Latvijas brīvības cīņas: Jelgavā Kalpaka bruņotā vienība tika noformēta par Latviešu atsevišķo bataljonu
Latviešu atsevišķais bataljons, pazīstams arī kā Kalpaka bataljons, (1919. gada 5. janvāris - 1919. gada 20. marts) bija pirmā Latvijas bruņotā vienība Brīvības cīņu laikā Latvijas zemessardzes jeb Baltijas landesvēra sastāvā.
Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 19. novembrī Latvijas zemessardzē bija reģistrējušies 2500 brīvprātīgo.
1918.g. 7. decembrī Latvijas Pagaidu valdība un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs vienojās, ka šī zemessardze ar nosaukumu „Latvijas zemes sargi“ (vācu: Lettländische Landeswehr) kļūs par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem. Administratīvi tie bija pakļauti Latvijas Republikas Apsardzības ministram Jānim Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai.
Līgums paredzēja zemessardzi veidot uz brīvprātības pamatiem no 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas, zemessardzes komandierim pēc sākotnējā plāna bija jābūt kādas neitrālas valsts (Zviedrijas) pārstāvim, taču tas neīstenojās. Vācijas karaspēku Latvijā atzina par okupācijas varu, kas uzņēmās saistības uz kredīta piešķirt vajadzīgo bruņojumu un dot naudas līdzekļus.
1918. gada decembra sakumā sākās Sarkanās Armijas iebrukums Latvijā.
1918. gada 8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. direktīvas Padomju Krievijas Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa. Uzbrukumā no Pleskavas piedalījās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulki, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulki.
Latvijas aizsardzībai decembra otrajā pusē no vācu gūsta atbrīvotajiem latviešu strēlniekiem izveidoja trīs latviešu Rīgas zemessargu rotas, no bijušajiem Krievijas armijas latviešu virsniekiem un instruktoriem rezerves rotu, papildus izveidoja arī latviešu studentu rotu un skolnieku rotu, Latgales zemessargu rotu un Cēsu rotu. No vācbaltiešiem bija sakomplektētas trīs Rīgas zemessargu rotas, viena artilērijas baterija, ložmetējnieku komanda, bet no Pirmā Pasaules kara virsniekiem un instruktoriem trieciengrupa (Stoßtruppe). No bijušajiem krievu karavīriem un ģimnāzistiem sakomplektēja vienu rotu.
1918. g. 31. decembrī Latvijas Pagaidu valdība par latviešu karaspēka komandieri iecēla apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku.
1919. g. 2. janvārī pēc Landesvēra zaudētās Inčukalna kaujas sākās Sarkanās armijas uzbrukums Rīgai, un Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu.
1919. g. 3. janvārī pulkveža O. Kalpaka pakļautībā pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības atkāpās no Rīgas
Sākotnējais sastāvs
1919. gada 5. janvārī Jelgavā Kalpaka bruņotā vienība tika noformēta par 1. atsevišķo latviešu bataljonu. Sākotnēji bataljonā ietilpa divas rotas, kurās ieskaitīja atsevišķos karavīrus no Latgales virsnieku, Latgales apakšvirsnieku un trīs Rīgas apsardzības rotām, kuri bija atlikuši pēc atkāpšanās no Rīgas.
- 1.rota - Virsnieku rezerves rota (no 3. februāra - Latvijas neatkarības rota),
- 2.rota - Cēsu rota,
- 3.rota - Atsevišķā studentu rota, pievienota Kalpaka bataljonam 17. februārī,
1919. gada februāra beigās tika pievienota Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa (Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība, vēlāk 1. atsevišķais eskadrons).
Saistītie notikumi
Karte
Avoti: wikipedia.org, sargs.lv, news.lv