Miervaldis Ādamsons

Tev celšu piemiņu, kas nedeg namu liesmā, 

Ko lode nepanāk, nedz naidnieks viltīgais, 

— Dzīvs jūsu vidū es, jūs — dzīvi manā dziesmā! 

(no poēmas M. Ādamsonam)

***

Miervaldis Ādamsons bija latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks un Dzelzs krusta Bruņinieka krusta (augstākais militārais apbalvojums) pakāpes kavalieris.

1910.gada 29.jūnijā  piedzimst latviešu izceļotāju ģimenē Poltavā (Ukrainā) 

1920. gados ģimene atgriežas Latvijā un apmetas uz dzīvi Cēsu apriņķī, absolvējis Cēsu ģimnāziju. 

1928.gadā Miervaldis Ādamsons uzsāk teoloģijas studijas Latvijas Universitātē, kļūdams arī par vecākās latviešu studentu korporācijas "Lettonia" biedru.

"Atceros Ādamsonu kā sirsnīgu, izpalīdzīgu, saticīgu un vienmēr dzīvespriecīgu cilvēku. Bija labs paukotājs un ātrs sitienos. Te parādījās viņa daba, jo viņš bija bezbailīgs, uzņēmīgs un drošsirdīgs," tā viņu raksturojis kāds laikabiedrs.

Neveiksmīgas mīlestības dēļ studijas pamet un kādu laiku brauc uz tirdzniecības flotes kuģiem.

Ar jūras tvaikoni "Evermore" un tirdzniecības kuģi "Kandava" apceļo Āfriku, Dienvidameriku. Krustām šķērsām izbraukā Vidusjūru. Straujais Miervaldis pamanās sarīkot pamatīgu kautiņu Kalē publiskajā namā, nonākot policijas arestā.

Pēc strīda ar kuģa kapteini, kurš nokļuvis Marseļas slimnīcā, Ādamsons uzmeklējis Francijas Ārzemnieku leģiona rekrutēšanas biroju. Tur viņš parakstījis līgumu uz sešiem gadiem. Viņš piedalījies vairākās kaujās Marokā un Tunisijā. Franču leģionā viņš dienējis kavalērijā. Cīņu starplaikos Miervaldis apgūst franču, vācu, spāņu un arābu valodu un kļūst par lielisku kavalēristu.

Kādā kaujā ar arābu nemierniekiem viņa vienība smagi cietusi, dzīvi palikuši tikai septiņi vīri. Ārzemnieku leģionā M. Ādamsons apbalvots ar diviem ordeņiem par varonību un ieguvis seržanta pakāpi. Tieši šajā laikā Ādamsons iegūst iesauku Marokas baigais, kas vēlāk viņu pavada visu dzīvi.

Latvijā 1937. gadā Marokas Baigajam draud sods "par izvairīšanos no karaklausības."

Pateicoties krusttēva un arsenāla priekšnieka pulkveža Kārļa Ādamsona gādībai, no nepatikšanām tomēr izdodas izvairīties, viņš dien 4. Valmieras kājnieku pulkā.

Pēc karadienesta Marokas Baigais pāris mēnešus nostrādā Latvijas radiofonā par ārzemju ziņu redaktoru. Šis darbs viņam lāgā nepatīk, jo tas jāveic noteiktā ritmā un laikā, ko grūti savienot ar Miervalža straujo un impulsīvo raksturu.

Miervaldis  kā instruktors turpina virsdienestu 8. Daugavpils kājnieku pulkā. No ārzemnieku leģiona laikiem Marokas Baigais mantojis arī pārlieku aizraušanos ar alkoholu. Pēc kārtējā incidenta, kam seko pat kautiņš ar pulka komandieri, viņš dienestu Latvijas armijā pamet. Dienestu Latvijas armijā beidz virsnieka vietnieka dienesta pakāpē.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Miervaldis piepelnās, strādādams par krāvēju un grāvraci. Kā laukstrādnieks nonāk Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā. Te iepazīstas ar Lejasteteru māju saimnieka Siliņa meitu Katrīnu, kura drīz kļūst par viņa sievu. Vēlāk piedzimst viņa dēls Andis.

1941.gada vasarā, kad Latviju okupējis nacistiskās Vācijas karaspēks, Miervaldis Ādamsons brīvprātīgi piesakās karot pret boļševikiem. Viņu ieskaita 26. Tukuma policijas bataljonā.  

 Vēlāk, jau cīnoties Otrajā pasaules karā, viņš bieži atcerēsies Āfrikā pieredzēto, uzdziedot "Divpadsmit vīri uz miroņa lādes un pudele ruma", savas rotas vīrus draudzīgi dēvējot par "marokāņiem".

1942. gada maijā Ādamsons kopā ar citiem buršiem, kuri dien 17. bataljonā, noorganizē komeršu, kurā piedalās ne tikai "Lettonia", bet arī citu korporāciju biedri. Ignorēdams komandiera aizliegumu, Marokas Baigais sagādā pārtiku un dzērienus, bet citi karavīri saziedo tabaku un cigaretes. Svētki notiek kazarmās Dņepras krastā. Nākamajā dienā ukraiņu prese raksta, ka latvieši līdz rītam dziedājuši skaistas studentu dziesmas.

Vēlāk kādā "Lettonia" komeršā Rīgā Marokas Baigais atteicies sēdēt pie viena galda ar latviešu drošības palīgvienības komandieri Viktoru Arāju, nosaucot viņu par "mīksto".

1942. gada jūnijā bataljonu nosūta uz Minskas apkārtni partizānu apkarošanai. Jau šeit Ādamsons izcēlies ar pārdrošiem izlūkgājieniem pāri frontei un pat iefiltrēšanos ienaidnieka vidū tādējādi uzzinot svarīgu informāciju par ko iegūst pirmos vācu apbalvojumus.

1943. gada februārī Ādamsons 15 vīru priekšgalā veic veiksmīgu reidu pāri Ilmeņa ezeram ienaidnieka dziļā aizmugurē, uzspridzinot artilērijas bunkuru un pārvedot gūstā saņemtu sarkanās armijas virsnieku.

Viņa komandētais vads atsit un pilnībā iznīcina lielāku sarkanarmiešu vienību, kas nakts aizsegā mēģina ielauzties latviešu pozīcijās.

Kad vācu ģenerālis Graffs grib piespraust viņam 2. šķiras Dzelzskrustu, Ādamsons protestē, norādot, ka tas vispirms pienākas kādam citam viņa cīņu biedram.

1943.gadā pēc Latviešu leģiona izveides 26.Tukuma bataljonu ieskaita leģiona 2. brigādes sastāvā un pārdislocē uz Ļeņingradas fronti Krasnoje Selo rajonā. Brigāde pirmās ugunskristības gūst Volhovas frontē. 

1943. gadā, pēc kaujām par Alkazāra cietoksni 2. latviešu brigādes 2. (40.) pulka rindās Volhovas frontē Ādamsonu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu.

1943.gada septembrī Volhovas frontē Ādamsonu smagi ievaino. Tiek zaudēta redze ar vienu aci.

1944. gadā Ādamsonu atkal ievaino Latvijā. Pēc ārstēšanās Vācijā viņš atgriežas savā vienībā. Smago ievainojumu dēļ Ādamsonu atzīst par dienestam nederīgu tomēr viņš izkaulē tiesības komandēt leģiona 19. divīzijas 44. pulka 6. rotu.

1944. gada 30. augustā Ādamsonu paaugstina par kapteini. Pēc daudzajiem ievainojumiem Miervalda ķermenī palikušas tik daudzas sīkas šķembu atliekas, ka viņa kompass vairs pareizi nerāda ziemeļu virzienu.

Leģionāra Ādamsona portretu ir devis latviešu leģiona seržants Arnolds Šiņķis savā atmiņu grāmatā Kurzemes cietoksnis:

“ Kapteinis Ādamsons ir slaida auguma kalsens vīrs, allaž apbružātā formās tērpā, apjozies ar divējiem ieročiem: kaujas pistoli un arābu dunci. Ar pēdējo viņš prot rīkoties tikpat veikli kā cirka mākslinieks. Viņa krūtis grezno vairākas goda zīmes, bet iesarkano, gareno seju rotā dziļa rēta pāri vaigam. Kreisā acs viņam nedzīva, toties labā tik pētīgi asa, ka kopā ar plānajām, sakniebtajām lūpām piešķir cietu un draudīgu izskatu, kā plēsīgam kalnu ērglim, kas ik mirkli gatavs mesties uz savu upuri ” (A.Šiņķis Kurzemes cietoksnis. Rīga. 1998.)

1944. gada Ziemassvētkos, kad padomju spēki uzsāka kārtējo lieluzbrukumu Kurzemes frontei, cīņās netālu no Lestenes pie Vanagu mājām M. Ādamsona vadītā rota veica vairākus pārdrošus pretuzbrukumus un diennakts laikā septiņas reizes atsita sarkanās armijas uzbrukumus.

1945. gada 21. janvārī par izciliem kauju nopelniem Marokas Baigajam  piešķir augstāko apbalvojumu – bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.

"Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies," 

-Miervaldis izsakās frontes laikrakstā "Latvijas Kareivis".

Tomēr cīņu gaitā Ādamsons atkal tiek smagi ievainots un šoreiz cietusi ir otra, līdz šim veselā acs. Ārstējies Stendes hospitālī no kura izbēdzis, kad uzzinājis, ka tiek gatavota viņa pārvešana uz Vāciju. Atgriežas savā vienībā, kur uz brīdi atkal tiek frontes pirmajā līnijā. Tomēr smago ievainojumu dēļ ir spiests doties ārstēties uz Liepāju. Pēc kāda vācu ārsta veiktās operācijas redze uzlabojas.

1945.gada maijā, pēc kapitulācijas tiek aicināts ar laivu bēgt uz Zviedriju, bet Ādamsons izlemj palikt Kurzemē.

Pazīstamais publicists, kara ziņotājs, un studentu korporācijas Fraternitas Livonica biedrs Uldis Ģērmanis apraksta epizodi, ko redzējis 1945. gada 8. maijā ceļā uz Liepājas ostu:

"Ielas otrā pusē, divu žēlsirdīgo māsiņu balstīts un mazliet līgodamies, bija nostājies slaids un izskatīgs hauptšturmfīrers ar Bruņinieka krustu kaklā. Tagad viss bija galā, bet viņš, spītēdams bargā momenta prasībām un kārtīgu ogu nometis, visā savā bruņnieciskajā godībā bija iznācis bezrūpīgā pastaigā Liepājas ielās, daiļu zelteņu aprūpēts. Pamanījis aizbraucēju pulciņu, viņš salīgojās, izstiepa veselo roku un skaļā balsī izsaucās – tur aiziet tēvijas nodevēji!

Gribējās uzkliegt: "Neāksties, Miervaldi, met un brauksim!" Taču tas laikam būtu briesmīgs apvainojums bezbailīgajam kaujiniekam."

Kara beigās kopā ar citiem leģionāriem Ādamsons nonāca gūstekņu nometnē netālu no Murmanskas. Strādāja niķeļa raktuvēs. Kopā ar biedriem tiek nolemts bēgt uz netālo Somiju.

Lielāku skaidrību par Marokas Baigā pēdējām gaitām sniedz padomju drošības iestāžu dokumenti, to vidū – arī viņa krimināllieta Nr. 38931.

Pēc Vācijas kapitulācijas Ādamsons no Liepājas nonāk ievainoto karagūstekņu nometnē Šauļos, vēlāk vācu karagūstekņu nometnē Mončegorskā pie Murmanskas.

1945. gada novembrī viņš kopā ar vairākiem vācu virsniekiem nolemj bēgt uz netālo Somiju. Bēgļiem pat sagādāti divi cirvji, karavīru pudeles ar dzeramo ūdeni, arī milti un speķis. Diemžēl viņu nodomu atklāj.

Sākotnēji Ādamsonu soda ar desmit dienām karcerī un diviem mēnešiem izolatorā. Nodevības dēļ atklājas, ka viņš ir latvietis, nevis vācietis (par ko līdz tam bija uzdevies). Tāpēc viņu kā "PSRS pilsoni" nosūta uz Murmanskas cietumu.

Kā liecina čekas dokumenti, vienīgais, ko Ādamsonam varēja inkriminēt, bija tas, ka viņš

-"vairākkārtīgi ar savu rotu vadīja niknas kaujas pret sarkanās armijas daļām, kurās tika nogalināti daudzi sarkanarmieši".

Viņa prāvu iecerēja kā "atklātu tiesas sēdi", ko gan vēlāk neatļāva. Daudzo pratināšanu laikā Ādamsons bija izturīgs un atbildēs skops. Pēdējā vārdā paziņoja, ka bijis karavīrs, kas līdz galam pildījis savu pienākumu.

1946. gada 16. maijā Murmanskas garnizona kara tribunāls viņam par "dzimtenes nodevību" piesprieda nāves sodu.

Nav gan skaidrs, kāpēc soda izpilde nenotika Murmanskā. Tieši Līgo vakarā viņš pa etapu caur Ļeņingradu un Tallinu nonāca čekas pagrabos Rīgā.

1946. gada 23. augustā, kaujas laukā neuzveikts,  Marokas Baigais sagaidīja savu pēdējo lodi, kas izdzēsa viņa dzīvību.

Šodien mūsu vidū vairs nav arī neviena no viņa četriem brāļiem (no viņiem vēl trijiem bija lemts cīnīties Latviešu leģionā). Kaut kur Amerikā mīt 1943. gadā dzimušais Miervalža dēls Andis, un, lai gan viņa tēva kapavieta tā arī ir palikusi nezināma, leģenda par Marokas Baigo joprojām ir dzīva.

1993.gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa Miervaldi Ādamsonu reabilitē.

Apbalvojumi:

• Dzelzskrusta Bruņinieka krusts
•  1. šķiras Dzelzskrusts
•  2. šķiras Dzelzskrusts
• Vācu Zelta krusts
• Tuvcīņas krūšu nozīme bronzā
• Tuvcīņas krūšu nozīme sudrabā
• Ievainojumu zīme (melnā, sudrabā, zeltā)

***

Avoti: wikipedia.org, news.lv (Latvijas Avīze- 17.04.2009 Solveiga Maļecka; Gunārs Bremanis), Latvijas Kareivis, 

***********************************

Pēdējā Dienesta pakāpe Waffen-Hauptsturmführer (kapteinis) 

Dienējis armijās. 

Francija (1929—1935)
Latvija (1935—1939)
Vācija Trešais reihs (1941—1945)

Struktūra - sauszemes bruņotie spēki

***

Fragments no Laimoņa Ozoliņa (Laumanieša) grāmatas "Kāvu atblāzmas skartie":
Ne velti majora Laumaņa ilggadīgais dienesta biedrs un kaimiņš bataljona aizsardzības sektorā, 6. rotas komandieris kapteinis Miervaldis Ādamsons, bieži saukts par Marokas baigo (jo jaunības gados pirms iesaukuma Latvijas armijā brīvprātīgi dienējis Marokā franču ārzemnieku leģionā), draugiem žēlojās:
-Ko es, vecais karavilks, kuram vairāk nekā pāris kilogramu dzelžu muskuļos, darīšu miera laikā? Vienīgais ko protu,-karot. Šaut, mest granātas un arī, krietni iedzert un uzdziedāt. Vēl jau arī...

- Tā arī nepabeidzis teikto līdz galam, kapteinis uzsāka dziesmu par Marokas svelmainajām naktīm un ne mazāk karstajām arābu meitenēm...

***

"Kāvu atblāzmā skartie" Laimonis Ozoliņš. 19. ieroču SS divīzijas radists funkeris.

Ernesta Laumaņa un Miervalda Ādamsona saruna neilgi pirms tam, kad Ādamsons devās krievu aizmugurē, lai izlūkotu krievu smagās arrtilērijas dislokācijas vietu... Drēbju sainī atradās arī divas pistoles ar magazīnām un divas oliņas-rokasgranātas. Trešā "granāta" bija degvīna pudele krievu "vodka".

-Tur pie viņiem,-smīnot sacīja Ādamsons,-tāda pudele grūtā brīdī dažkārt palīdz vairāk un spēcīgāk nekā rokasgranāta.
 

-Kur tu noslēpsi ieročus?-interesējās virsleitnants.
 

-Redzi nu, kā ir. Man- franču ārzemnieku leģiona seržantam un Latvijas armijas kaprālim, vēlāk visrnieka vietniekam, neapmācītam spiegu skolā, labāk zināms, kā tev- 1930. gada karaskolas 10. izlaiduma absolventam.
 

-Mēs Latvijas laika karaskolā mācījāmies aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās, nevis kaut kur azotē vai citā vietā noslēptiem, nedaudz aizskarts iebilda virsleitnants.
 

-Nu, nu, vecais, necel gaisā spalvu,- leitnanta atklātais smaids un balss noskaņa neliecināja, ka viņš gribējis draugu pazobot vai, puiša valodā runājot,"paķert uz basi".

Viņš mierīgi turpināja: 
-Mūsu kopīgais draugs tērvetietis Žanis Butkuss to man iemācīja. Viņu toreiz 1940. un 41. gadā vairākkārt kratījuši un apčamdījuši vietējie miliči un čekas vīri no aprinķa, bet nekādi nav spējuši atrast apģērbā paslēptās meistarpistoles, kas viņam bija ne vien Latvijā, bet arī pasaules mērogā atnesa izcila šāvēja slavu. Lūk, šeit viņš glabāja savus ieročus, Miervaldis pacēla virsbikšu staras parādīja tuvu pie kāju pēdām uz stilbiem izveidotas cilpas, kas stingri saturēja pistoles. Viņš arī nodemonstrēja draugam, cik zibenīgi tās ar veiklām roku kustībām iespējams sagatavot cīņai ar varbūtējo pretinieku.