām. Harkovā Endzelīns uzrakstīja "Lettische Grammatik" ("Latviešu valodas gramatika"), kas tika publicēta 1922. gadā Latvijā. Šajā pētījumā tika parādīts latviešu valodas toreizējais attīstības stāvoklis, kā arī latviešu valodas skaņu, formu un konstrukciju vēsture, saistības ar citām valodām.

1920. gadā Jānis Endzelīns atgriezās Latvijā un sāka strādāt Latvijas Universitātē. Viņš palīdzēja izveidot baltu filoloģijas nodaļu un lasīja ievadu baltu filoloģijā, latviešu valodas zinātnisko gramatiku, lietuviešu valodas zinātnisko kursu, baltu valodas salīdzināmo gramatiku. Darbojas Terminoloģijas komisijā, kam īsā laikā bija jārada termini dažādās nozarēs. Pēc viņa ierosmes

• 1920. gadā dibināta Filologu biedrība,
• 1935. gadā Latviešu valodas krātuve.

1922. gadā zinātnieku vajadzībām vācu valodā iznāca "Latviešu lasāmgrāmata", kur bija apskatītas latviešu valodas izloksnes līdz ar tekstu paraugiem.

1922. gadā izdots darbs "Latvijas vietu vārdi", pirmā daļa, kurā sakopoti Vidzemes vietvārdi. Šo darbu sarakstījis kopā ar A. Ābeli, J. Kauliņu, P. Šmitu u.c. 1926. gadā iznāca otrā daļa, kur apkopoti  Kurzemes,  Zemgales un  Latgales vietvārdi. Jānis Endzelīns uzņēmās pabeigt Kārļa Mīlenbaha darbu "Latviešu valodas vārdnīca", kura viņš uzrakstīja norādes par vārdu cilmi un sakariem ar radu valodām.

1927. gadā viņš apprecējās ar savu studenti Martu Grimmu (1901-1983), bet laulība drīz vien tika šķirta. 

1939. gadā viņš bija Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas priekšnieks.

1938. gadā izdeva J. Endzelīna darbu "Latviešu valodas skaņas un formas", 1943. gadā "Senprūšu valoda", kas vācu valodā 1944. gadā izdots ar nosaukumu "Altpreussische Grammatik".

Pēc Otrā pasaules kara Endzelīns Latvijas Valsts universitātē vadīja Latviešu valodas katedru (1944. — 1950.).

No 1946. gada bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļas vadītājs, no 1953. līdz 1961. gadam — Vārdnīcu sektora vadītājs. 

• 1945. gadā tika izdots viņa "Ievads baltu filoloģijā",
• 1948. gadā — "Baltu valodu skaņas un formas",
• 1951. gadā — "Latviešu valodas gramatika" (1922. gada izdevuma tulkojums ar papildinājumiem; par šo darbu viņam 1958. gadā piešķīra Ļeņina prēmiju).

1956. gadā izdota vietvārdu vārdnīcas "Latvijas PSR vietvārdi" pirmā daļa (otrā daļa iznāca 1962.gadā).

Arī šajā laikā viņš turpināja darbojies terminoloģijas izveidē. Viņa darināti vārdi ir ieskaits, izstrādes diena, neklātiene (mācības), padomnieks, pirmrindnieks, teicamnieks un citi. 

Jānis Endzelīns mira 1961.gadā Kokneses "Nākās". Viņš apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.

Kauguru pamatskola nosaukta J.Endzelīna vārdā.

• "Valodniecības priekšmets ir valoda. Par valodu saucam mūsu domu un jūtu zīmju visumu, cik tāļu tās zīmes ir ārēji manamas un cik tāļu mēs tās radam pēc savas gribas un patikas."
• "Neviens, kas grib latviski pareizi runāt un rakstīt, nedrīkst neinteresēties par tautasdziesmu valodu tai apjomā, kādā tā vēl tagad mums der par paraugu. Jo mūsu vecās tautasdziesmas ir vienīgais latviešu valodas gluži dzidrais avots, tās valodas, ko izbijušos laikos ir runājuši latvieši, kas nei paši pratuši kādu svešu valodu, nei bijuši ciešos sakaros ar ļaudīm, kuru runā ieviesušies dažādi ģermānismi un slavismi."
• "Vietvārdi ir it kā kāds zemes archīvs, kas līdzīgi dokumentu archīvam var sniegt ziņas par bijušiem laikiem."
• "Uzvārds nav uzvalks, ko ātri un viegli var mainīt, un tāpēc, mainot uzvārdu, ir labi jāapdomā, kā turpmāk saukties."
• "Ja jau dzimuši latvieši tiešām visi bez kļūdu runātu un rakstītu latviski, tad jau nu varētu to gramatiku skolās arī nemācīt. Bet ja tā nav, tad nu bez gramatikas arī nevar iztikt, un kas to ir nolieguši, tie droši vien paši ir atradušies kara stāvoklī ar latviešu valodas likumiem."
• "[..] tikai skolotāji pareizi mācīdami skolniekus latviski runāt un rakstīt var reiz mums atjaunot tīru, nebojātu latviešu valodu. Bet kas grib labi mācīt, tam papriekšu pašam jāizmācās.

***

Jānis Endzelīns - valodnieks, filoloģijas zinātņu  doktors, PSRS ZA korespondētāj-loceklis, LPSR ZA  akadēmiķis

Dzimis Kauguru pagasta Mičkēnā saimnieka ģimenē, kad notika pirmie  vispārīgie latviešu dziesmu svētki, kuros latviešu tautas atmodas kustība  meta augstu vilni. Šis vilnis skāris arī profesoru Endzelīnu. Viņā  pamodās kaislīga dziņa strādāt savas tautas labā, izkopjot sevišķi tās  valodu.

Bagāts ir viņa zinātnisko atziņu pūrs. Viņš gandrīz viens pats ir veicis  grūto latviešu valodas tīrīšanas, kuplināšanas un pētīšanas darbu.  Latviešu valoda viņa darbības sākumā bija stiprā kaimiņu tautu valodu  ietekmē. Nezāles vajadzēja nesaudzīgi izravēt un rūpīgi apkopt latviešu  valodas augus. Grūts bija mātes valodas pētīšanas darbs, jo jālauž bija  jauni ceļi. Viss tas gūlies gandrīz vienīgi uz profesora J. Endzelīna  pleciem. Viņu ar pilnīgu tiesību varam dēvēt par modernās latviešu  literatūras valodas tēvu. Valodniecības laukā profesora J. Endzelīna priekšteči ir Juris Alunāns  un Atis Kronvalds, kas daudz rūpējušies par latviešu valodas  uzplaukumu. Laikam tāpēc latviešu valodas mīlestība, kas vadīja J.  Alunānu un A. Kronvaldu, sastopama arī profesorā J. Endzelīnā. Tautas  atmodas laikmetā sakņojas viņa darbs latviešu valodas laukā.

J. Endzelīns ir dabūjis teicamu valodniecisku izglītību. Viņš beidzis  universitātē klasiskās un slāvu filoloģijas nodaļu. Iegūtās zināšanas  izlietojis baltu valodu pētīšanai. Viņa mūža darbs veltīts baltu valodām  un to krāšņākajam ziedam - latviešu valodai. Jau pirmais viņa  zinātniskais darbs - maģistra disertācija sarakstīts par tematu ,,Latviešu  prepozīcijas’’ (1905 - 1906). Doktora disertācijai izvēlējies virsrakstu  ,,Slāvu un baltu etīdes’’ (1912). ,,Latviešu gramatiku’’ (1922) viņš saraksta  vācu valodā, lai to darītu pieejamu arī cittautu zinātniekiem. Viņš  turpina un papildina K. Mīlenbaha ,,Latviešu valodas vārdnīcu’’ (1923 -  1932), pievienodams vārdiem savus vērtīgos paskaidrojumus. Vēl jāmin  grāmata ,,Latviešu valodas skaņas un formas’’ (1938). Tie ir tikai lielākie  profesora darbi, kas veltīti latviešu valodas pētījumiem; mazāku darbu  skaits viņam ir ļoti liels.

Profesors J. Endzelīns ir cieši savienojis teoriju ar praksi. Viņš ne tik  vien noskaidro teorētiskus latviešu valodas jautājumus, bet pievērš  uzmanību arī iegūto atziņu izlietošanai praksē. Viņam tik mīļa ir latviešu  valoda, ka viņš grib to redzēt bagātu, tīru, daiļu, skaidru un noteiktu.  Valoda jau ir tautas kultūras vērtību krātuve un stiprākais nacionālās  kultūras balsts.

Profesors J. Endzelīns savā valodnieka darbā pievērsis galveno  uzmanību leksikas kuplināšanai, frazeoloģijas izkopšanai, fonētikas  parādību pētīšanai, morfoloģijas jautājumu atrisināšanai un sintakses  parādību noskaidrošanai. Sevišķi mīļa viņam bijusi leksika, fonētika un  morfoloģija. Sintaksei viņš pievērsies mazākā mērā, jo šajā laukā aktīvāk  darbojies K. Mīlenbahs. Latviešu valodas leksikas kuplināšanai J.  Endzelīns pievērsis lielu uzmanību. Viņš devis tai veselu rindu jaunu  vārdu. Dažreiz viņš pats brīvi radījis jaunvārdus, bet bieži vien tos  darinājis pēc citu lūguma. Šie jaunvārdi ir valodnieciski pareizi atvasināti  un teicami raksturo kādu lietu, īpašību vai darbību.  Piemēram: jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, pagaisme,  aizstāt, dotumi, klātiene, ira, esme, necils, nedegams, ietve,  laimests, lūgsna.

Latviešu valodas vārdi savākti ,,Latviešu valodas vārdnīcā’’. To gan sāka  sastādīt valodnieks K. Mīlenbahs, bet darbu nepabeidza, to papildināja  un turpināja J. Endzelīns. Viņš noskaidroja arī daudzu vārdu  etimoloģiju, kuru K. Mīlenbahs nebija devis. ,,Latviešu valodas vārdnīcā’’  ir ievietoti latviešu valodas vārdi ar plašu latviešu frazeoloģiju, vārdu un  frāžu tulkojumi vācu valodā un etimoloģijas. Tā latviešu tauta ir tikusi  pie zinātniskas latviešu valodas vārdnīcas. Tā ir neizsmeļams avots, no  kura var ņemt vārdus zinātnieki, rakstnieki, skolotāji, ārsti, advokāti,  skolnieki u. c. Ar šo vārdnīcu K. Mīlenbahs un J. Endzelīns ir padarījuši  latviešu valodu par visas tautas īpašumu. Viņi ir atdevuši tautai tās  valodu.

Profesors J. Endzelīns ir daudz pūlējies latviešu valodas vārdnīcas labā.  Katru nedēļu, atskaitot vasaras brīvlaiku, viņš noturējis valodniecības  sēdes, kurās pārrunāti neskaidrie vārdi un izteicieni. No dažādiem  Latvijas apvidiem sēdēs piedalījās pārstāvji, kas dod paskaidrojumus par  neskaidro vārdu nozīmi un izrunu.

Profesors J. Endzelīns savācis arī Latvijas vietu vārdus, kas dod pārskatu  par vietu nosaukumiem un to izrunu.

Rosīgs darbs latviešu valodas laukā norisinājās Latvijas neatkarības laika  sākumā. Bija steidzīgi jāizstrādā latviešu zinātniskā terminoloģija.  Latvieši drosmīgi ķērās pie darba un izveidoja latviešu zinātnisko  terminoloģiju, kuras izstrādāšanā lieli nopelni profesoram J.  Endzelīnam. Terminoloģijas komisijas sastādītais vārdu krājums savākts  ,,Latviešu terminoloģijas vārdnīcā’’ (1922).

Plašs darba lauks J. Endzelīnam ir frazeoloģija. Latviešu valodā stipri  jūtama vācu un krievu valodas ietekme. Tanī ieviesušies daudzi  ģermānismi un rusicismi. Profesors J. Endzelīns nopietni pūlējies, lai  atsvabinātu no tiem latviešu valodu.

J. Endzelīns lielu uzmanību pievērsis arī latviešu literārās valodas  izrunai. Latviešu inteliģence lietoja runā daudzas izloksnes formas.  Profesors J. Endzelīns gādāja par to, lai latviešu inteliģence runātu tīrā  literārā valodā. Viņš teicis: ,,Pareiza izruna ir tikpat svarīga kā pareiza rakstība.’’ Šie vārdi ir viegli saprotami, jo latviešu valodas rakstība lielā mērā  pamatojas uz izrunu. Tā viņš nopietni ievēro platā un šaurā e izrunu  latviešu un svešos vārdos.

Morfoloģijas laukā profesors J. Endzelīns nopietnu uzmanību pievērsis  vārdu atvasināšanai. Viņš noskaidrojis piedēkļu dabu un lietošanas  iespējas un aizrādījis uz pareizu divdabju lietošanu. Sevišķu uzmanību J.  Endzelīns veltījis prepozīciju dabas un lietošanas noskaidrošanai. Šim  jautājumam viņš veltījis jau savu maģistra darbu ,,Latviešu prepozīcijas’’.

Sintakses jautājumiem J. Endzelīns nodevies mazāk. Tomēr arī sintaksē  viņš noskaidrojis vienu otru svarīgu jautājumu, dažā labā lietā  novērsdamies no valodnieka K. Mīlenbaha uzskatiem.

Profesors J. Endzelīns ir nostiprinājis arī svešvārdu rakstību latviešu  valodā. Viņš ir centies svešvārdus latviešu valodā rakstīt tā, kā tos izrunā  attiecīgā valodā. Tomēr dažreiz viņš ir arī atkāpies no svešvārdu  oriģinālizrunas, pielāgojoties latviešu valodas īpatnībām. Svešvārdu  rakstību J. Endzelīns stabilizējis E. Ozoliņa sastādītajā un J. Endzelīna  rediģētajā ,,Svešvārdu vārdnīcā’’ (1926), kas iznākusi jau vairākkārt. J. Endzelīnam piešķirami galvenie nopelni, ka latviešiem tagad ir  zinātniska un praktiska pareizrakstība.

Pats profesors ir teicis, ka latviešu valoda esot izpētīta uz kādiem 30 - 40  gadiem. Liekas, ka J. Endzelīns ir par zemu vērtējis savu nozīmi latviešu  valodas pētīšanas laukā. Viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu, atdevis  tīru, skaidru, noteiktu un pareizu. Ar to profesors J. Endzelīns ir ieguvis  augstāko balvu - nemirstību.

J. Endzelīns pulcinājis ap sevi jaunos valodniekus, kuri mīlējuši un  cienījuši savu profesoru. Viņa vārdu studenti izrunājuši ar lielu cieņu,  bet izdotās grāmatas skolotāji lieto skolās vēl šodien.

Vadīdams Latvijas Universitātes Latviešu valodas katedru, J. Endzelīns  ir sagatavojis jaunus zinātniekus - sava darba turpinātājus.

liia.lv

http://www.apollo.lv/portal/life/articles/254189

Jānis Kušķis

***

* 1873. II 23. Kauguru pag.

                1892. Rīgas pilsētas ģimnāziju,

                1893/1900. Tērbatas universitāti klasisko un slavu filoloģiju,

                1900/1903. Tērbatas univ. maģistrantūra un skolotājs Tērbatas ģimnāzijā,

                1903. Tērbatas universitātes privātdocents,

                1905. ieguva maģistra grādu,

                1908. ievēlēts par ārkārtas profesoru Harkovas universitātē,

                1909. Harkovas universitātes privātdocents vēlāk ārkārtas profesors,

                1911. ieguvis Dr. grādu Pēterpilī,

                1912/1920. ordinārs profesors Harkovas universitātē,

                1920/1922. Latvijas augstskolas filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns,

                1939. Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas priekšnieks,

                1939. Tēvzemes balvas laureāts,

                Latviešu filologu biedrības goda biedrs,

                Filozofijas goda doktors Upsalas un Kauņas universitātē,

                Prāgas zinātņu biedrības goda biedrs.

                Apbalvots Čehoslovākijas “Baltas Lauvas” III šķiras,

                Apbalvots Lietuvas Ģedimina III šķiras ordeņi. 

                Avots:       “Universitas” # 31/1973.

    Endzelīna docētie kursi  bija baltu filoloģija, latviešu, tāpat leišu valodas zinātniskā gramatika, sanskrits, sanskrita teksti, senirāņu teksti, senislandiešu teksti, slāvu valodu salīdzināmā gramatika, ģermāņu pirmvaloda, sensakšu valoda, senlejasvācu valoda,  latīņu valodas vēsturiskā gramatika, grieķu dialektoloģija, valodniecisku darbu analīze, Plauta "Mostellaria", Tacita"Germania", salīdzināmā valodniecība, latviešu valodas ievada kurss, latviešu dialektoloģija.

Lekcijas Endzelīns lasa raiti, bez pierakstiem un grāmatā skatīšanās. Nav brīnums, ka pie viņa papildināties brauca valodnieki no Norvēģijas, Somijas, Lietuvas, Francijas. Tolaik mēdza teikt: "No Endzelīna atspīd visa universitāte." Līdz brīdim, kad 1950. gadā viņu aizraidīja no universitātes.

(Mēnesi pēc tam, kad J.Enzelīns bija uzrakstījis atlūgumu, Maskavā gāza N..Marra mācību, kas oficiāli bija valdījusi PSRS).

Avots: raksts "Latvju milzis" žurnālā "Mājas Viesis", 2016

***********

Akadēmiķis, profesors, indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības doktors Jānis Endzelīns jeb vienkārši: Endzelīns – mūsu gramatikas un ortografijas tēvs. Šā gada 22. februārī mēs svinam viņa 150. jubileju.

Aiz cieņas pret dižo valodnieku un lai nepieļautu neskaidrības un pārpratumus, rakstā esmu lietojusi Endzelīna izkopto un Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā sekmīgi lietoto pareizrakstību, par kādu lielo Eiropas kultūrtautu valodnieki ir teikušies latviešus pat apskaužam. Savukārt Endzelīna laikabiedru atmiņu citējumos saglabāts autoru stils un viņu izteiksmes īpatnības.

“Jo ilgāks laiks paiet, kopš es beidzu baltu filoloģijas nodaļu, jo skaidrāk es saredzu tā sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savu ceļu paceltu galvu par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam,” tā par Endzelīnu raksta viņa kādreizējā studente Zenta Mauriņa.

“Endzelins’s name needs no introduction” –

Endzelīna vārds neprasa iepazīstināšanu – ar šo īso teikumu iztiek Amerikas žurnāls “Language”, iesākot recenziju par Endzelīna grāmatu.

Leišu valodnieks Būga sauc Endzelīnu par latvju milzi, igauņu valodnieks Ariste – par latviešu tautas lepnumu, arī igauņu – Tērbatas – lepnumu, baltoloģijas lepnumu un pasaules valodniecības lepnumu, amerikāņu lingvists Šmōlstegs – par lielāko baltologu, kāds jebkad dzīvojis. Turklāt Šmōlstegs to raksta gluži nesen – 1990. gadu vidū.

Savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš profesoram ir veltījis šādus vārdus:

“Endzelīns vērtējams kā pats izcilākais starptautiski atzītais zinātnieks Latvijas Universitātē visā tās pastāvēšanas laikā.”

Doktora disertāciju Endzelīns aizstāv Pēterburgā 1912. gadā un ir vienīgais latviešu tautības profesors, kas ierodas Rīgā ar Krievijas imperijā* tik ļoti grūti iegūstamo zinātņu doktora grādu.

Docējis Tērbatas un Charkivas universitātē, Latvijas Universitātē pārnāk 1920. gadā un palīdz te noorganizēt filoloģijas fakultāti, uzņemdamies dekāna pienākumus. Taču viņa lielākais nopelns ir baltu filoloģijas nodaļas – tobrīd pasaulē vienīgās – radīšana.

Pēc profesora ierosmes dibināta arī Latviešu valodas krātuve. Jaundzimušajai Latvijai tobrīd nepieciešama izkopta un visās dzīves jomās funkcionēt spējīga valsts valoda, kas aizstātu cittautiešu administratoru valodas.

1922. gadā Latvijā īsteno ortogrāfijas reformu, pie tam arī tīrot literāro valodu no nevajadzīgiem aizguvumiem, noformējot, izkopjot un kuplinot to ar jauniem vārdiem un terminiem. Te vislielākie nopelni (un arī uzbrukumi!) Endzelīnam.

 

Viņš izveido jauno rakstību – teicamu gan no zinātnes, gan prakses viedokļa.

Tajā Endzelīns iesaka lietot vienkāršus latīņu burtus vāciski čupoto gotisko burtu vietā, patskaņu gaŗumu apzīmēt ar tagad tik pierasto svītriņu virs burta agrāko trejādo un nekonsekventi lietoto zīmju (h, jumtiņa un pusjumtiņa) vietā, divskaņu jaunu apzīmējumu, piemēram, ‘ie’ agrākā ‘ee’ vietā.

Zinātnieks ir spiests piekāpties nespeciālistu viedoklim tikai vienā lietā – divskaņa ‘uo’ apzīmēšanai pa vecam ar ‘o’. Žēl, jo rezultātā mēs tagad neprotam pareizi izrunāt pat paši savus vārdus, vietvārdus un uzvārdus, piemēram, ‘omulīgs’, ‘Grostona’, ‘Tosmare’, ‘Otaņķi’, ‘Dorbe’ utt.

Endzelīns ir sešu akadēmiju – Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas, Čechijas Zinātņu akadēmijas, Nīderlandes Zinātņu akadēmijas, Getingenes zinātņu biedrības, PSRS Zinātņu akadēmijas un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas loceklis, Upsalas un Kaunas (Vītauta Dižā) universitātes goda doktors, Latvijas Universitātes goda biedrs, Tēvzemes balvas (1939), Latvijas PSR Valsts prēmijas (1957) un Ļeņina prēmijas (1958) laureāts, arī daudzu ārvalstu zinātnisko biedrību goda biedrs vai biedrs.

Endzelīna docētie kursi ir baltu filoloģija, latviešu, tāpat leišu valodas zinātniskā gramatika, sanskrits, sanskrita teksti, senirāņu teksti, senīslandiešu teksti, slavu valodu salīdzināmā gramatika, ģermāņu pirmvaloda, sensakšu valoda, senlejsvācu valoda, latīņu valodas vēsturiskā gramatika, grieķu dialektoloģija, valodniecisku darbu analīze, Plauta “Mostellaria”, Tacita “Germania”, salīdzināmā valodniecība, latviešu valodas propaideutika jeb ievada kurss, latviešu dialektoloģija.

Lekcijas Endzelīns lasa raiti, bez pierakstiem un grāmatā skatīšanās. Nav brīnums, ka pie viņa papildināties brauc valodnieki no Norvēģijas, Somijas, Lietuvas, Francijas.

Tolaik mēdz teikt: “No Endzelīna atspīd visa universitāte”.

 

Līdz brīdim, kad 1950. gadā viņu no universitātes neglīti padzen.

Endzelīna vadībā izveidoto latviešu rakstību saukā par “hitleriešu okupācijas laika ortografiju” un prasa “Endzelīna buržuāziski nacionālistiskā bēdīgā mantojuma galīgu iznīcināšanu latviešu rakstībā”.

Polītisku un ignorantisku iemeslu dēļ mūsu rakstību “vienkāršo” pēc padomju Krievijas latviešu trūcīgās un neizkoptās rakstības parauga, ar 1946. un 1957. gada dekrētiem “atceļ” ‘r’ mīkstināšanu, no kam ļogās šaurā un platā ‘e’, ‘ē’ izruna un grimst kultūras valodai nepieciešamais precīzums.

Svešvārdu rakstību pieskaņo krievu izrunai, ne oriģinālam, proti, ievieš pārmaiņas, kas zinātniski nepamatotas un valodas kvalitātei un pastāvēšanai kaitīgas.

Tagad visi gan zina, kā līdzskaņu mija nodrošina to, ka, piemēram, darbības vārdus ‘celt’, ‘velt’ un ‘smelt’ arī vienskaitļa trešajā personā izrunājam ar šauru ‘e’ – viņš ‘ceļ’, ‘veļ’ un ‘smeļ’, bet, kopš mīkstinātais ‘r’ ir atcelts, daudzi ‘dzer’, ‘ber’ un ‘ķer’ ar plato ‘e’, nevis ‘dzeŗ’, ‘beŗ’ un ‘ķeŗ’, kā būtu pareizi.

“Es, Jānis Endzelīns, budža dēls, esmu zemojies tikai Dieva un sava tēva priekšā,” tā 1940. gada rudenī lekciju kursa sākumā studentiem saka profesors.

Uz jautājumu, kāpēc viņš palicis okupētajā dzimtenē, Endzelīns atbild: “Mācītājam un skolotājam jāpaliek pie savas tautas.”

1943. gadā piedalīties savas septiņdesmit gadu jubilejas svinībās Endzelīns ir ar mieru vien tad, ja tas nemaina viņa lekciju plānu. Bet dažus gadus vēlāk profesors lūdz pirms Lieldienām izlikt paziņojumu, ka lekcijas nenotiks: “Es nekad neesmu Lielajā Piektdienā lekcijas lasījis un nelasīšu arī tagad. Rīt vakarā iešu uz baznīcu.”

Diemžēl ne tikai zinātnieka dzīves laikā, bet arī tagad daudz ir tādu, kas Endzelīna lielumu vēlas mazināt un viņa veikumu pierakstīt pagātnei. Kāpēc?

Uz to trāpīgu atbildi ir sniegusi Endzelīna uzticama skolniece un lietpratīga sekotāja filoloģijas doktore Rasma Grīsle: “Negals tāds, ka šis milzis, lai gan jau sen zem zaļām velēnām guldīts, joprojām traucē. Īsi sakot, traucē diletantiski plandīties pa latviešu valodniecības lauku. Jo viņš tur aris un zemē sējis graudus veselus, būdams un palikdams lietpratībā nepārspēts un polemikās neuzvarēts. To ne visi gribējuši paciest neatriebtu.”

Jā gan, Endzelīna diženums vienos izraisa cieņu un apbrīnu, citos – negantu naidu.

Tos pēdējos kaitina pat Endzelīna diskutēšanas ētika, prasme un lietderība, jo arī šajā jomā viņš bija nepārspējams.

“Lai cik asas kādreiz izvērtās polemikas, Endzelīns pretiniekam nenodara nekādu pārestību, tikai nostāda pretinieku patiesības dažkārt nežēlīgajā gaismā, jo atspēko viņu, lieliski prazdams oponēt un argumentēt, asprātīgi atklāt viltību un nesolidus cīņas paņēmienus, kādus viņš pats nekad nelieto.

Piemēram, principu, ka “elementāra pieklājība prasa, lai polemikā pareizi atstāstām sava pretinieka domas”, Endzelīns pats nekur nav pārkāpis, bet daudzi viņa pretinieki gan,” ar nožēlu secina doktore Grīsle. Un piebilst: “Viņš ir bijīgs pret taisnību un faktiem, bet pilnīgi noraidīgs pret patmīlību – paša un citu.”

Ja oponentam izrādās taisnība, Endzelīns to nekavējoties atzīst. “Nezināt nav kauns, negribēt zināt – tas ir kauns,” viņš mēdz teikt.

Oponentus Endzelīns šķiro. Nefilologus, kas pašgudri uzstājas kā labākzinātāji, irōniski dēvē par “arī-valodniekiem” un diskusijās ar tiem neielaižas.

Pret pamatotu viedokli izturas ar cieņu. Par Pēteri Šmitu saka: “Viņš spriež citādi nekā es, bet nav jaucējs.”

Pie jaucējiem pieskaita E. Blesi, to pašu, kuŗa mudināti divi nevalodnieki – J. Auškāps un A. Tentelis 1938. gadā paraksta aplamniecisku rīkojumu, saskaņā ar kuŗu no latviešu rakstības tiek svītrots mīkstinātais ‘r’. Par laimi tajā reizē šim rīkojumam nav ilgs mūžs. Marta Daugule – pirmā latviešu valodas maģistre – savāc tik daudz parakstu petīcijai par iepriekšējās, valodnieku atzītās rakstības atjaunošanu, ka Ulmanis ir spiets piekāpties.

Diemžēl padomju režīma laikā valodnieciski argumenti vairs netiek ņemti vērā.

Netiek ņemts vērā arī Endzelīna atzinums, ka nopietns valodnieks pats no sevis nedod nekādus likumus, bet tikai novēro, kā tauta runā, un izraugās to, kas ieder rakstu valodā.  Aizmirsts ir arī viedais aizrādījums: “Attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē.”

Endzelīns ir papildinājis latviešu valodu ar daudziem izloksnēs atrastiem vai jaundarinātiem vārdiem, kā ‘aizstāt’, ‘apgāds’, ‘apkure’, ‘aptumsums’, ‘apvalks’, ‘atbilst’, ‘attieksme’, ‘iestāju’ (eksāmens), ‘ietekme’, ‘ietvars’, ‘ietve’, ‘izcils’, ‘jutoņa’, ‘klātiene’, ‘laimests’, ‘laimēt’, ‘lūgsna’, ‘necils’, ‘neklātiene’, ‘plakne’, ‘raudze’, ‘sūknis’, ‘uzskats’, ‘virsvalks’ u.c.

Dažāds ir bijis Endzelīna darināto vārdu liktenis. Piemēram, vārds ‘labestība’ valodā īsti iedzīvojās tikai pēc tam, kad to bija sācis lietot Imants Ziedonis.

Bibliogrāfijas uzrāda trīsarpus simtus Endzelīna publikāciju, lappušu kopskaits viņa rakstiem un pusotra desmita grāmatām ir gandrīz vienpadsmit tūkstoši. Pie tam Endzelīns ir īstens kodolīgas izteiksmes meistars.

Kā to visu varēja spēt un jaudāt? Atgādināšu profesora formulētas trīs tezes:

I teze. Festina lente! (latīņu ‘steidzies lēnām!’)
II teze. Akrībiju! (grieķu ‘akrībeia’ – rūpība, noteiktība)
III teze. Skopojies vārdiem!

Tas ir, strādā pacietīgi un pamatīgi, bet nepārsteidzies ar hipotezēm, kam nevari rast pamatojuma; ievēro vislielāko rūpību un precizitāti darbā;

runā kodolīgi – pasaki visu, lai doma ir skaidri saprotama, bet ne vairāk.

Un vēl kāds doktores Grīsles atmiņu pieraksts: “Endzelīns taupīja (t.i., lietderīgi izmantoja) vispirms laiku – gan paša, gan citu, visur precīzi ierazdamies un lieki neuzkavēdamies. Daudz laika un arī papīra viņam aiztaupījās līdz ar spēju rakstīt darbus uzreiz tīrrakstā, bez uzmetuma. (Tie rakstīti ar roku un no rokraksta arī drukāti.)”

“Vārdnīcas kartotēkai viņš licis lietā pat vēstulēm izlietota papīra neaprakstīto pusi. Zīmuļus viņš izrakstījis kārtīgi līdz galam. Un tā nebija skopulība, bet jau vecāku mājā ieaudzināts taupības tikums. Kad vajadzēja kādam palīdzēt nelaimē, Endzelīns bija devīgs un neizrādīgi sirsnīgs.”

Profesors palīdz badā un aukstumā nonākušiem – tādu padomju varas gados nebija maz.

Par viņa naudu tiek pirktas dārgas zāles slimniekiem, nereti pie nelaimes piemeklētiem ļaudīm viņš nesaukts ierodas pats.

“Endzelīns kaut kur steidzās, tāpēc saruna nebija no gaŗajām. Bet viņš paspēja man iespiest saujā piecus simtus toreizējā naudā,” atceras bibliografs un rakstnieks Valdemārs Ancītis. Jautāts, kad šī nauda jāatdod, profesors atbildējis: “To atdodiet maniem mantiniekiem, kad viņiem vajadzēs un jums būs ko atdot.”

Tomēr lielākā dāvana un mantojums, ko Endzelīns atstājis mums visiem, ir viņa izkoptā latviešu valodas gramatika un ortografija. Valodnieks Alvils Augstkalns raksta: “Endzelīns viens pats uzcēla visu latviešu gramatikas un gandrīz visu baltu salīdzināmās gramatikas ēku.”

Savukārt vācu valodnieks Eduards Hermanis atzīst, ka “Endzelīns ir radījis ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust”.

Profesora mazmazdēls Ingmars Zemzaris, oponējot apgalvojumam, ka nu jau par vēlu atjaunot nebojātu latviešu valodu, reiz teica: “Žīdiem bija iespējams mirušo ebrēju valodu atjaunot par dzīvu, pilnvērtīgu valsts valodu, kas nu jau vairākām paaudzēm ir dzimtā valoda. Salīdzinājumā latviešu nespēja atlabot savu sabojāto pareizrakstību, liecina tikai par nožēlojamu nacionālas apziņas trūkumu.”

Tagad viņš skumji piebilst: “Mēs esam mantojuši otru seniskāko (pēc leišu valodas) no dzīvajām indoeiropiešu valodām, apbrīnojami skaistu un bagātu savās gramatiskajās izteiksmes iespējās. Jau 17. gs. mācītājs Johans Višmanis savā grāmatā par latviešu poētiku jūsmoja par mūsu daudzajiem skaistajiem divdabjiem.

Un nesen kāds labs draugs man stāstīja, ka pie viņa bērniem atbraukuši ciemos čechu jaunieši, lai mācītos latviešu valodu, jo viņus valdzinot mūsu valodas skaistā gramatika. Jā, tad es domāju – kad Latvijas skolās latviešu valodu sāks mācīt tā, lai paši latvieši atskārstu savas valodas skaistumu, lai iemācītos latviski izteikties ar prieku, nevis ar grūtībām? Mums taču atliktu tikai bijīgi apzināt un likt lietā Endzelīna veikumu. Bet tas nav iespējams. Jo iespējams ir tikai tas, ko kāds grib.

Mēs latvieši diemžēl esam parādījuši, kā tad, ja nekā negrib, var dzīvu, zaļoksnu, izteiksmē spējīgu un apskaužamā lietpratībā izkoptu kultūras valodu dažu desmitgažu laikā nolaist līdz nevarīga žargona līmenim.

Mums ir izdevies izaudzēt paaudzi, kam vairs nav nekādas valodas izjūtas.

Nu, kā mēs citādi būtu varējuši ieviest savā ikdienas valodas praksē tādus izdzimteņus kā “lejupielādēt”, “pirmatskaņot”, “radošums”, “ilgtspējīgs”, “sadarbspējīgs” utt.? Un kas ir devis šo nevārdu darinātājiem tiesības patvaļīgi pārkāpt latviešu vārddarināšanas likumus – tos ko katrs var izlasīt Endzelīna un Mīlenbacha Latviešu gramatikā un saskaņā ar kuŗiem pats Endzelīns ir darinājis tik daudz labu, ērtu, precīzu un pareizu jaunvārdu?

Jeb kā mēs tik lēti esam pārgājuši tai māņticībā, ka pēdiņās ielikts lokāms vārds piepeši kļūst nelokāms – kā tagad reklāmās skandina: “”Maxima” veikali”, “Sūti ar “Omniva”” utt.? Nu labi, pieaugušiem tas vēl kaut cik griežas ausīs, bet bērni to jau uztvers par valodas normu.”

Šajā sakarā vēl kāds citāts no Ingmara Zemzaŗa teiktā: “Es nezinu no Endzelīna biografijas neviena fakta, kas ļautu domāt, ka Endzelīns par savu veikumu būtu domājis godkāres katēgorijās, un arī mums par to tā nav jādomā. Tomēr ir tāds sausos skaitļos izsakāms fakts: Lietuvā ir trīs pieminekļi valodniekam Jānim Jablonskim, ir piemineklis valodniekam Kazimiram Būgam;

Latvijā nav neviena pieminekļa Endzelīnam.

Lietuvā ir astoņas Jāņa Jablonska ielas un sešas Kazimira Būgas ielas. Latvijā ir veselas divas Jāņa Endzelīna ielas, toties kādas – necils ielas posms Zolitūdē gar betona sētu un dubļaina, bedŗaina šķērsieliņa Valmieras nomalē. Bet tas, kā tauta tur godā savus dižgarus, jau nav liecība par dižgariem, bet par tautu.”

Tik tiešām – neglītais ielas posms Zolitūdes guļamrajona industriālajā zōnā par mūsu gramatikas un ortografijas tēvu Jāni Endzelīnu neizsaka neko, bet par tautu, kuŗai viņš ir veltījis savu apbrīnojamo darba mūžu – pietiekami daudz.

Bet nobeigt es gribu ar doktores Rasmas Grīsles teikto: “Darba diženumā Jānis Endzelīns un Krišjānis Barons ir līdzinieki. Viņi ir izglābuši no neziņas, niecināšanas un aizmiršanas īsti latvisku valodu un gadsimtiem darinātas un vētītas tautas gara vērtības. Lai kādos neceļos aizvedinātu valodas un dzejas nebēdnieki, mēs nu vienmēr varam atgriezties pie dzidriem avotiem, kādus atrakuši un paliekamā mantojumā mums atdevuši abi latvju milži.”

______
* svešvārdos – tāpat kā īstos latviešu vārdos – gaŗumi runājami un apzīmējami saknes zilbēs, piedēkļos un galotnēs, ievērojot, cik iespējams, oriģinālvalodas izrunu. Nekad nav rakstāms gaŗš patskanis tur, kur oriģinālvalodā nav bijis gaŗuma.