Žanis Butkus

 1906. VII 29. Mežmuižas pag.

                1924/1940. Aizsargu organizācijā,

                1927/1928. Jelgavas kājnieku pulka kaprālis,

                1939/1940. Jelgavas aizsargu pulka Tērvetes nodaļas priekšnieks,

                1939. apbalvots ar Aizsargu organizācijas „Nopelnu Krustu“,

                Tērvetes lauksaimniecības biedrības valdes loceklis,

                Tērvetes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības virsnieks,

                Tērvetes pagasta Lielo Tiļļas māju īpašnieks.

                Avots:       LVVA 1640-1-527-21.

***

Žanis Butkus  bija Latviešu leģiona Waffen-Hauptsturmführer (kapteinis), kurš tika apbalvots ar Trešā reiha augstāko militāro apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. Viņa varonību kaujas laukā apliecināja, tas, ka viņš bija apbalvots ar teju visiem apbalvojumiem, kurus varēja iegūt Trešā reiha bruņotajos spēkos.

Dzimis tagadējā Tērvetes novada Augstkalnes pagastā, Mazberķenes muižā. Tēvs un māte bija laukstrādnieki. Neilgi pēc viņa dzimšanas no plaušu karsoņa nomira tēvs Fricis. Māte dodas strādāt uz Tērvetes pagastu, bet Žani audzina vecmāmiņa (mātes māte).

Līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu viņš pārceļas pie mātes, kura tobrīd strādā "Liellstiļu" māju saimniecībā.

Vācu karaspēkam ienākot Latvijas teritorijā ģimene dodas uz Rīgu, kur Žanis sāk iet skolā. Pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā viņi atgriežas "Liellstiļās", kur 1918. gadā Žanis pabeidza Kalnmuižas pagastskolu. Pēc tam strādājis "Liellstiļās" kā kalps, līdz viņa māte apprecējās ar saimnieku. Brīvajā laikā paticis lasīt, medīt, kā arī makšķerēt.

Iestājies aizsargos, kur uzsāka nodarboties ar sportu.

1927. gadā iesaukts Latvijas armijā. Apmeklējis vakara vidusskolu, kuru pabeidza dienesta laikā. Virsdienesta instruktors 3. Jelgavas kājnieku pulkā, taču bijis nepieciešams vecāku saimniecībā. Demobilizējies kā kaprālis.

Pēc atgriešanās atkal iestājās aizsargos, 16. Jelgavas aizsargu pulkā.

1932. gadā apprecējies. Jau dienesta laikā uzrādīja dotības šaušanā, sāka piedalīties Latvijas un Baltijas mēroga šaušanas sacensībās šaušanas sporta sacensībās, gūstot ievērojamus panākumus. Bija sava pagasta aizsargu priekšnieks.

Pēc Latvijas okupācijas varas iestādes par viņu vairākkārt interesējās. Lai izvairītos no vajāšanām vai iespējamām represijām devās uz Rīgu, tomēr pēc kāda laika atgriezās ar ģimeni mājās.

1941. gada 14. jūnijā uzzinot par to, ka varbūt notiks izvešanas paslēpās mežā. Viņa ģimene, sieva un meita, tiek aizvesta uz Sibīriju.

Sākoties 2. Pasaules karam izveidoja partizānu vienību cīņai ar bēgošajām Sarkanās armijas daļām un padomju varas atbalstītāju iznīcināšanai.

Brīvprātīgi viens no pirmajiem 1942. gadā pieteicās dienestā Trešā reiha bruņotajos spēkos Latviešu leģionā.

Kopš 1943. gada dienēja 19. SS divīzijā. Par izrādīto varonību un panākumiem kaujas laukā apbalvots ar daudziem apbalvojumiem, tai skaitā ar augstāko Trešā reiha apbalvojumu: Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. Vairākkārt ievainots un kontuzēts kaujās. Uzdienējis līdz kapteiņa (Waffen-SS-Hauptsturmführer) dienesta pakāpei. Pēdējā savā kaujā Kurzemes katlā, kurā viņš piedalījās, tika ievainots kājā. Vairākus mēnešus viņš pavadīja lazaretē, bet vēlāk parādījās komplikācijas un viņš tika pārvests uz Vāciju, kur tika veikta kājas operācija. Līdz kara beigām viņš atradās okupētajā Dānijā, latviešu veselības uzlabošanas bataljonā.

Karam beidzoties nokļuva gūstā, bet pēc filtrācijas iziešanas devās uz ASV kontrolēto Vācijas zonu. Apprecējies otrreiz. Iemācījies sudrabkaļa amatu.

Bija aktīvs Daugavas Vanagu biedrs. Vēlāk pārcēlies uz ASV, kur no 1985. gada dzīvoja Aļaskas štatā.

***

Fragments no kāda kara laika laikraksta.

Par ļoti sekmīgu trieciengrupu vadību kaujā, ienaidnieka bunkuru uzspridzināšanu, to apkalpju Iznicināšanu un gūstekņu saņemšanu viņu apbalvo ar Dzelzskrusta pirmo šķiru.

Par Butkus pēdējo varoņdarbu viņa cīņu biedri pastāsta sekojošo: 
 

Tas bija ap augusta vidu. Mēs, 21 vīra, v.v. Butkusa vadībā pēc septiņkārtīgas izlūkošanas uzspridzinājām vairākus boļševiku bunkurus, izpostījām automātisko ieroču ligzdas un paši atgriezāmies bez zaudējumiem. Ar šo pasākumu Butkusa trieciengrupu darbībā ieveda savu «stilu» — uzbrukumu dienā, kas līdz šim trieciengrupu darbībā šinī frontes sektorā nebija praktizēts, tā lieku reizi apliecinādams latviešu karavīru izcilās izlūku, novērotāju un drosmīgo triecienieku īpašības. Par šo spilgtās varonības apliecinājumu Butkus stādīts priekšā paaugstināšanai nākamā dienesta pakāpē un drīzumā virsnieka vietnieka uzplečus viņš apmainīs pret sudrabotajiem leitnanta uzplečiem. Pašreiz vv. Žanis Butkus ir iemīļots vada komandieris kādā imantiešu vienībā.

Ap viņa bunkuru «Jautrā lakstīgala» vārda pilnā nozīmē arī dzied Volchovas purva «lakstīgalas» — boļševiku mīnas, lielgabalu lādiņi un pa starpām arī tētiņa Staļina «ērģeles». Ne tikai kā nepārspējams šāvējs, bet arī kā uzņēmīgs un neiedomājami pacietīgs «solo izlūks» Žanis Butkus pazīstams latviešu frontiniekos. 
 

Pirms katra trieciengrupu pasākuma viņš viens pats vairākas reizes pēc kārtas izdara stundām ilgus izlūku gājienus boļševiku pozīciju joslā. Bet kā viņš pats apgalvo, piedzīvojumus, kas tur gūti, aizmirst jau nākamā dienā.