Dibināta Latvijas komunistiskā partija

No 1.līdz 6.martam Krievijas Sarkanās armijas okupētajā Rīgā notiek VI Latvijas Sociāldemokrātu partijas boļševiku frakcijas kongress, kas nolemj pārdēvēt partiju par Latvijas Komunistisko Partiju.

Kongress ne tikai mainīja partijas nosaukumu, bet arī mainīja statūtus un noteica partijas gala mērķi - komunistiskās sabiedrības izveidošanu.

Kongresā tika ievēlēti arī vadoņi un noformētas visas partijas struktūras.

***

Vēsturiskie notikumi Krievijas marionešu- " Latvijas Komunistiskās partijas" dibināšanas priekšvakarā

Krievijas hibrīdkari Eiropā nav nekas jauns, tai skaitā Baltijas valstu (Pārdaugavas, Zemgales - Kurzemes hercogistu) un Polijas- Lietuvas iekarošana notika, izmantojot visdažādākās metodes. T.s. "Polijas dalīšanas" bija balstītas uz slepeniem paktiem (līdzīgi kā 1939. gadā) starp Krieviju, Prūsiju un Austroungāriju par šo zemju sagrābšanu, pretošanās gadījumā paredzot izmantot militārus līdzekļus.

Pirmā Pasaules kara laikā, sabrūkot tajā iesaistītajam impērijām, Latvijā secīgi bija izveidoti vairāki valstiski veidojumi, lai atjaunotu tās pirms 208-123 gadiem (Baltijas neatkarīgās zemes tika okupētas pakāpeniski) Krievijas impērijas vairāku aneksiju un okupāciju rezultātā zaudēto neatkarību.

Jau 02.12.1917. Lat­vi­jas Pa­gai­du Na­ci­onālā padome(LPNP) pieņēma 2 rezolūcijas: "Par Latvijas valstisko vienotību" un "Par neatkarību", taču LPNP nebija faktiskas varas, ar kuru atjaunoto valsti aizsargāt nedz no boļševikiem, kuri bija sagrābuši varu Krievijā, nedz vāciešiem, kuru spēki faktiski kontrolēja gandrīz visu Latvijas (latviešu apdzīvoto) teritoriju.

15.12.1917. Krievijā varu sagrābušie lielinieki noslēdza pamieru ar Vāciju, Turciju un Austroungāriju, bet

03.03.1918. - noslēdza miera līgumu (Brestļitovskā), kurā apņēmās atzīt: 

"...Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju gribu pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas.."

Brestļitovskas miera līguma sarunās kā viens no septiņiem sarunu vedējiem bija Pēteris Stučka, sekojoši- gan viņš, gan latviešu sociāldemokrātu partijas vadība Krievijā zināja par latviešu iespējām veidot savu valsti.

 08.03.1918  - jau pēc nedēļas, tiešā Brestļitovskas miera līguma rezultātā -tika atjaunota "Kurzemes hercogiste" (tā bija zaudējusi neatkarību 1795. gadā, Krievijas aneksijas rezultātā, piespiežot Kurzemes hercogu Pēteri Bīronu atkāpties no troņa, tiesa gan šo atkāpšanos faktu kompensējot).  

15.03.1918. Vācijas ķeizars atzina Kurzemes hercogistes suverenitāti.

27.08.1918. Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas papildu vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas, Vidzemes un Gruzijas.

22.08.1918. Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistu suverenitāti.

22.09.1918 Kurzemes hercogiste tika apvienota jaunā formācijā -"Apvienotā Baltijas hercogiste". Taču abi šie "veidojumi" neapmierināja nedz latviešu nacionālās, nedz saimnieciskās prasības.

9.11.1918. pēc Vācijas kapitulācijas Rietumu sabiedrotajiem Pirmajā Pasaules karā, Krievija vienpusēji anulēja Brestļitovskas miera līgumu (kuru paši krievi bija pieprasījuši un ar kuru Krievija bija atteikušies no Baltijas u.c. tautu 18.-19.gs. okupētajām teritorijām). Sekojoši, jebkuri pastāsti, ka "komunisti vai Ļeņins ideva latviešiem brīvību pret to atbalstu cīņā pret "baltajiem"" ir ne tikai mīts, bet faktiem pretējs apgalvojums. Boļševiki nekavējoties izmantoja situāciju Vācijā, un nekādi nerēķinoties ar Baltijas (arī Ukrainas, Gruzijas) pašnoteikšanās tiesībām, uzsāka uzbrukumus šīm neatkarību no kādreizējās krievijas impērijas atguvušajām valstīm 

11.11.1918. Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās karalistes ārlietu ministrs Artūrs Džeimss Balfūrs rakstiski apstiprināja 23. oktobra sarunā deklarēto savas valsts apņemšanos atzīt Latvijas Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi.

13.11.1918. Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja pieņēma lēmumu par "padomju varas atjaunošanu" Latvijā (NB!- "padomju vara Latvijā līdz tam nebija pastāvējusi, izņemot Krievijas ietekmē esošo Vidzemi)

18.11.1918. tika proklamēta no Krievijas un Vācijas neatkarīga nacionāla un demokrātiska Latvijas Republika, kurā monarhija un tai piederīgās kārtu atšķirības tika likvidētas.

1918. gada 18.–19. novembrī krievu boļseviku izpildkomitejas lēmuma ietekmē, Latvijas Sociāldmokrātijas XVII konferencē Maskavā  pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."

23.11.1918. pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē Maskavā uzsāka Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas lielinieku partijas centrālkomiteja. Staļins norādīja:

"būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa:

• Pēteris Stučka, 
• Fricis Roziņš, 
• Oto Kārkliņš, 
• Jūlijs Daniševskis, 
• Jānis Lencmanis, 
• Rūdolfs Endrups, 
• Jānis Krūmiņš (Pilāts), 
• Roberts Bauze, 
• Dāvids Beika, 
• Jānis Šilfs (Jaunzems), 
• Kārlis Krastiņš (Viktors), 
• Kārlis Pečaks.

Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks.

28.11.1918. Apvienotās Baltijas hercogiste pašlikvidējās.

07.12.1918. Vācu militārā pārvalde Latvijas teritorijā nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai ar Ulmani priekšgalā

08.12.1918 pēc Krievijas Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas.tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Krievijas Rietumu armijas sastāvā 

Izmantojot savas armijas sastāvā etniskos latviešus, Krievija lieliski varēja pasaulei nomaskēt savu iebrukumu Latvijā, imitējot tajā notiekošu ar "pilsoņu karu". Šī Krievijas veiktā "hibrīdkara" imitācija bija tik veiksmīga, ka daudzi pavirši vēsturnieki arī pēc 100 gadiem par 1919.g. sākuma notikumiem Latvijā runā, kā par "pilsoņu karu", lai gan faktiski šajā teritorijā turpinājās gan "1. Pasaules karš"- cīņas starp Vācijas un Krievijas spēkiem, kā arī Latvijas valdības un sabiedroto cīņas pret iebrukušās lielinieku Krievijas spēkiem.  

17.12.1918 Maskavā Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Stučkas Padomju valdība izdeva manifestu par Latvijas padomju republikas nodibināšanu, kurā pasludināja, ka:

1. Visas Latvijas pilsoniskās valdības top atceltas, un visa vara kā centrā, tā uz vietām pāriet uz strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomēm uz padomju II (Valmieras) kongresa lēmuma pamatiem.
2. Bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām.
3. Privātīpašuma tiesības uz zemi un muižu inventāru top atceltas, un pirmā kārtā muižnieku, kroņa un baznīcu zemes un to inventāri bez atlīdzības tūliņ pāriet padomju pārziņā.
4. Privātīpašuma tiesības uz visiem pārējiem ražojamiem līdzekļiem, kā arī tirdzniecības uzņēmumiem, satiksmes līdzekļiem, bankām u.t.t. soli pa solim iznīcināmas, tās šinī nolūkā tūdaļ padodot stingrai strādnieku kontrolei.
5. Aizliegts top jebkādā veidā atsavināt savas īpašuma vai citādas tiesības uz pilsētu namiem.
6. Tūliņ ievedama strādniekiem 8 stundu darbadiena bez virsstundām un spēkā nāk visi Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas dekrēti par strādnieku šķiras nodrošināšanu.
7. Jācīnās uz stingrāko pret spekulāciju, ņemot padomju iestāžu pārziņā un izdalīšanā visas esošās pārtikas vielas un nekavējoši organizējot trūkstošo vielu piegādāšanu.
8. Jāstājas tūliņ pie izpostīto un evakuēto saimniecisko uzņēmumu atjaunošanas un pie komunistiskai Latvijai nepieciešamu darbu organizēšanas.

18.12.1918. Stučkas spēki pirmo "tribunālu" izveidoja okupētajā Latgalē- Vecgulbenē, vēlāk tika izveidotas koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un netālu no Valmieras mācītāja Neilanda muižā. Pētera Stučkas vadīja pārliecība, ka labākais komunisma cīņas ierocis ir terors.

 

***

Īsa partijas vēsture

Latvijas Komunistiskā partija (LKP), arī Latvijas Komunistiskā boļševiku partija (LK(b)P) - radikāli marksistiska politiskā partija XX gs. Latvijas teritorijā, valdošā partija Latvijas SPR un Latvijas PSR, izveidota Latvijas sociāldemokrātijas VI kongresā (01.-06.03.1919.), pārdēvējot partiju.

Partijas hierarhijas augšgalā bija LKP Centrālā Komiteja (CK), ko vadīja CK birojs. Republikāniskās pakļautības pilsētās darbojās pilsētu partijas komitejas, lauku rajonos - rajonu partijas komitejas, bet struktūras pamatvienības bija partijas pirmorganizācijas uzņēmumos. Partijas preses izdevums — laikraksts "Cīņa". Dibināta LSDSP (Latviešu Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija) I kongresā 1904. gadā. 1906. gadā kļuva par KSDSP autonomu organizāciju - LSD (Latvijas Sociāldemokrātija).

1919. gadā pieņēma nosaukumu Latvijas Komunistiskā partija.

Protams, var Latvijā esošo valsts iekārtu dažādi kritizēt, bet laikā no 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Republikā darbojās nelegāli.

1928. gadā partija uz neilgu laiku legalizējās kā Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija.

1940. gadā partija tika iekļauta VK(b)P sastāvā kā tās struktūrvienība un pārdēvēta par LK(b)P, taču 1952. gadā atguva iepriekšējo nosaukumu.

Strukturālas izmaiņas partijā notika arī 1962. gadā, kad LKP rajonu komiteju vietā izveidoja zonālās rūpnieciskās ražošanas partijas komitejas un kolhozu un padomju saimniecību ražošanas pārvalžu partijas komitejas, kas pastāvēja līdz 1964. gadam.

1967. gadā Latvijas Komunistiskās partijas biedru un biedru kandidātu skaits bija aptuveni 107 000, bet 1988. gadā Latvijas Komunistiskās partijas biedru un biedru kandidātu skaits bija aptuveni 182 000.

1990. gada 11. janvārī, kad no Latvijas PSR Konstitūcijas toreizējā LPSR Augstākā Padome izslēdza pantu par kompartijas vadošo lomu sabiedrībā, pielīdzinot to tiesībās citām partijām un sabiedriskajām organizācijām. LPSR Augstākās padomes vēlēšanās LKP CK iestājās par LPSR suverenitāti PSRS sastāvā. LKP 25. Kongresā 1990. gada 6.-7. aprīlī LKP sašķēlās un A.Rubiks tika ievēlēts par tās kompartijas daļas priekšsēdētāju, kas saglabāja uzticību PSKP.

Drīz pēc tam – 14. aprīlī izveidojās Latvijas neatkarīgā komunistiskā partija (LNKP, kas vēlāk pievienojās LSDSP), kas deklarēja mērķi atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti ārpus PSRS. Pat vērā ņemamas iniciatīvas, ja tās nāca no komunistiskās partijas puses - LPSR AP vēlēšanās partija zaudēja savas pozīcijas.

1991. gada augustā partijas darbība tika apturēta un septembrī LKP tika aizliegta.

Oktobrī ar tiesas spriedumu tika aizliegts partijas laikraksts "Cīņa".

Personām, kas darbojās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra, tika aizliegts kandidēt Latvijas pašvaldību un Saeimas vēlēšanās (nepilsoņiem - naturalizēties).

http://vesture.eu/index.php/Latvijas_Komunistisk%C4%81_partija