Džozefs Pulicers

Džofefs Pulicers (angļu: Joseph Pulitzer, dzimis Jožefs Policers (József Politzer) 1847. gada 10. aprīlī, miris 1911. gada 29. oktobrī) bija Ungārijas ebreju izcelsmes amerikāņu izdevējs, žurnālists un jaunās žurnālistikas principu dibinātājs. Mūsdienās vislabāk pazīstams ar to, ka pēc savas nāves viņš novēlēja 2 miljonus dolāru balvu fondam, ko tagad pazīst kā Pulicera balvu.

Biogrāfija

Džozefs Pulicers dzimis ungāru pilsētiņā Mako pārtikušā ebreju ģimenē. Drīzumā pēc viņa dzimšanas ģimene pārcēlās uz Budapeštu, kur topošais žurnālists ieguva izglītību privātskolā. Jaunībā Pulicers sapņoja par militārista karjeru, taču veselības stāvokļa dēļ netika uzņemts Austrijas armijā. Vēlāk Puliceram izdevās pieteikties ASV armijā, bet, jau dodoties uz Ameriku, viņš pārdomāja un, ierodoties ASV, – dezertēja. Puliceram tomēr nācās uz kādu laiku iesaistīties karadarbībā, jo viņš ASV bija ieradies brīdī, kad noslēgumam tuvojās pilsoņu karš.

Karjera

Kādu laiku Pulicers veltīja angļu valodas apgūšanai, paralēli darbojoties vācu valodā iznākošajā laikrakstā Sentluisā. 1878. gadā Pulicers iegādājās laikrakstu St.Louis Post-Dispatch un aktīvi darbojās, lai pārveidotu šī laikraksta biznesa modeli. Viens no nozīmīgākajiem Pulicera jaunievedumiem – regulāra skandalozu laikraksta kampaņu rīkošana. Kampaņas bija veltītas, piemēram, politiķu atmaskošanām, un to pasniegšanā allaž tika izmantoti kliedzoši virsraksti. Šīs kampaņas piesaistīja lasītāju uzmanību, paaugstināja avīzes tirāžu un nodrošināja labus ienākumus izdevējam. 1883.gadā Pulicers iegādājās laikrakstu The New York World. Pulicers uzsvēra, ka viņa avīzes būs „vērstas uz vienkāršo cilvēku interesēm, nevis biezu maku īpašnieku interesēm”. Pārveidojot laikrakstu, uzsvars tika likts uz masu auditorijas piesaistīšanu. Metodes, ar kurām Pulicers iekaroja lasītāju interesi, bija vienkāršas un iedarbīgas. Viņš laikraksta lappusēs apvienoja rakstus par politisko korupciju, žurnālistu veiktajām izmeklēšanām, sensācijas no dažādām dzīves jomām, nedaudz humora, kā arī diezgan daudz reklāmu, vēlāk tam pievienojot arī sporta ziņas, sieviešu rubrikas, kā arī krāsainas, spilgtas ilustrācijas. Pulicers ilustratīvajam materiālam piešķīra īpašu nozīmi, aicinot ilustrāciju tapšanā sadarboties labākos karikatūristus. "The New York World" kļuva par pirmo laikrakstu, kas regulāri pirmajā lappusē izvietoja politiskās karikatūras. Pulicers no saviem žurnālistiem pieprasīja ne tik daudz mācēt atrast sensācijas, cik prast tās pareizi pasniegt. Lieliem burtiem rakstītie virsraksti, tādi kā, piemēram, „Nāves elpa”, „Terors Volstrītā” vai „Mazulītes Līzas mīļākie” patiešām aizrāva lasītāju uzmanību. Taču augstāk par visu Pulicers vērtēja savu žurnālistu „krusta gājienus” (laikraksta žurnālistu slepenas pārbaudes dažādās iestādēs, kas vēlāk tika atspoguļotas reportāžu veidā). Lielisks „krusta gājiena” piemērs ir Nellijas Blaijas raksts par psihiatrisko slimnīcu Ņujorkā. Lai iekļūtu tur, žurnāliste tik veiksmīgi simulēja vājprātību, ka četri no pieciem viņu apskatījušajiem psihiatriem noteica diagnozi - šizofrēnija. Kad Nellija pēc dažām nedēļām „atveseļojās”, viņa publicēja reportāžu, kurā stāstīja par to, ka šīs ārstniecības iestādes slimnieki tiek turēti aukstumā, badā un ar tiem notiek cietsirdīga apiešanās. Pēc šīs publikācijas pilsētas mērs veica izmaiņas slimnīcas darbībā. Kopumā tas viss veidoja jauno laikrakstu veidošanas stilu, ko radījis Pulicers. Vēlāk tas tika nodēvēts par „jauno žurnālistiku”.

Kad Pulicers nopirka „The New York Word”, avīzes tirāža nepārsniedza 15 000 eksemplāru. Pēc 15 gadiem, 1898. gadā, tirāža izauga līdz pat 1 miljonam eksemplāru. „St. Louis Post-Dispatch”, „The New York World” un citas avīzes sniedza Puliceram ienākumus 20 miljonu dolāru apmērā (mūsdienās tie ir $3 miljardi). Sasniedzis pilnīgu veiksmi, Pulicers baudīja un priecājās par uzvarām, ko sasniegušas viņa avīzes.

Mantojums

Pulicera vārdu nes augstākā žurnālistikas prēmija ASV — Pulicera balva —, tā tiek piešķirta par precizitāti, cilvēku interešu ievērošanu, auditorijas nodrošināšanu ar izklaidi un ziņkārības apmierinājumu. Jau 1904. gadā Pulicers sastādīja testamentu, kurā ziedoja 2 miljonus dolāru Kolumbijas universitātei. ¾ šīs summas tika paredzētas augstākās žurnālistikas skolas izveidei, bet atlikušā summa — amerikāņu žurnālistu prēmijām. Kolumbijas žurnālistikas skola tikai izveidota gadu pēc Pulicera nāves, bet prēmiju sāka piešķirt kopš 1917. gada.

Nāve

1887. gadā viņš kļuva gandrīz akls un pameta galvenā redaktora amatu laikrakstā „The New York World”. Ap 1890. gadu Puliceram bieži sāka notikt nervu sabrukums, un viņš pilnībā pameta visus savus darbus. Slimība progresēja, un drīz vien Pulicers vairs nespēja pārvietoties bez citu cilvēku palīdzības. Papildus tam Pulicers kļuva ļoti jūtīgs pret troksni. Viņš ārstējās pasaules labākajās slimnīcās, bet nekas nepalīdzēja. Pēdējos dzīves gadus viņš bija spiests pavadīt skaņu izolējošos bunkuros, kuri atradās viņa mājā Ņujorkā, un uz jahtas „Brīvība”. Neilgi pirms savas nāves viņš nodiktēja to, kas ASV tiek uzskatīts par Pulicera profesionālo testamentu: „Tikai patiesa atbildības sajūta glābj žurnālistiku no verdziskas izdabāšanas bagātajiem, kurus vada egoistiski mērķi, un kuri rīkojas pretēji sabiedrības interesēm." Džozefs Pulicers nomira, atrodoties savā jahtā, ostā Čarlstona, 1911. gada 29. oktobrī.