Otrais Pasaules karš. Nepilnu mēnesi pēc nacionālsociālistu-komunistu līguma noslēgšanas Vācijas sabiedrotais- PSRS - iebrūk Polijā

1939. gada 23. augustā starp Vācijas nacionālsociālistu pārvaldīto Vāciju un komunistu PSRS tika noslēgts neuzbrukšanas līgums (pazīstams arī kā Ribentropa - Molotova pakts), kura slepenais protokols paredzēja kārtēju (lidzīga slepena vienošanās starp Krieviju, Prūsiju un Austriju tika noslēgta 1772. gadā) Eiropas teritorijas pārdali. Nedēļu pēc līguma noslēgšanas 1939. gada 1. septembrī Vācija, bet 17 septembrī - PSRS sāka realizēt līgumā paredzēto teritoriju sagrābšanu, sākot iebrukumu Polijā. PSRS iebrukumu aizkavēja cīņas Mandžurijā ar japāņu spēkiem, tāpēc Rietumiem PSRS uzbruka tikai pēc uzvaras pie Halhingolas 16.09.1939

1939.g. 17. septembrī  PSRS uzbruka Polijai no Austrumiem, bet vēlāk iebruka Somijā, un okupēja Baltiju, kas atbilstoši nacionālsociālistu- komunistu paktam (Ribentropa- Molotova līgumam) bija atdotas komunistu "interešu zonā".

Iebrūkot Polijā, PSRS pārkāpa: 

• 1921. g. Rīgas līgumu, kurš noteica PSRS-Polijas robežu neaizskaramību,
• 1929. g. Litvinova (Maskavas) protokolu starp PSRS, Poliju, Rumāniju, Latviju, Igauniju (līgumu ierosināja PSRS)
• 1932. g. neuzbrukšanas līgumu starp PSRS un Poliju (ar termiņu līdz 1945.g. 31.decembrim)

Tā kā par "vainīgo" Otrā pasailes kara izraisīšanā tika uzskatīta tikai Vācija, un Sabiedroto vieglprātīgais atbalsts PSRS, nevis abu agresoru sakaušana, noveda pie atkārtotas Eiropas pārdales un Eiropas ievērojamas daļas nonākšanas Krievijas ("padomju") okpācijas zonā, nolemjot šīs valstis atpalicībai, represijām un piespiedu rusifikācijai. Līdzīgi kā nacistiskā Vācija, PSRS pēckara periodā turpināja jau iepriekš iesākto genocīda politiku attiecībā pret visām tautām, kuru eksistence to vēsturiskajās, bet krievu okupētajās teritorijās "apdraudēja krievu tautas intereses".

Vairākas Ziemeļkaukāza tautas tika izsūtītas 100%, kā arī miljoniem poļu, vāciešu, baltiešu, tādējādi atbrīvojot krieviem daudz plašāku "dzīvestelpu" nekā pat paredzēja Ribentropa Molotova pakts. Sekojoši, pēc PSRS okupācijas šajās teritorijās palikušo krievu kolonizatoru prasībām turpināt uzturēt rusifikācijas politiku no starptautisko tiesību viedokļa nav pamata.

Zimīgs ir arī abu sākotnēji sabiedroto valstu ārlietu ministru liktenis. Ribentrops tika sodīts ar nāvi kara beigās, savukārt, tā kolēģis- Molotovs nodzīvoja līdz sirmam vecumam un nav sodīts.