Augusts Vinnigs

Augusts Vinnigs (vācu: August Winnig, dzimis 1878. gada 31. martā, miris 1956. gada 3. novembrī) bija vācu politiķis un arodbiedrību darbinieks

Kā Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Latvijas brīvības cīņu laikā viņš Vācijas valdības uzdevumā 1918. gada 26. novembrī parakstīja Vinniga notu ar kuru atzina Latvijas Pagaidu valdību. Tā rezultātā oficiāli tika pārtraukti vācbaltiešu aristokrātu centieni veidot Baltijas hercogisti un tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.

Satura rādītājs

Dzīvesgājums

Vinnigs dzimis 1878. gadā Blankenburgā (tagad — Saksija-Anhalte) divpadsmit bērnu ģimenē, no 1892. līdz 1895. gadam mācījās mūrnieka amatu. Kā mūrnieku zellis viņš piedalījās streikos, tika apcietināts.

1904. gadā viņš kļuva par arodbiedrību avīzes galveno redaktoru. 1910. gadā Vinnigs organizēja lielu būvstrādnieku streiku un 1912. gadā kļuva par Vācijas būvstrādnieku arodbiedrības vadītāju. Pirmā pasaules kara laikā pieslējās "nacionālā sociālisma idejai".

Vēsturē tiek nosaukts, kā viens no Latvijas un Igaunijas neatkarības idejas paudējiem un atbalstītājiem.

  Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas nota ar Vinniga parakstu.

Neilgi pēc Novembra revolūcijas sociāldemokrātiskā Vācijas valdība 1918. gada 15. novembrī Augustu Vinnigu iecēla par Impērijas ģenerālpilnvaroto Baltijas zemēs (Der Generalbevollmächtigte des Reichs für die Baltischen Lande), vienlaikus viņš bija arī Austrumprūsijas un Rietumprūsijas komisārs (Reichs- und pr. Staatskommissar für Ost- und Westpreußen).

26. novembrī viņš Vācijas impērijas vārdā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas paziņojumu (t.s. "Vinniga notu"). Tomēr, lai piespiestu Latvijas Republikas valdību ievērot vācbaltiešu prasības pēc plašākas pārstāvniecības, Vinnings kavēja vācu karaspēka izvešanu no Latvijas un atbalstīja brīvprātīgo korpusu veidošanu (Freikorps). 

Pēc Baltijas atstāšanas Vinnigs turpināja aktīvi darboties Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā un kļuva par Austrumprūsijas virsprezidentu (Oberpräsident von Ostpreußen).

1920. gadā viņš atbalstīja Kapa puču, tādēļ pēc tā sakāves zaudēja savu amatu un tika izslēgts no sociāldemokrātiskās partijas un arodbiedrības.

1922. gadā Vinnigs sāka vēstures un ģeogrāfijas studijas Berlīnes Humbolta universitātē, publicēja autobiogrāfiskas atmiņas un sāka nodarboties ar rakstniecību. Pēc tam, kad pie varas nāca Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, viņš pieslējās kristīgi demokrātisko uzskatu pārstāvjiem, kas 1945. gadā nodibināja Vācijas Kristīgi Demokrātisko partiju. Pēc Otrā Pasaules kara Vinnigs dzīvoja Vācijas Federatīvajā Republikā un 1955. gadā tika apbalvots ar VFR Nopelnu ordeni.

Miris 1956. gada 3. novembrī Bādnauheimā.

Raksti par Baltiju

• Heimkehr: [Erinnerungen 1918-1923]. Hamburg: Hanseat. Verl. Anst. 1935, 409 S.
• Der deutsche Ritterorden und seine Burgen. Königstein im Taunus; Leipzig: Langewiesche, 1939, 110 S.

Literatūra

• Claus Grimm "Jahre deutscher Entscheidung im Baltikum". — Essener Verl. Anst., Essen 1939.
• Frank Schröder "August Winnig als Exponent deutscher Politik im Baltikum 1918/19". — Baltische Ges. in Deutschland e. V., Hamburg 1996. (Baltische Reihe)
• Jürgen Manthey "Königsberg : Geschichte einer Weltbürgerrepublik" — Hanser, München 2005. ISBN 3446206191 (August Winnig und Wolfgang Kapp, S. 554-562)