Aprīļa pučs. Tiek gāzta Ulmaņa Pagaidu valdība

Aprīļa pučs bija 1919. gada 16. aprīlī Liepājā Latvijas armijas vācu daļu īstenots apvērsums, kura rezultātā uz laiku tika gāzts Latvijas Pagaidu valdības Kārļa Ulmaņa vadītais ministru kabinets un tā vietā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska (Oskar Borlcowsky, Borkowsky) kabinets:

• ministru prezidents, iekšlietu ministra v.i. - prokurors Oskars Borkovskis 
• finanšu un pagaidu kara ministrs (ministra v.i.) - Juris Seskovs
• tieslietu ministrs - Dr. Pauls Sokolovskis
• ārlietu ministrs Heinrihs fon Brimmers (Vācbaltu reformu partija)
• zemkopības ministrs - Krišjānis Sleinis
• apgaismošanas ministrs - J. Kupčs
• tirdzniecības un rūpniecības un pagaidu apgādības ministrs - Valters Iršiks
• satiksmes un darba ministrs K. Burkevics
• valsts kontrolieris J. Arājs

Apvērsuma kodolu veidoja vācbaltu virsnieku un muižniecības pārstāvju, kurā ietekmīgi bija vācbaltiešu izcelsmes virsnieki — brāļi fon Manteifeļi, fon Reke, fon Maidels. “Dzimtenes frontes karaspēka drošības komiteja”, izmantojot barona Hansa fon Manteifela komandēto landesvēra triecienvienību un nesen no Vācijas Liepājā iebraukušo Franča Pfefera vācu brīvkorpusu, Liepājā īstenoja valsts apvērsumu, gāžot Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību.

Liepājas gubernators un visu pretlieliniecisko spēku komandieris Kurzemē ģenerālis Rīdigers fon der Golcs apvērsumu neoficiāli atbalstīja, gan vienlaikus lūkojoties, lai konflikts neaizietu par tālu. Mākslīgi uzkurināts konflikts starp pfeferiešiem un Pagaidu valdības karavīriem sākās jau vairākas dienas pirms tam, turklāt pirmajiem izdevās neitralizēt un atbruņot daļu latviešu karavīru.

Vācieši uzbruka latviešu vienību štābam un noliktavām, kā arī Pagaidu valdības iestādēm, veicot arestus un vairākos gadījumos nogalinot sargkareivjus. 16. aprīlī ielās tika izvesta artilērija. Krustojumos uzstādīja ložmetējus. Vācieši apcietināja vairākus valdības ministrus, taču ne visus.

Arestēja M.Valteru un J.Blumbergu, bet pārējie ministri un Ministru prezidents K.Ulmanis patvērās britu militārās misijas ēkā.

Ulmanis sākotnēji patvērās britu misijā, vēlāk uz kuģa “Saratov”, kas, bez šaubām, bija pučistu neveiksme, jo līdz ar to pilnībā neitralizēt Pagaidu valdību vācbaltiem neizdevās, turklāt arī sabiedrotie turpināja stingri atbalstīt Ulmani.

Dažas dienas pēc puča gāztā Pagaidu valdība pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas britu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts, tas izgāja reidā, un turpmākos divus mēnešus pavadīja uz ūdens.

26. aprīlī izsludinātajā jaunajā Ministru kabinetā bija tikai viena plaši pazīstama persona — mācītājs Andrievs Niedra, kas kļuva par Ministru prezidentu (puča un MK veidošanas laikā viņa Liepājā nemaz nebija un par savu līdzdalību jaunajā valdībā pats uzzināja 24. aprīlī, ierodoties Latvijas armijas komandiera Flečera štābā Tukumā).

Rezultātā Latvijai no aprīļa līdz jūnijam vienlaikus bija divas pagaidu valdības: viena uz ūdens (t.s. Ulmaņa valdība, kura nevarēja ietekmēt notikumu gaitu (kurai pakļāvās tai brīdī tikko kā izveidotā Ziemeļlatvijas brigāde), otra — Liepājā, kurai tās armijas (Baltijas landesvērs, Dienvidlatvijas brigāde, Dzelzsdivīzija) vadība neļāva neko ietekmēt.

10. maijā Borkovska valdību nomainīja Andrieva Niedras vadītā Latvijas Pagaidu valdība, t.s. Niedras valdība.

Trešā valdība bija Krievijas ziveidotā Stučkas prokrieviskā valdība. 

Paralēli tam Latvijas teritorijā bija tolaik pasludinātas vēl 16 (!) dažādas "valstis"

Tas, ka jaunā valdība pilnībā bija spiesta pakļauties Vācijas armijas spēku vadības diktātam, kļūstot par to piedēkli, visumā kreisi un K.Ulmaņa valdībai naidīgi orientētos iedzīvotājus noskaņoja pret fon der Golcu un vācu okupācijas varu vispār — saistot Niedras valdību ar to.

Tāpat Ulmanim uzticību saglabāja latviešu karaspēka vienības Kurzemē un Ziemeļvidzemē. 26. aprīlī nodibinātā Andrieva Niedras “izlīguma” valdība popularitāti tā arī neguva. Neskaidrā situācija atrisinājās tikai pēc Cēsu kaujām, kad landesvērs cieta sakāvi un Pagaidu valdība varēja atgriezties vispirms Liepājā, tad Rīgā.

Negaidītā kārtā tautas noskaņojums strauji mainījās par labu līdz tam nemīlētās K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības atbalstam (piemēram, strauji pieauga brīvprātīgo skaits rekrutēšanas punktos, kaut pirms puča Latvijas iedzīvotāji visai negribīgi pakļāvās mobilizācijai).

Fragmenti: V. Sprūde