Pauls Lejiņš

Paulis Lejiņš bija latviešu agronoms, politiķis, kolaboracionsts (ministrs Kirhenšteina valdībā), akadēmiķis, lopkopības speciālists. 

Paulis Lejiņš dzimis “Rimeikās”, Vecates pagastā, netālu no Mazsalacas, netālu no Burtnieku ezera, agri zaudējis māti, pēc tam tēvu.

Ģimenē bija 16 bērni – 12 dēli un 4 meitas, vairāki mira bērnībā, bet vairums izdzīvoja.

Pauļa Lejiņa lielais atspaids jaunībā bija viņa vecākais brālis Kārlis Morics Lejiņš (1858–1920), 25 gadus vecāks nekā Paulis, kurš vienlaikus bija viņa krusttēvs un salika savam brālītim visu Krievijas 19. g. s. ķeizaru vārdus – Pauls Aleksandrs Nikolajs, – tā stāv kristamzīmē (varbūt zīmīgi, ka jaunākais brālis vēlāk necerēti kļuva par pirmo ZA prezidentu Latvijā!).

Pēc nepilnu divu gadu skološanās Mazsalacas draudzes skolā Paulis nokļuva Rīgā pie vecākā brāļa un krusttēva, kas viņu sagatavoja iestājai Rīgas reālskolā, kur mācījās arī Fridrihs Canders, Sergejs Eizenšteins, Arvīds Kalniņš. Kārlis Morics Lejiņš bija pazīstams, Pēterburgā izstudējis latviešu ārsts, Rīgā viņš bija pirmais latviešu ārsts – rentgenologs un fizikālās terapijas speciālists, turēja savu kabinetu līdzās RLB ēkai, bija pirmais Latviešu ārstu biedrības priekšsēdētājs, bet ģimenē sievas dēļ runāja g. k. vāciski. Paulim kremta šī vāciskā gaisotne, taču viņš vēlāk labi dancināja savu pamāti studentu ballēs, vecīgajam krusttēvam trūka laika un prasmes to darīt.

Iemācījās vācu un arī krievu valodu, beidza reālskolu un sāka studēt RPI lauksaimniecības nodaļā 1902. gadā, iestājās studentu korporācijā “Selonija”, kur viņa tuvākie draugi bija arhitekts un “Baņutas” libreta autors Arturs Krūmiņš, komponists un ērģelnieks Alfrēds Kalniņš un sabiedriskais darbinieks Fridrihs Zommers–Vasarietis, kurš vēlāk nodrošināja 1918. gada 18. novembra valsts proklamēšanas akta organizatorisko norisi Nacionālajā teātrī.

Piektā gada revolūcijā Lejiņš nepiedalījās, 1905.–06. gadā turpināja studijas Halles universitātē, bet 1907. gadā beidza RPI. Lai gan dzīvoja brāļa ģimenē, tomēr studijām naudu pelnīja pats kā repetitors un pat aizņēmās bankā kredītu studijām, ko vēlāk atdeva.

Pēc 1905. gada revolūcijas Latvijā sākās zināms uzplaukums arī zemkopībā. 1906. gadā vienlaikus dibināja divas pirmās latviešu lauksaimnieku biedrības – Jelgavā Latviešu lauksaimnieku ekonomisko biedrību Jāņa Bisenieka vadībā un Rīgā – Rīgas latviešu lauksaimniecības centrālbiedrību, ko organizēja Vilis Skubiņš un kurā vēlāk aktīvi darbojās Kārlis Ulmanis (uz tās pamata izauga politiskā partija – Zemnieku savienība). Abas biedrības savā starpā stipri konkurēja. Lejiņš pieslējās Biseniekam, kļuva viņa izdotās avīzes “Zemkopis” līdzstrādnieks, Bisenieka uzdevumā 1909. gadā organizēja un vadīja Jelgavas lauksaimniecības skolu “Lustēs”, pie Bērzmuižas, vadīja to līdz 1915. gadam, organizēja lauksaimniecības izstādes Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, arī Vidzemē (Vestienā), lauksaimniecības kursus, bija ļoti aktīvs lauksaimniecības zināšanu popularizators.

1907. gadā absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļu, tāpat mācījies Halles universitātē Vācijā (1906—1907).

 Laikā no 1909. līdz 1914. gadam viņš bija Jelgavas Zemkopības skolas skolotājs.

 1919. gadā piedalījāsLatvijas Universitātes dibināšanā, vēlāk tur ieņēmis dažādus amatus.

Pēc P. Stučkas komunistu režīma iedibināšanas Paulis Lejiņš tomēr netiek represēts, bet gluži otrādi – 1919. gada februārī lauksaimniecības komisārs Fricis Roziņš–Āzis viņu aicina uz Rīgu, lai lūgtu līdzdarboties Zemkopības komisariāta un Latvijas Augstskolas organizēšanas darbā.

“Bet, biedri Roziņ, esmu jau vairāk kā 10 gadu strādājis par agronomu mazgruntniecības vidē un ideoloģijā, pats esmu saimnieka dēls, es nevarēšu komunismu sludināt, tādēļ lūdzu mani uz centru nepārcelt.”

Uz to Roziņš, pēc Lejiņa raksturojuma – “pilnīgs eiropietis”, esot atbildējis:

“Biedri Lejiņ, ja jūs man solītu sludināt komunismu, ne es jums ticētu, nedz arī tie, kuriem jūs to it kā sludinātu. Bet tam, ko jūs mums nule teicāt, es ticu un jūs saprotu. Nekad es neesmu domājis prasīt, lai jūs propagandētu komunismu un nekad to arī nedarīšu. Man vajadzīgas tikai jūsu agronomiskās zināšanas, un tās taču jūs man neliegsiet?” – tā rakstīts Lejiņa 1957. gada atmiņās, un tas varbūt izskaidro Lejiņa nostāju 40.–ajos gados. J. Stradiņš, referāts.

Vēlāk strādājis pašreizējā Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

Pētījis lopkopības vēsturi, pilnveidojis govju selekcijas metodes.

1932. gadā kļuva par Latvijas Universitātes goda doktoru. 

1934. gadā tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1940. gadā bija izglītības ministrs Kirhenšteina vadītajā valdībā.

Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945).

Laikā no 1946. līdz 1951. gadam P. Lejiņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents. 

 1994. gadā tika dibināta Pauļa Lejiņa balva, to katru gadu piešķir lauksaimniecības zinātniekiem par fundamentāliem pētījumiem.

 Viņa vārdā nosaukta Paula Lejiņa iela Jelgavā un Rīgā.

Apbedīts Meža kapos.

"...Te nu nāk ļoti īpatnējs gandrīz neticams stāsts, ka 1936. gadā, kad Lejiņš ir ZA prezidents un Zootehnikas un zoohigiēnas institūta direktors (faktiski institūtu vada prof. Arvīds Silmalis), viņš vienlaikus ir arī saimnieks “Rimeikās”. Pirmais prezidenta telefona zvans katru rītu ir uz “Rimeikām”, kas jauns kūtī.

No turienes tiek vests piens, sviests, krējums, biezpiens ZA darbiniekiem Smilšu ielā 1. Kā kuriozu atceros Pauļa Lejiņa 100 – gadi 1983. gadā: kad rosinājām izdot krājumu par Pauli Lejiņu (Pēteris Valeskalns, Valdmanis un es), kas godinātu pirmā ZA prezidenta piemiņu, toreizējais ZA prezidents Aleksandrs Mālmeisters nikni norūca: “Kas viņš par zinātnieku! Budzis viņš bija”.

Ja ne akadēmiķa Valeskalna, veca komunista, pārsteidzoši kategoriskā iestāšanās un sagatavotais manuskripts (Valeskalns bija vienīgais Padomju Latvijas zinātnieks, kuru kā vecu čekistu aicināja uz Maskavu tikties ar toreizējo ģenerālsekretāru Andropovu), šīs grāmatas nebūtu, bet tā nu kļuvusi par paliekamu liecību un izziņas avotu par Lejiņu... fragmenti no J. Stradiņa referāta"