Jānis Elmārs Krujelis

1935.gada 1.augustā Almas un Jāņa Krujeļu ģimenē piedzima trešais, 

jaunākais dēls Jānis. Viņš dzīvoja un auga Trikātas pagasta “Vēsmiņās”un kopā ar saviem brāļiem Hariju un Arvīdu, bija čakli palīgi tēva  izveidotajā saimniecībā. 

Mācījās Trikātas pamatskolā.

1949.gada 25.martā Krujeļu ģimenes dzīvē notika traģisks pavērsiens - kopā ar citām pagastu saimnieku ģimenēm, viņi tika izsūtīti uz tālo Sibīriju. Jāņa pusaudža gadi tika aizvadīti mācoties Zirjankas rajona skolā.

Brīvajā laikā makšķerēšana bija viena no viņa iemīļotākajām nodarbēm, bet laiks atradās arī mutes harmoniku un akordeona spēles apgūšanai.

Viņa muzikālās prasmes noderēja jauniešu deju ballēs.

Dzimtenē Jānis atgriezās 1956.gada oktobrī. Viņam radās iespēja strādāt 

Smiltenes mehāniskajā darbnīcā. Tas viņam sagadāja patiesu prieku. No Sibīrijas bija atgriezusies arī Gunta.

Viņu starpā uzplauka mīlestība un 1960.gadā tika svinētas kāzas. Pēc pārcelšanās un dzīvi Rīgā, piedzima meitas Iveta un Antra. 

Jānis bija liels palīgs meiteņu skolas gaitās, lieti noderēja viņa zelta rokas, izgatavojot skolai dažādas dekorācijas un karnevāla tērpus. Viņš bija Tētis ar lielo burtu. Atbildību par rūpīgi padarītu darbu Jānis ir atstājis mantojumā gan savām meitām, gan mazbērniem Ģirtam, Jānim, Diānai, Dāvim, Samantai un Albertam.

Meitas viņas vienmēr sauca par Tuku, ģimenē ienākot mazbērniem – 

par Tētuku. Viņam bija laime piedzīvot mazmazbērnu Ivara, Alises un Emīla nākšanu pasaulē.

Pirms nebija atgūtas tiesības uz Trikātas īpašumu “Vēsmiņās”, Jānis bija izveidojis savu “paradīzes stūrīti” Baltezerā ar paša celtu dārza māju un kopā ar sievu Guntu, tur tika iekopts brīnišķīgs dārzs. Tā bija arī vieta, kur visiem ģimenes locekļiem pulcēties. 

Jānis bija ne tikai lielisks tēvs un vectēvs, bet arī mīlošs vīrs. 2010.gadā ar sievu viņi atzīmēja savu Zelta kāzu jubileju. 

Jānis ļoti mīlēja savu darbu. Diemžēl tika likvidēts NBU uzņēmums, kurā viņš ilgus gadus strādāja par virpotāju, līdz ar to viņš zaudēja arī savu iemīļoto darba vietu. 

Tas Jānim bija smags trieciens, kuru viņš tā arī nespēja pārdzīvot. Ar katru gadu Tētuka veselība pasliktinājās. Visi ģimenes centieni iziet no šī bezcerīgā stāvokļa bija neveiksmīgi. 

Jāņa sirdspuksti apstājās 14.novembra rītā. Mēs visi viņu atcerēsimies kā vīrišķīgu, atsaucīgu, labsirdīgu, daudzpusīgu, punktuālu, kā cilvēku ar stingru raksturu un lielisku humora izjūtu.