Gustavs Klimts

Gustavs Klimts austriešu jūgendstila (Sezessionsstil Austroungārijā) gleznotājs.

1862. gadā 14. jūlijā Gustavs Klimts piedzima Baumgartenā. Viņš bija otrais no septiņiem bērniem, trīs puikām un četrām meitenēm. Viņa tēvs Ernsts Klimts, māte Anna Klimta. Tēvs bija gravētājs, cēlies no zemnieku ģimenes, bet māte pilsētniece - no Vīnes. Gustavs Klimts ar saviem brāļiem un māsām gandrīz visu bērnību nodzīvoja nospiedošā nabadzībā.

Astoņus gadus Klimts mācījās vietējā Tautas skolā (Volks und Burgerschule).

1866. gadā, kad viņam palika 14 gadu, viņu kopā ar brāli Ernstu pieņēma Vīnes Mākslas un Rokdarbu skolā (Kunstgewerbeuchule), kur viņš mācījās septiņus gadus. Mākslas skolā viņš mācījās par dekorātoru. Abus brāļus un viņu draugu Franci Matzhu jau jau skolas laikā norīkoja apgleznot sienas ēkām. Šajā laikā Klimts bija attīstījis vieglu baroka stila virtuozitāti.

Kopš 1880. gada abi brāļi un Matzhs patstāvīgi saņem vairākus pasūtījumus, viņi apglezno sienas muzejiem un mājām. Klimts arī pēc fotogrāfijām glezno pasūtījuma portretus. Fotogrāfiski precīzie cilvēku attēlojumi arī tālākajā nākotnē kļūst par vienu no viņa spilgtākajām iezīmēm un iegūst atzinību.

1886. gadā trijotne pašķiras, jo Klimtu vairs neinteresē akadēmisms, kurš bija izteikts trijotnes darbos.

1888.gadā  Klimtu apbalvoja ar Zelta Ordeni par nopelniem mākslā, jo viņa gleznas iecienīja Imperators Francis Jozefs.

1889 g. glezna “Šūberts pie klavierēm”,  ( Schubert am Klavier) īpaši parāda bēgšanu no akadēmisma,  ēnas spēles atgādina impresionismu. Klimta darbi kļūst aizvien izaicinošāki un sabiedrība pret tiem aizvien kritiskāka.

Tomēr finansiālo stabilitāti Klimts ieguva no saviem sponsoriem, galvenokārt, Vīnes turīgajām ebreju ģimenēm, kā piemēram, no metāla tirgotājiem — Knipsiem.

1890. gados Klimts satika Emiliju Flogu, kura kļuva par viņa turpmākās dzīvesbiedri. Viņa piecieta visus pārējos Klimta mīlas sakarus un paralēlās attiecības, no kurām Klimtam bija arī vairāki bērni.

1892. gadā no sirds triekas nomirst Klimta tēvs un arī brālis. Klimta reputācijas dēļ Kultūras ministrs neļauj viņam kļūt par profesoru Vīnes Mākslas Akadēmijā.

1894. gadā Klimtam uzdod uzgleznot trīs gleznas Universitātei. Šos darbus sauc “Filozofija”, “Medicīna” un “Jurisprudence”. Gleznas izraisīja skandālu, jo visi bija cerējuši uz darbiem, kuri slavinātu šīs trīs jomas, taču saņēma darbus, kuri gandrīz vai izsmej un nomelno šīs trīs zinātnes. Klimtu apsūdzēja pornogrāfijā un perversijā.

Vēlāk Klimts atpērk šos darbus no Universitātes.

1945. gadā darbi tika iznīcināti ugunsgrēka laikā, no tiem palikušas tikai fotogrāfijas.

1897. gadā tika nodibināta Wiener Sezession jeb Vīnes Atdalīšanās apvienība ar Klimtu kā tās prezidentu un iedvesmotāju. Tās biedri vairs nevēlējās piederēt akadēmismam, viņi vēlējās izbeigt Vīnes kulturālo izolāciju, pieaicinot māksliniekus arī no ārzemēm. Tā kļuva par jūgendstila visspēcīgāko attīstītāju. Pēc gada Wiener Sezession jau bija noorganizējusi pirmo izstādi. Tai Klimts bija sagatavojis darbu “Tesejs un Minotaurs”. Glezna bija ļoti simboliska - Tesejs atrodas gaismas pusē, viņa kailums simbolizē cīņu par ko jaunu, kamēr Minotaurs, sadurts ar Teseja zobenu, pazūd ēnās, simbolizējot zūdošu spēku.

1897.g.  Klimts kopā ar savu partneri Emiliju Flogu sāk pavadīt vasaras ārpus Vīnes, Kammeras rajonā. Šajā laikā top arī viņa pirmās ainavas. Klimta ainavas ir kaut kas starp impresionismu un jūgendstilu. Klimtu, atšķirībā no impresionistiem, ļoti maz interesēja gaismas un ēnas spēles, un laikapstākļi. Savās ainavās viņš savieno shematismu ar dabiskumu, gandrīz visur viņš spēlējās ar horizontālajām un vertikālajām līnijām.

1901. gadā top viens no viņa visslavenākajiem darbiem “Judith I” jeb “Judīte I” ( astoņus gadus vēlāk top “Judith II” jeb “Judīte II”) .

1902. gadā notiek 14. Wiener Sezession izstāde, tā veltīta Bēthovenam. Tajā laikā komponists bija kulta persona, par viņa dzīvi rakstīja grāmatas. Klimts šai izstādei uzgleznoja “Beethoven Frieze” (Frieze — sienasglezna). Klimts bija iecerējis to tieši uz šo izstādi, tādēļ gleznoja uzreiz uz sienām, lietojot matereālus, kurus viegli pēc tam noņemt. Par laimi gleznas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Klimts savu darbu bija iecerējis kā simbolisku Bēthovena 9. simfonijas attēlojumu. Glezna aizņēma trīs sienas un sastāvēja no trīs daļām: “Ilgas pēc laimes”, “Naidīgie spēki” un “Oda Priekam”. Lai gan šai sienas gleznai izcilais skulptors Augusts Rodēns izsaka savu apbrīnu un simpātijas, sabiedrībai ir ļoti kritiska nostāja. Finansiāli izstāde izgāzās.

No 1903. gada sākas Klimta “zelta periods”, kurā viņš ļoti daudz izmanto zeltu un sudrabu.Šajā laikā Klimta darbus beidzot pieņem un atzīst, šajā periodā tapušie darbi ir ieguvuši īpašu popularitāti arī mūsdienās. Tajā pašā gadā Wiener Sezession mājā notiek Klimta darbu retrospektīva.

1905. gadā Klimts ar draugiem pamet Wiener Sezession. Divus gadus vēlāk Klimts iepazīstas ar Egonu Šīli. Šīle ļoti iespaidojās no Klimta un kļūst par viņa mācekli. Tajā pašā laikā darbi “Adele Bloch- Bauer” un “The Kiss” jeb “Skūpsts”.

1911. gadā glezna “Nāve un Dzīve” iegūst pirmo vietu Pasaules Mākslas izstādē Romā. Šī gada laikā Klimts daudz ceļo.

1915.g. Nomirst Klimta māte, viņa darbi kļūst drūmāki un tumšāki.

1917. gadā Klimts kopā ar Šīli, Kokošku un Faisthaueru izveido “Kunsthalle” jeb “Mākslas gaiteni”, cenšoties aizkavēt vietējos māksliniekus no Vīnes pamešanas. Tajā pašā laikā sāk darbu pie “ Ādama un Ievas” un “Līgavas”, ko nepabeidz. Starp citu, pēc šīs gleznas atklāja, ka Klimts sievietes no sākuma uzgleznoja kailas un tikai pēc tam apgērba.

1918.gada 6. februārī Klimts mirst no sirds lēkmes. Viņa pēdējie vārdi bija "Pasauciet Emīliju!", no tiem ir izveidotas dažādas interpretācijas. Tajā pašā gadā nomirst arī Egons Šīle, Otto Wāgners un Ferdinands Hodlers.

Gustavs Klimts savā laikā tika daudz kritizēts, jo akadēmiskais priekšstats par skaistumu un mākslu gaisa, bet cilvēki vēlējās vēl pieturēties pie tā, ko viņi pazīst un Klimta erotiskās, dominējošās un atkailinātas sievietes nemaz nebija tas, ko sabiedrība atzina un augstu novērtēja. Jau no paša sākuma Klimts pārkāpa pieklājības robežas, kuras bija novilkusi Vīnes sabiedrība. Akadēmiskā, ideālā, dievišķā kailā sieviete tika uzņemta ar aplausiem, it sevišķi, ja viņa nesa kādu reliģisku vai vēsturisku vēstījumu. Savukārt, vienkāršas, mīlu gaidošas sievietes glezna izraisīja skandālu. Daudzus Klimta darbus neatzina, nevis erotisma dēļ, bet gan viņa savādākās pasaules uztveres dēļ. Cilvēki nesaprata un nespēja uztvert Klimta glezniecības idejas, ļoti daudz ko uztvēra virspusēji.

 Gustava Klimta glezna «Litzlberg am Attersee», kuru savulaik tās ebreju īpašniekiem nolaupīja nacisti, 2011.g. 2. novembrī izsoļu nama «Sotheby's» rīkotajā izsolē Ņujorkā pārdota par 40,4 miljoniem dolāru (20,7 miljoniem latu).

Šobrīd Klimts ir neapšaubāmi viens no Austrijas un Vīnes mākslas simboliem līdzās Mocartam, Strausam, Māleram un Falko u.c.