Viktors Arājs
- Dzimšanas datums:
- 13.01.1910
- Miršanas datums:
- 13.01.1988
- Pirmslaulību (cits) uzvārds:
- Viktors Bernhards Arājs
- Papildu vārdi:
- Викторс Арайс, Zeibolts, Zeibots
- Kategorijas:
- 2. Pasaules kara dalībnieks, Bende, Jurists, Kara noziedzinieks, Militārpersona, karavīrs, Noziedznieks, Slepkava, Studentu (-šu) korporācijas biedrs (-e)
- Tautība:
- latvietis, vācietis
- Kapsēta:
- Norādīt kapsētu
[apraksts tiek papildināts]
Viktors Bernhards Arājs — latviešu militārpersona, viens no masveida ebreju iznīcināšanas (holokausta) realizētājiem vācu okupētajā Latvijā.
Vadījis tā dēvēto "Arāja komandu" — SD pakļautu latviešu palīgpolicijas vienību, kas veikusi represijas pret Latvijas ebrejiem un padomju aktīvistiem, kā arī vēlāk iesaistīta pretpartizānu operācijās.
Viedoklis par Arāju
Viktors Arājs ir dzimis 1910. gada 13. janvārī Baldones pagastā, latviešu kalēja un vācbaltu izcelsmes kalpotājas ģimenē.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, tēvs iesaukts armijā un ģimenē nav atgriezies, tādēļ māte audzinājusi viņu un jaunāko māsu viena.
Darba meklējumos ģimene vairākkārt mainījusi dzīvesvietas, līdz 1922. gadā pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Tur Arājs pabeidzis pilsētas IV pamatskolu un 1930. (vai 1931.) gadā Valsts Jelgavas klasisko ģimnāziju.
Pēc mācībām iesaukts Latvijas armijā — dienējis Vidzemes artilērijas pulkā, ieguvis kaprāļa pakāpi. Vēl dienesta laikā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā.
Pēc savāktās informācijas apkopošanas un izvērtēšanas Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta iekšējās apsardzības rota 1933. gada 10. novembrī nosūta vēstuli V. Arājam, ka pārbaudes komisija 3. un 4. novembra sēdē atzinusi viņu par piemērotu jaunākā policijas kārtībnieka amatam.
Domājams, ka viens no policijas dienesta uzsākšanu rosinošiem apstākļiem bija tālaika darba tirgus sliktā situācija. ekonomiskās krīzes sekas bija bezdarba pieaugums, tas smagi skāra arī labu izglītību guvušos un studentus.
1934. gada 3. martā ar rīgas prefekta pavēli V. Arājs iecelts par jaunākā kārtībnieka vietas izpildītāju apsardzības rotā, ar 1935. gada 19. marta pavēli kļūst par pastāvīgu darbinieku.
1935. gada 10. septembrī līdz 23. decembrim mācījies policijas kārtībnieku kursos, ko beidzis ar labām sekmēm.
1936. gada novembrī V. Arājs sodīts disciplinārā kārtā ar naudas sodu Ls 10. Iemesls ir kāršu spēle ar dežurējošo uzraugu Valfrīdu līcīti dežūras laikā. šis pārkāpums tapa zināms, pateicoties kāda darbveža Jāņa Šāvēja sūdzībai.
Viņš 5. oktobrī ap plkst. 20.30 ieradās policijā, lai iesniegtu ziņojumu par mēteļa zādzību. taču iecirknī četri ierēdņi (divi tērpti privātās drēbēs, divi – policista formā) spēlēja kārtis un apzagtajam lika gaidīt līdz plkst. 22, kamēr ieradīsies papildu dežurants.
J. Šāvējs skaidroja, ka viņam līdz plkst. 22 bija jātiek mājās, jo bez atslēgām, kas arī nozagtas, viņš citādi netiktu dzīvoklī. Arī uzklausot šo paskaidrojumu, policisti tik un tā nebija ar mieru pieņemt viņa iesniegumu un lika nākt rītdien.
Savā paskaidrojumā par V. Arājs rakstīja, ka apzagtais cilvēks ir nepareizi sapratis situāciju, jo kāršu spēle viņa ierašanās brīdī jau bija beigusies un “kārtis atradās savāktas kopā uz galda, spēle bija pārtraukta”.
1935. gadā viņš ir uzņemts studentu korporācijā "Lettonia".
Studijas ar pārtraukumiem turpinājis vairākus gadus un gala pārbaudījumus nokārtojis tikai 1941. gadā, jau pēc padomju okupācijas. Tomēr ar to vēl Arāja studijas nebija galā, jo vācu okupācijas laikā netika atzīti padomju laikā izdotie izglītības dokumenti, un atkārtotās studijas viņš noslēdza tikai 1944. gada 15. aprīlī.
Studiju laikā Arājs strādājis gan dažādus gadījuma darbus, gan bijis policijas dienestā Rīgā un Zaubē.
Dzīvojot Zaubē, viņš apprecējies ar septiņus gadus vecāku bagātu vairāku veikalu īpašnieci Zelmu Zeiboti. Sievas uzvārdu Arājs izmantojis, lai pēc kara slēptos Vācijā.
1938. gada oktobrī, dažus mēnešus pēc kāzām, Arājs pamet dienestu policijā.
S. Metuzāls centies izzināt Zaubes iedzīvotāju viedokli par V. Arāju. Šajā pagastā viņš vairākus gadus strādājis ne tikai par policistu, bet arī ieprecējies’ un uzturējies pēc aiziešanas no policijas dienesta. S. Metuzāls ir uzklausījis Elfrīdas Pujēnas (viņai 1939. gadā bija 12 gadi) stāstu.
E. Pujēnas atmiņā V. Arājs palicis kā jauns un laisks vīrietis, kurš “bijis precējies ar gadus desmit vecāku bagātu veikala īpašnieci, par kuras naudu dīki vadījis savas dienas. pats Arājs neko prātīgu nav darījis, skaitījies mūžīgais students: labi barots [..], uzposts, lepni uz vienas auss sašķiebis studenta cepurīti ..”
Neraugoties uz laulību, V. Arājs bijis iemīlējies pagasta skaistākajā meitenē – vietējā mežziņa Hekeļa meitā Elzā. tālab V. Arāju skārusi arī visu zaubēniešu kopējā traģēdija – kara sākumā bēgošo sarkanarmiešu Hekeļu ģimenes sieviešu zvērīgā nogalināšana un šoks par tik lielu nežēlastību. Pujēna norāda, ka cieņu un mīlestību vietējo iedzīvotāju acīs V. Arājs nekad nav ieguvis un par nevainīgu cilvēku slepkavu kļuvis “gļēvā rakstura un zemā intelekta dēļ”.
Pats Arājs tiesā liecināja, ka vēl pirms vāciešu ienākšanas Rīgā, viņš sapulcējis 400-500 vīru lielu vienību, kas ieņēmusi Rīgas prefektūras ēku.
1941. gada 1. jūlijā, dažas stundas pēc vācu karaspēka ienākšanas, Viktors Arājs prefektūrā tiekas ar Einzacgrupas A (Einsatzgruppe A) komandieri Valteru Štālekeru. Iespējams, ka sava loma Arāja karjeras sākumā bija tam, ka viens no Štālekeru pavadošajiem baltvāciešiem - Hanss Dreslers bija labi pazīstams ar Arāju. Sarunas saturs nav zināms, tomēr jau nākamajā dienā Arājs uzsāka savas komandas veidošanu.
Komandas pirmsākumos liela nozīme tās tapšanā bija Arāja sakariem ar studentu korporācijām. Liela daļa no komandas vadības bija korporeļi: Arvēds Dīkmanis, Konstantīns Kaķis, Boriss Kinslers, Herberts Cukurs bija letoņi, bet Alberts Kalniņš un Kārlis Ozols nāca no Fraternitas Livonica.
Pirms topošās komandas pārcelšanās uz ēku Valdemāra ielā 19, Arājs pāris dienas izmantoja "Lettonia" mītni Valdemāra ielā 55. Pazīstamajā aicinājumā stāties drošības komandā, ko "Tēvija" publicē 4. jūlijā, jau minēta jaunā adrese:
Visi nācionāli domājoši latvieši – pērkonkrustieši, studenti, virsnieki, aizsargi un citi, kas grib aktīvi piedalīties mūsu zemes tīrīšanā no kaitīgiem elementiem, var pieteikties pie drošības komandas vadības, Valdemāra ielā 19, no pl. 9-11 un 17-19
Jau 1941.g. 4. jūlijā Arāja vīri veic vismaz trīs Rīgas sinagogu nodedzināšanu, to skaitā, tiek nodedzināta Horālā sinagoga Gogoļa ielā. Bojā gājušo skaits nav zināms, tomēr Štālekers savai vadībai ziņo, ka "grautiņos" nogalināti apmēram 400 ebreju. Dedzināšanā piedalās arī pats Arājs.
Jūlijā Arāja komanda veic vairākas ebreju šaušanas akcijas Latvijas provinces pilsētās.
Tieši šis apstāklis neļauj Arāju pieskaitīt pie Latvijas neatkarības cīnītājiem un kā arī aizstāvi pret komunistu režīma iebrukumu - Arājs piedalījās cilvēku slepkavībās pēc etniskā principa.
Viņa vainu nemazina arī cīņa vēlākos gados pret okupantiem un Latvijas nodevējiem- padomju aktīvistiem. To drīzāk var attiecināt uz kāri slepkavot.
1984.g. pēc kara gadrīz 30 gadus Arājs slēpjoties zem sievas uzvārda kā Viktors Zeibots nodzīvo Frankfurtē, kad tiek atrasts un tiesāts. Tiesa vainu atzīst, Arājs tiek sodīts ar ieslodzījumu.
Pēc 4 gadiem mirst cietumā
Apbalvots ar Kara nopelnu krustu ar šķēpiem.
***
1941. gada februārī un martā V. Arājs kārtoja valsts eksāmenus – kopskaitā sešus. Divu valsts eksāmenu (“civiltiesības” un “tiesu iekārta un process”) rezultātiem tika pielīdzinātas kursu ar tādu pašu nosaukumu galapārbaudījumu atzīmes. Savukārt “Marksisma ļeņinisma pamatu” eksā- menā V. Arājs ieguva vērtējumu “viduvēji”, “Staļina konstitūcijā” – “labi”, “Padomju krimināltiesībās”– “viduvēji” un “padomju darba tiesībās” – viduvēji.
***
V. Arājs LVVA, 5604. f., 2. apr., 124. l., 7. lp. 2. studentu korporācijai “Lettonia” iesniegtā curriculum vitae.
1935 curriculum vitae
Esmu dzimis 1910. g. 13. janvārī Baldones pagastā. Mans tēvs bija kalējs. Mums piederēja neliels īpašums un ar tēva peļņu dzīvojām pieticīgi.
1914. g., kad tēvu iesauca kara dienestā, māte ar mani un par mani gadu jaunāko māsu pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Rīgā arī pavadīju kara gadus. kad sāka apklust lielgabalu dunoņa un bēgļi atgriezās izpostītajās sētās, mēs ar māti pārcēlāmies dzīvot uz laukiem: netāļu no Bauskas, kur manam krusttēvam pieder lauku mājas. Māte palīdzēja saimniecībā, bet man bija jāsāk ganu gaitas.
1922. g. mājās nāca citi saimnieki un man ar māti vajadzēja pārcelties uz Jelgavu. Jelgavā sākās manas skolas gaitas. Pirmo apmeklēju pilsētas IV pamatskolu, tad Valsts Jelgavas arodskolu. Arodskolu nebeidzu, bet pārgāju uz Valsts Jelgavas klasisko ģimnāziju. Jau arodskolā iedams, biju samācījies valodas. tādēļ varēju izturēt pārbaudījumus un laika ziņā nevajadzēja zaudēt.
Skolas laikā darbojos jaunatnes organizācijā “Viestura savienība”, kuras biedrs vēl tagad esmu. tad pie skolas pastāvēja pūtēju orķestris, arī tajā ņēmu dalību.
1930. g. beidzu skolu un iestājos kara dienestā. kalpoju Vidzemes artilērijas pulkā.
1932. g. rudenī iestājos Latvijas Universitātē tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē tiesību zinātņu nodaļā. cerēju augstskolā ar mācīšanos veiksies tāpat, bet iznāca citādi. Jau trešo semestri vajadzēja studijas pārtraukt, jo aptrūka līdzekļu.
Strādāju dažādus gadījuma darbus gan uz dzelzceļa kā remontstrādnieks, gan ostā un pat uz laukiem.
1933. g. izturēju policijas pārbaudījumus un mani ieskaitīja kā jaunāko kārtībnieku prefektūras apsardzības rotā. tagad esmu materiāli nodrošināts un varu atkal uzsākt studijas.
Viktors Arājs Rīgā, 26. janvārī 1935. gadā LVVA, 3727. f., 1. apr., 21. l., 54. lp
***
1936. gada 19. decembrī LVVA, 5604. f., 2. apr., 124. l., 84. lp. 4. latvijas Universitātē iesniegtā curriculum vitae. 1940 Viktora Arāja matr.[ikula] 17318
Curriculum vitae
Esmu dzimis 1910. g. 13. janvārī Baldones pagastā, kur maniem vecākiem bija neliels lauku īpašums. Pasaules kara laikā, kad mans tēvs bija iesaukts kara dienestā, kopā ar māti un pusotra gada jaunāko māsu dzīvoju Rīgā. pēc kara apmetos atkal uz laukiem Codes pagastā, kur arī apmeklēju pirmo skolu Codes pagasta Bērzu muižā. 1921. gadā pārcēlos uz dzīvi Jelgavā. Jelgavā turpināju izglītību Jelgavas pilsētas iV pamatskolā. pēc pamatskolas beigšanas izturēju pārbaudījumus uz Jelgavas Valsts i klasiskās ģimnāzijas otro klasi.
Ģimnāziju nobeidzu 1931. gadā un tajā pašā gadā tiku iesaukts obligatoriskā kara dienestā Vidzemes artilērijas pulkā. Būdams aktīvā kara dienestā, iestājos Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē tiesību zinātņu nodaļā. Pēc kara dienesta turpināju studijas ar pārtraukumiem, jo nebija vajadzīgo līdzekļu studijām.
Tagad 1940. gada pavasara semestrī esmu nobeidzis visus kursa pārbaudījumus un praktiskos darbus un vēlos izturēt gala pārbaudījumus.
Rīgā 1940. g. 11. aprīlī LVVA, 7427. f., 1. apr., 16981. l.,
**
1941 stud. iur. Viktora Arāja Mtr. 17318 Dzīves apraksts.
"Esmu dzimis 1910. g. 13. janvārī baldones pagastā kā kalēja dēls. sākoties pasaules karam, tēvu iesauca kara dienestā. Māte ar mani un 3 g. veco māsiņu devās bēgļu gaitās. 1917. g. dzīvojām Rīgā. Māte strādāja fabrikā, bet es dienas parasti pavadīju uz ielas kopā ar citiem bērniem. Kad māte ar mani nevarēja tikt nekādā galā, tā nodeva mani pie kāda radinieka uz laukiem. tur man sākās ganu gaitas. Tā vasarā gāju ganos, bet ziemu skolā. kad biju sasniedzis 15 g. vecumu, salīgu pie kāda saimnieka par puspuisi, bet vēlāk par puisi. Māte tajā laikā strādāja dažādus gadījuma darbus un pagastā bija pazīstama kā veikla linu plūcēja un kartupeļu racēja. Pie saimnieka, pie kura strādāju par puisi, sanāca amatnieki un sāka būvēt jaunu dzīvojamo ēku.
Man vajadzēja piegādāt materiālu. kad māja bija uzcelta un amatnieki gāja uz citurieni, meistars mani pierunāja, lai ejot viņiem līdz, ko es pie saimnieka par nieka grašiem plēšoties, viņi maksāšot otrtik daudz. Tā nu sākās man klaidoņa gaitas pa visu Latviju. Būvējām kūtis, klētis, pirtis, kas nu kuram bija vajadzīgs. Darba bija daudz, jo visi jaunsaimnieki būvējās. Māte dzīvoja Jelgavā, kur tai bija sētnieces vieta. Ziemas pavadīju pie viņas. Jelgavā nobeidzu 4. pilsētas pamatskolu. Pēc pamatskolas beigšanas gribēju iet vidusskolā, kamdēļ, nevarēdams darba apstākļu dēļ pats sevi pierakstīt, lūdzu to izdarīt mātei. Māte bija manis pierakstījusi nevis vidusskolā, bet Jelgavas valsts arodskolā mechaniskā nodaļā. Tā kā vidusskolā bija vajadzīgais skolnieku skaits uzņemts, man cits nekas neatlika kā mācīties par mechaniķi. Arodskolā man ļoti nepatika, bet 1. klasi tomēr nobeidzu. Nākošā rudenī noliku eksāmenus uz vidusskolas otro klasi un sāku mācīties Jelgavas Valsts klasiskajā ģimnāzijā. Pa vasaras brīvlaikiem strādāju dažādus darbus gan kā dzelzceļa remontstrādnieks, plostnieks, gan uz liellaivām pie iekraušanas un izkraušanas darbiem. biju arī Kalnciema kalnu lauztuvēs, kur vadīju kādu motoru ar ūdens pumpi, kas pumpēja raktuvēs ieplūstošo ūdeni. Skolā biju atsvabināts no skolas naudas. Mācījos labi un saņēmu ls 30 par mēnesi stipendijas.
1931. g. nobeidzu klasisko ģimnāziju un aizgāju kara dienestā Vidzemes artilērijas pulkā. būdams kara dienestā, iestājos Universitātē ties. zin. nodaļā. kara dienestā ieguvu kaprāļa dienesta pakāpi. Pēc kara dienesta strādāju dažādus gadījuma darbus. no lekciju naudas maksas augstskolā biju atsvabināts. Māte tajā laikā pārnāca no Jelgavas uz Rīgu pie manis, bija slimīga un nevarēja vairs grūtākus darbus strādāt. Rīgas dzīve prasīja vairāk līdzekļu, un es biju spiests meklēt kādu pastāvīgu darbu. Tāda nekur nevarēja atrast, jo nebija pazīšanās. beidzot man laimējās dabūt vietu policijā. atalgojums nebija liels, bet darbs arī nebija gandrīz vai nekāds, jo strādāju policijas rezervē.
Izgaidījos veltīgi paaugstinājumu, 1937. g. izstājos no policijas un strādāju atkal dažādus darbus. studijas biju pārtraucis. 1939. g., kad Ulmaņa valdība piešķīra atmaksājamās stipendijas, arī es atjaunoju studijas. biju atsvabināts no lekciju naudas un saņēmu ls 90 mēnesī. tajā laikā arī apprecējos. Sievas tēvam bija lauku mājas, un tas palīdzēja man, piesūtīdams pārtikas produktus. iestājos arī korporācijā “Lettoniā”, kur sastāvēju līdz tās likvidēšanai. Tagad sieva un mana māte dzīvo sievas tēva mājās Zaubes pagastā Trilīčos un palīdz saimniecībā. pēc studiju beigšanas vēlētos nodarboties tiesu resorā, advokatūrā.
Viktors Arājs rīgā, 7. janv. 1941. LVVA, 7427. f., 1. apr., 16981. l., 20.–22. lp. atsauces un piezīmes 1 sk.: tosh, J.
.***
Rakstnieks un mūziķis Marģers Zariņš par savu korporācijas biedru mūža nogalē tapušajās atmiņās rakstīja: “pilsētā gan ejot raibi: tie, kuri bija sagatavojušies stāties latviešu armijā, gandrīz ar varu tiekot ieskaitīti drošības policijas dienestā. Viņus komandējot mūsu Viktors Arājs, bet aktīvi komunistu un ebreju iznīcināšanā darbojoties arī Kostja Kaķis un lidotājs Herberts Cukurs … ārprāts! kas ar viņiem noticis? neviens no tiem taču boļševiku laikā nebija cietis. kādus drausmīgus instinktus slēpušas šo komilitoņu godīgās sejas! Kā lai izskaidro, ka komilitonis Arājs personiski pavēlējis nošaut savu konfilistru Arvīdu Asaru? Par to, ka neatkarīgās Latvijas prokuratūras darbinieks Asars palicis strādāt padomju prokuratūrā par ierēdni. Asaru apraka masu kapā Biķernieku priedēs, kur tagad Linezera slimnīca. Arāju tikai sešdesmito gadu beigās [1975. gadā. – Aut.] notvēra Hamburgā.” Zariņš, M. Optimistiskās dzīves enciklopēdijas p – p – V. Karogs. .
***
E. Treiguts-Tāle atmiņās (tapušās pēc dienasgrāmatām) stāsta par kādu draudzīgi ķircinošu tērzēšanu ar V. Arāju 1936. gada septembrī pēc nokārtota eksāmena kriminālpolitikā: “brīnījos, ka ļoti maz studentu vēlējās eksaminēties. ne vairāk par duci. informācijas nolūkā “uzpeldēja” Arājs, kā arvien sasveicinādamies ar spēcīgu rokas spiedienu. apjautājās par pārbaudījumu norisi, pierakstīja Krugļevska jautājumus un nožēloja, ka neredzot nevienas studentes. Mans ieteikums patapināt lekcijas no studentēm bija pareizs, jo viņas pieraksta rūpīgāk par vīriešiem. tā kā neviena sievišķa baznīcas ielas telpās nevarēja saskatīt, Arājs atvadījās, piebilzdams: “ko tu meklē “Austrumā”? Lūk Letonijā, tur tev vajadzētu būt!” tā kā viņš to bija jau teicis otrreiz, apjautājos, vai viņa repertuārā nav kāda jaunāka “grāvēja?”” sk.: Treiguts-Tāle, "Latvieši, karš ir sācies! Atmiņas par liktenīgajiem gadiem" [b. v.]: gauja, 1990. 1. grām. 13. lpp. .
Avoti: wikipedia.org, news.lv
Nosaukums | No | Līdz | Bildes | Valodas | |
---|---|---|---|---|---|
Salaspils memoriāls | 31.10.1967 | lv, ru |
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Teodors Arājs | Tēvs | ||
2 | Berta Anna Burkevica | Māte | ||
3 | Zelma Zeibote | Sieva | ||
4 | Gustavs Celmiņš | Paziņa | ||
5 | Miervaldis Ādamsons | Paziņa | ||
6 | Haralds Puntulis | Paziņa | ||
7 | Kārlis Reinholds Zariņš | Paziņa | ||
8 | Frīdrihs Jekelns | Darba devējs | ||
9 | Marģeris Zariņš | Studiju biedrs | ||
10 | Kārlis Ozols | Studiju biedrs, Padotais | ||
11 | Boriss Kinstlers | Domu biedrs, Padotais | ||
12 | Fēlikss Rikards | Domu biedrs | ||
13 | Herberts Teidemanis | Domu biedrs | ||
14 | Mārtiņš Vagulāns | Domu biedrs | ||
15 | Наум Турбовский | Domu biedrs | ||
16 | Arvīds Asars | Upuris, cietušais | ||
17 | Francis Valters Štālekers | Komandieris | ||
18 | Rūdolfs Lange | Komandieris | ||
19 | Herberts Cukurs | Padotais | ||
20 | Arnolds Laukers | Padotais | ||
21 | Leonhards Manfrēds Švarcs | Padotais | ||
22 | Manuels Veiss | Padotais | ||
23 | Konstantīns Kaķis | Padotais |
12.05.1933 | Latviešu tautas apvienība "Pērkonkrusts"
01.07.1941 | Rīgu okupē vācu karaspēks
04.07.1941 | Tiek nodedzināta Rīgas horālā sinagoga
1941. gada 4. jūlijā, Rīgā iebrukot nacistu armijai, sinagoga tika nodedzināta. Tika uzmanīts, lai uguns nepārmestos un blakus ēkām, kas bija jādara ugunsdzēsējiem, taču pašu sinagogu dzēst viņiem netika atļauts.