Neuzbrukšanas līgums starp Latviju un Vāciju

Latvijas-Vācijas neuzbrukšanas līgums (vācu:Deutsch-lettischer Nichtangriffsvertrag) bija starptautisks līgums starp Latviju un Vāciju, ko 1939. gada 7. jūnijā Berlīnē parakstīja Latvijas Ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Vācijas Ārlietu valstsministrs Joahims fon Ribentrops. Sakarā ar Igaunijas un Latvijas agrāk noslēgtajiem līgumiem par savstarpējo sadarbību, vienlaicīgi Berlīnē parakstīja arī Igaunijas-Vācijas neuzbrukšanas līgumu.

Neuzbrukšanas līgums bija spēkā 10 gadus ar neierobežotiem pagarinājumiem ik pa 10 gadiem, ja abas puses neiebilst.

Tomēr jau 1939. gada 23. augustā Vācija ar Krieviju (PSRS) parakstīja līdzīgu līgumu, slepeni pieļaujot Latvijas nonākšanu Krievijas "interešu sfērā"

1940. gada 17. jūnijā PSRS iebruka Latvijā un to okupēja, sekojoši 1941. gada jūnijā Vācija nepārkāpa šo līgumu, jo juridiski tulkojot šī līguma tekstu, sanāca, līgums nav pārkāpts, jo iebrūkot Latvijas teritorijā, tās valstiskums jau bija zaudēts.

***

Bermontiādes kauju beigu daļā, kad Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija tika sakauta pie Rīgas un to savā pārziņā pārņēma Vācija (Veimāras republika), Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics 1919. gada 25. novembrī nosūtīja Vācijas Ārlietu ministram H. Milleram notu par kara pieteikumu Vācijai un jau līdz 1920.g. janvārim izdzina Riuetumkrievijas Brīvprātīgo armijas daļas no Kurzemes.

Tikai pēc Latvijas bruņoto spēku uzvaras Latgales kaujās 1920. gada 15. jūlijā Berlīnē parakstīja Pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.

Vācijas spiediena dēļ 1939. gada 22. martā Lietuva atdeva Vācijai Klaipēdas apgabalu (Memelland). Gatavojoties karam ar Poliju, 1939. gada 28. aprīlī Vācija vienpusēji lauza 1934. gada 26. janvārī parakstīto Polijas-Vācijas neuzbrukšanas līgumu.

Lai nepieļautu gaidāmā kara apstākļos Latvijas tuvināšanos Anglijai, un, panāktu Latvijas eksporta novirzīšanu uz Vāciju, Vācija piedāvāja Latvijai un Igaunijai slēgt neuzbrukšanas līgumus.

1939. gada maija-augusta slepeno sarunu laikā ar Padomju Savienības vadītājiem, Vācija bija cerējusi ietekmju sfēru Latvijā dalīt, piesavinoties Kurzemi un Zemgali, no ka Staļina spiediena ietekmē pirms Molotova—Ribentropa paktaparakstīšanas 1939. gada augustā atteicās.

Līgums paredzēja, ka Vācijas impērija un Latvijas Republika nekādā gadījumā nesāks karu vai cita veida vardarbību viena pret otru. Ja kāda trešā puse sāktu karu vai cita veida vardarbību pret vienu no līguma slēdzējpusēm, tad otra puse šo darbību nekādā veida neatbalstīs.

Pēc Polijas-Vācijas kara sākuma Latvijas valdība 1939. gada 2. septembrī izsludināja likumu par Latvijas neitralitāti karā. Latvijas bruņotajos spēkos no 1939. gada septembra iesauca rezervistus un armijas kopējais skaits sasniedza 30 000 vīru.

Pēc 17. septembra, kad karā pret Poliju iesaistījās Padomju Savienība, strauji pieauga poļu bēgļu skaits, kam nācās iekārtot speciālas nometnes Latvijā. Internēti tika 1573 poļu armijas kareivji un virsnieki.

Lielā slepenībā Latvijā sāka izstrādāt 5. mobilizācijas plānu, kas paredzēja tādu armijas dislokāciju, kas iespējamā kara gadījumā sekmētu kā Ventas līnijas pret PSRS karabāzēs esošo karaspēku, tā Pededzes—Aiviekstes—Lubānas līnijas aizsardzību pret Sarkanās armijas uzbrukumu no austrumiem.