Martins Bormans

Martins Bormans (vācu: Martin Bormann; dzimis 1900. gada 17. jūnijā Vēgelēbenē (Wegeleben), mūsdienās Saksijā-Anhaltē, miris, visticamāk, 1945. gada 2. maijā Berlīnē) — nacistiskās Vācijas augsta amatpersona. Bija NSDAP partijas kancelejas (Parteikanzlei) vadītājs un Hitlera privātsekretārs. Kontrolēdams pieeju fīreram, ieguva milzīgu ietekmi valsts pārvaldē.

Dzimis Saksijas—Anhaltes mazpilsētā Vēgelēbenē pasta darbinieka ģimenē. Pametis skolu, strādāja kādā Mēklenburgas fermā. 1924. gada martā tika uz gadu notiesāts par piedalīšanos komunistiski noskaņota (un iespējamā Alberta Leo Šlagetera nodevēja) skolotāja Valtera Kadova slepkavībā. Bormana draugam, slepkavības izpildītājam un nākamajam Osvencimas nāves nometnes komendantam Rūdolfam Hesam tika piespriests desmitgadu cietumsods.

1929. gadā Martins Bormans aprecējās ar NSDAP funkcināra Valtera Būha meitu Gerdu. Bormanam ar Gerdu Bormani bija deviņi bērni — visi pārdzīvoja pasaules karu. Ādolfs Hitlers bija Bormana vecākā bērna — dēla Ādolfa Martina krusttēvs.

Pēc iznākšanas no cietuma Bormans iestājās NSDAP, 1933. gada oktobrī kļuva par NSDAP gauleiteru, bet novembrī — Reihstāga deputātu. No 1933. līdz 1941. gadam strādāja par Rūdolfa Hesa sekretāru. Pēc tam, kad Hess Skotijā tika arestēts, Martins Bormans kļuva par partijas kancelejas vadītāju.

Martins Bormans uzraudzīja Ādolfa Hitlera personīgo korespondenci un finanses. Viņš arī uzraudzīja fondu, kurās vācu uzņēmēji ziedoja naudu partijas vajadzībām. Rezultātā Bormana rokās koncentrējās milzīga vara. Vairāki vēsturnieki diskutē par to, kuri no lēmumiem, ko pieņēma Hitlers Otrā pasaules kara laikā, faktiski bija Bormana ieteikti.

Bormans līdz pat 1945. gada 2. maijam uzturējās Hitlera bunkurā Berlīnē. Vēlāk kopā ar Hitlera personīgo ārstu Ludvigu Štumpfegeru un Hitlerjūgenda vadītāju Arturu Aksmanu centās izkļūt no Berlīnes, lai pievienotos Karlam Dēnicam, Hitlera noteiktajam varas mantiniekam, pie Flensburgas. Tas neizdevās, un Bormans kopā ar Štumpfegeru noindējās. Ilgus gadus pastāvēja viedoklis, ka Bormanam izdevies izbēgt uz Dienvidameriku, taču 1973. gadā Bormana mirstīgās atliekas tika atrastas, veicot izrakumus pie Lērteras stacijas (Lehrter Bahnhof) Berlīnē, bet oficiālie DNS testu rezultāti tika paziņoti tikai 1998. gadā.