Viljams Rendolfs Hērsts

Viljams Rendolfs Hērsts - uzskatāms par dzeltenās preses pamatlicēju. Viņš radīja veselu industriju, kas balstīta uz baumām un skandāliem.

Hērsts savu aroda prasmi ieguva, strādājot redakcijā pie Pulicera.

Viņa tieksme pēc skandāliem parādījas jau studiju gados, kad viņš nopublicēja nekrietnu rakstu par savu universitāti, no kuras par to arī tika atskaitīts. 

Uz Hērstu ar laiku strādāja ievērojamākie reportieri, tai skaitā, arī Marks Tvens, kuram tiek piedēvēta autorība uz piezīmju bloknotu. Tvens vēsturē ir iegājis ar virkni netorantu izteicienienu par dažādām tēmām. Piemēram, ja dzirdat tuvumā nesaprotamu suņu rejas, iespējams, ka kāds runā vāciski.

Ar Hērstu saistās arī tāds jēdziens, kā "mediju karš", kad viņš sāka pārvilināt no Pulicera redakcijas vadošos darbiniekus, piesolot augstākus honorārus. Pulicers lielu daļu atguva, pārsolot honorārus, bet drīz vien sekoja Hērsta nākamais piedāvājums, pret kuru Pulicers nespēja vairs finansiāli turēties līdz. Darbinieki tika zaudēti. Lieki piebilst par mediju cilvēku pērkamību.

Trīsdesmito gadu vidū Hērsts jau bija viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē un viņa bagātība tajā laikā tika vērtēta ap 200 milj.$. Līdz ar materiālā stāvokļa celšanos, Hērstam palielinājās ietekme politiskajās aprindās. To pašu 30.gadu vidū viņš viesojās Vācijā, kur Ādolfs Hitlers uzņēma viņu kā labāko draugu. Hērsts patiesi simpatizēja Hitlera režīmam, bieži vien citēja un popularizēja Gēringa un Gēbelsa rakstīto. Viņam bija galēji labēji konservatīvi uzskati, taču arī uzskats, ka naudas dēļ var rakstīt jebko.

1898.gadā, kad sākās atbrīvošanās kustība Kubā, Hērsts visādiem līdzekļiem mēģināja izprovocēt bruņotu konnfliktu starp Spāniju un ASV. Atklātībā nonāca viņa sarakste ar viņam piederošā izdevuma korespondentu Kubā, kurš ziņoja, ka Kubā viss ir mierīgi, bet Hērsts tiešā tekstā paģērēja - no jums man vajag tikai ilustrācijas, karu es organizēšu pats.

1898.gada 15. februārī Havannas ostā eksplodēja ASV bruņukuģis. Daudzi mēļoja, ka tā ir Hērsta organizēta provokācija. 

Tieši Hērsts liek pamatus mūsdienu žurnālistikā tik populārai klauzulai - nav labāku ziņu kā sliktu ziņu. Ja sliktu ziņu nav, tās ir jārada. Mūsdienās ciniski attīstot šo nostādni, šādas ideoloģijas paudēji vaicā - nav nokritusi neviena lidmašīna, nav noskrējis no sliedēm neviens vilciens? Tad orgnaizējiet to! Mūsu rīcībā ir pietiekoši daudz līdzekļu, lai sliktās ziņas būtu. Jebkuras citu asaras un asinis ir mūsu nauda.

Šodienas Latvijas žurnālistikas telpā tieši šīs dzeltenīgi negatīvās mediju daļas pārstāvji, diemžēl, ieņem dominējošo stāvokli, nemitīgi uzspiežot sabiedrībai pārliecību, ka par labām lietām rakstīt un vēstīt nevajag.

1933.gadā Hērsts producē filmu - "Gabriēls pār Balto namu", kurā vārda vistiešākajā nozīmē publiku zombē, iestāstot kā jaunais prezidenta kandidāts Franklins Delano Rūzvelts ne tikai izved ASV no ekonomiskās krīzes, bet ar Dieva vēlību un palīdzību pakļauj sev visu pasauli. Šajā laikā Eiropā Lenī Rifenštāle daudz nopietnākiem mākslinieciskiem līdzekļiem sāk veidot Trešā Reiha, āriešu un Ādolfa Hitlera tēlu. 

Mērķi un līdzekļi nav mainījušies arī mūsdienās.