Katiņa, komunistu veikto masu slepkavības vieta

Katiņas slaktiņš, zināms arī kā Katiņas meža slaktiņš (poļu: zbrodnia katyńska, 'Katiņas noziegums'), bija poļu iedzīvotāju masveida nāvessoda izpilde pēc Padomju varas iestāžu rīkojuma 1940. gada 5. martā.

Aptuvenais upuru skaits bija 22 000, visbiežāk tiek minēts 21 768.

Upuri tika nogalināti Katiņas mežā, Kaļiņinas un Harkovas cietumos un citur.

Apmēram 8000 no tiem bija poļu virsnieki, kas tika saņemti gūstā 1939. gadā PSRS iebrukuma Polijā laikā, pārējie bija poļi, kas bija tikuši arestēti par "spiegošanu, sabotāžu vai bija žandarmi, zemes īpašnieki, fabriku īpašnieki, advokāti, mācītāji un ierēdņi".

Tā kā Polijas karaklausības sistēma noteica visiem neatbrīvotajiem universitāšu absolventiem kļūt par rezerves virsniekiem, Padomju spēkiem izdevās sagustīt lielu daļu Polijas inteliģences un ebreju, ukraiņu, gruzīnu un baltkrievu inteliģenci ar Polijas pavalstniecību.

Sākotnēji apzīmējums "Katiņas slaktiņš" attiecās uz Polijas militāro virsnieku no Kozeļskas karagūstekņu nometnes iznīcināšanu Katiņas mežā pie Katiņas un Gņezdovas (aptuveni 19 km uz rietumiem no Smoļenskas Krievijā). Tagad to izmanto, lai apzīmētu vienlaicīgo karagūstekņu iznīcināšanu arī ģeogrāfiski attālajā Starobeļskā un Ostaškovā, un politieslodzīto iznīcināšanu Rietumbaltkrievijā un Rietumukrainā, kuri tika nošauti pēc Staļina rīkojuma Katiņas mežā, NKVD (krievu: Народный комиссариат внутренних дел) galvenajā mītnē Smoļenskā, Smoļenskas lopkautuvē un cietumos Kaļiņinā (Tverā), Harkivā, Maskavā un citās padomju pilsētās.

Pēc iebrukuma 1941. gadā Nacistiskā Vācija 1943. gadā paziņoja par masu kapu atrašanu Katiņas mežā.

Paziņojums noveda pie diplomātisko attiecību pārtraukšanas starp PSRS un Polijas trimdas valdību Londonā.

PSRS turpināja noliegt iznīcināšanu līdz 1990. gadam, kad tā beidzot atzina NKVD veiktos noziegumus un sekojošo noklusēšanu.

Krievijas valdība atzina padomju varas atbildību par slaktiņiem, bet neatzina to par kara noziegumu vai genocīda aktu. Šis atzinums pieprasītu joprojām dzīvo nozieguma veiceju tiesāšanu, ko pieprasīja Polijas valdība. Turklāt Krievijas valdība neatzīst upurus par Staļina represiju upuriem, kas neļauj tos formāli reabilitēt.

Sarkanās armijas sagūstītie poļu karagūstekņi PSRS iebrukumā Polijā.

Lavrentija Berijas 1940. gada 5. marta ziņojums Josifam Staļinam, piedāvājot poļu virsnieku iznīcināšanu.

1939. gada 17. septembrī Sarkanā armija no austrumiem iebruka Polijā, pārkāpjot Polijas-Padomju Savienības neuzbrukšanas paktu. Šis uzbrukums notika brīdī, kad Polijai jau bija uzbrukusi Nacistiskā Vācija no rietumiem. Vācijas uzbrukums sākās jau 1939. gada 1. septembrī. Tajā pašā laikā Lielbritānija, ar kuru Polijai bija noslēgts kopīgs aizsardzības līgums, kā arī Francija, ar kuru bija noslēgta militārā alianse, kura noteica, ka sniegs palīdzību, ja kādai no valstīm uzbrūk, piemēram, kā Vācija uzbruka Polijai, neuzsāka pilnīgi nekādu darbību pret vāciešiem. Protams, arī Padomju armija uzsāka uzbrukumu Polijai, kurš bija jau izplānots, iepriekš noslēdzot starp abām uzbrūkošajām valstīm Molotova-Rībentropa paktu, kurā tika sadalīta arī Polijas teritorija. Sarkanā Armija ātri ielauzās Polijas teritorijā, jo nejuta lielu pretestību no poļiem. No 250 000[10] līdz 454 700[11] poļu kareivji kļuva par gūstekņiem un tika internēti. Lielākā daļa tika atbrīvota gandrīz uzreiz, bet 125 000 tika nosūtīti uz iekšējās drošības organizācijām (uz NKVD). Pēc pārbaudēm NKVD 42 400 karavīri atkal tika ātri atbrīvoti. Šie gandrīz 170 000 atbrīvotie kareivji pēc etniskās piederības bija baltkrievi un ukraiņi, kuri dienēja Polijas armijā. 43 000 kareivji, kuri bija dzimuši Rietumpolijā, tajā brīdī Vācijas okupētajā teritorijā, tika nosūtīti vāciešiem. 19. novembrī NKVD bija aptuveni 40 000 karagūstekņi: 8500 virsnieki, 6500 policijas virsnieki un 25 000 kareivji. Oriģinālie dokumenti

Autentiskas Padomju dokumentu kopijas, kas saistītas ar Katiņas slaktiņu (otrais dokuments ir iznīcināšanas apstiprinājums, ko parakstījis Staļins, Vjačeslavs Molotovs, Kliments Vorošilovs, Anasts Mikojans, Mihails Kaļiņins un Lazars Kaganovičs)