Pirmie soļi Latvijas neatkarības atjaunošanā. Kurzemes Pagaidu zemes padome

Latvijas Republika veidojusies zemēs, kuras apdzīvoja latvieši (Igaunijas Republika- igauņi), bet robežas vislielākā mērā noteica Livonijas bīskapiju un Livonijas ordeņa ilgstoši pret Maskavijas uzbrukumiem nosargātās teritorijas. Lai gan latviešu senči- baltu ciltis iepriekš apdzīvoja daudz plašākas teritorijas tagadējās Baltkrievijā un Krievijā (līdz pat Maskavai), tās pilnībā tika iznīcinātas un/ vai asimilētas no Maskavijas puses.

Livonija jeb Līvzeme ir vēsturisks nosaukums, kas dažādos laikos izmantots Livonijas bīskapijas, Livonijas ordeņa, Livonijas Konfederācijas, Livonijas hercogistes un Inflantijas vaivadijas nosaukumos.

Pēc 1561. gada Viļņas ūnijas un 1566. gada Grodņas ūnijas noslēgšanas Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes iekļāvās Livonijas un Lietuvas reālūnijā. Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Kurzemes bīskapija nonāca Dānijas īpašumā, ziemeļos izveidojās Zviedru Igaunija, bet Tērbatas bīskapiju līdz 1582. gadam okupēja Krievija. No 1561. līdz 1582. gadam pastāvēja Rīgas brīvpilsēta.

1710.-26.. gadā Vidzemi un Rīgu, 1772. gadā Latgali, bet 1795. gadā Kurzemi okupēja Krievija un vairāk kā 500 gadus kā valstiski veidojumi pastāvējusī Livonija (Igaunijas un Latvijas zemes) "pazuda" no kartes. 

1790. gadā vāciski izdotajā Hībnera "Enciklopēdijā" sāka lietot apzīmējumus latvieši un Latvija nevis vēsturiskās Livonijas jeb Krievijas Livonijas guberņas sakarā, bet attiecinot tos uz mūsdienu Latvijas teritoriju.

1812. gada 1. augustā Napoleona administrācija atjaunoja Kurzemes- Zemgales hercogistes neatkarību, taču jau pēc 3 mēnešiem krieviem izdevās atgūt kontroli pār šīm zemēm. 

Neatkarības atgūšanas centieni vairāk bija raksturīgi Polijas-Lietuvas pārvaldītajām latviešu zemēm (Latgalē), kur notika nopietnas bruņotas sacelšanās 1831. gada un 1864. gadā, taču krievi tās "noslīcināja asinīs". 

Haotiski pašpārvaldes elementi, tai skaitā vēlēšanas Latvijas teritorijā notika 1905.-06. gada revolūcijas laikā, taču tobrīd neviens latviešu politiskais spēks neizvirzīja skaidru neatkarības mērķi.

Pēc neatkarīgo Latvijas un Igaunijas republiku nodibināšanas Livonijas nosaukums kļuva par vēsturisku terminu.

***

Kurzemes Zemes padome vai vēlāk Kurzemes Pagaidu zemes padome (Временный земский совет Курляндской губернии) bija 1917. gada 27. aprīlī tobrīd vēl Krievijas impērijas kontrolētajā Tērbatā ievēlēta Kurzemes pašpārvaldes institūcija, kas atbalstīja Latvijas apvienošanās un pašnoteikšanās idejas. Tā kā Kurzemē 118 gadus ilgušo (kopš 1795. gada, kad Krievija anektēja Kurzemes - Zemgales hercogisti), krievu okupāciju  bija nomainījusi vācu okupācija, padome sākotnēji kārtoja tikai Kurzemes bēgļu lietas Krievijā.

Pēc Februāra revolūcijas 27. aprīlī (10. maijā) aptuveni 170 000 Kurzemes guberņas bēgļu un latviešu strēlnieku ievēlētie 313 pārstāvji Kurzemes Zemes sapulcē Tērbatā ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi ar 60 deputātiem. Zemes padomē ievēlēja arī nākamos Latvijas Republikas prezidentus Jāni Čaksti un Albertu Kviesi.

Jānis Čakste bija Kurzemes galvenais pārstāvis sadarbībai ar Krievijas Pagaidu valdības oficiālajām iestādēm. Pēc tam Pagaidu valdība iecēla viņu par Kurzemes novada komisāru, kas pārņēma Kurzemes gubernatora pilnvaras. Kurzemes gubernatora kanceleja un pakļautās iestādes šajā laikā bija evakuētas uz Tērbatu, bet oktobra sākumā tās pārcēlās uz Kazaņu.

Savukārt 1917. gada 28. jūnijā (11. jūlijā) lielinieku organizētajā Kurzemes evakuēto iedzīvotāju kongresā Maskavā tika ievēlēta Kurzemes Evakuēto iedzīvotāju padome ar 40 deputātiem un 15 locekļu izpildkomiteju, kas tā arī nekādu darbību neuzsāka.

Pēc Kurzemes landtāga 1917. gada 18. septembra lēmuma ķeizariskās Vācijas karaspēka okupētajā Jelgavā 21.-22. septembrī sanāca Kurzemes Zemes sapulce ar 80 pārstāvjiem, no kuriem 27 bija muižniecības, 27 zemnieku, 17 pilsētu, 5 Kurzemes bruņniecības, 4 luterāņu baznīcas un 1 katoļu baznīcas priekšstāvji.

No tiem tikai 28 bija latvieši, galvenokārt pagastu vecākie.

1917. gada oktobrī padome evakuējās uz Kazaņu un no turienes piedalījās LPNP darbā.

1917. gada 4. oktobrī sapulce ievēlēja Kurzemes Zemes padomi (vācu: Kurländischer Landesrat) ar 20 deputātiem, pret kuru asi vērsās Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome.

Šajā Kurzemes Zemes padomē bija:

• Liepājas domes priekšsēža biedrs Andrejs Bērziņš,
• Kandavas luterāņu mācītājs Aleksandrs Bernevics,
• Kurzemes evaņgēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendents Bernhards Bernevics,
• pagasta vecākais K. Bīlands, 
• Lielbērzes muižas īpašnieks barons F. fon Fītinghofs,
• barons Rūdolfs fon Grothuss,
• barons Kuno fon Hāns,
• Jelgavas mācītājs Jasens,
• prāvests O. fon Laudons, 
• Kuldīgas advokāts E. Līčs, 
• Jaunmuižas īpašnieks kņazs Vilhelms von Līvens, 
• Dzērves muižas īpašnieks barons N. fon Manteifels,
• Liepājas pilsētas galva V. Melvils, 
• Meiru muižas īpašnieks barons Aleksandrs fon Rādens,
• barons Arveds fon Rādens,
• pagasta vecākais J. Ramanis,
• Jelgavas pilsētas galva G. Šmidts,

pagastu vecākie

• J. Šmits,
• A. Vēžnieks,
• E. Ziemelis un
• T. Zīriņš un citi.

 Pēc Vācijas karaspēka Rīgas operācijas Kurzemes Zemes padome pieņēma lēmumus par Kurzemes un pat visas Latvijas pievienošanu Vācijas valstu savienībai.

1917. gada decembrī sākās Brestļitovskas miera sarunas, kurās vācu puse ieteica Krievijai

"ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".

Vācu militārā pārvalde 1918. gada 14. februārī sasauca pirmo Zemes padomes sēdi, bet 8. martā otro sēdi, kas proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu.

No Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas zemes padomēm izveidotā "Apvienotā Zemes padome" (Vereinigter Landesrat) 1918. gada 12. aprīlī nolēma izveidot Baltijas hercogvalsti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā.

Padome izveidoja pastāvīgi darbojošos komisiju ar B.Bernevicu, A.Rādenu, G.Šmitu un A. Vēžnieku kā tās locekļiem.

***

Vienlaikus ar Kurzemes Pagaidu zeme padomi Rēzeknē tika izveidota Latgales Pagaidu zemes padome

Tā tika izveidota 1917. gada 27. aprīlī Pirmajā Latgales latviešu kongresā Rēzeknē un tajā bija 60 deputātu vietas, no tām 24 bija rezervētas poļu, krievu un ebreju minoritātēm.

Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu, kas pārsvarā uzturējās Pēterburgā. Padomes administratīvās un saimniecības lietas Rēzeknē vadīja valdes sekretāre Valērija Seile (Seilis). Padomes sesijas notika 1917. gada 9. jūnijā, 20. septembrī un 26. novembrī. Latgales Zemes padomes mērķis bija pārņemt zemstes iestāžu funkcijas, taču Krievijas Pagaidu valdība neatzina šo padomi par pašvaldības institūciju. Zemes padome iesniedza Kerenska pagaidu valdībai memorandu par Latgales atšķiršanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai, vēlāk prasību izveidot atsevišķu Latgales vēlēšanu iecirkni Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, taču Krievijas valdība to neatbalstīja.

***

Jau iepriekš bija nodibināta Vidzemes Zemes padome.

Vidzemes Pagaidu zemes padome  bija 1917. gada 26. (13. martā pēc VS) martā ievēlēta Vidzemes guberņas pašpārvaldes institūcija, kas sākotnēji atbalstīja Latvijas apvienošanās un pašnoteikšanās idejas, bet vēlāk nokļuva Krievijai simpatizējušo latviešu lielinieku ietekmē un 1918. gada 2. janvārī nodeva savas funkcijas Iskolatam.