Latvijas valdība saņēma Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina telegrammu ar piedāvājumu noslēgt miera līgumu

Līdzīgi kā 21. gadsimtā, iebrūkot Urainā, Gruzijā, Moldovā, Padomju Krievija nebija oficiāli pieteikusi karu nevienai no Baltijas valstīm. Vienlaikus,- tiklīdz kā Vācija bija sakauta 1. Pasaules karā, boļševiku pārvaldītā Krievija lauza Brestļitovskas miera līgumu un iebruka visās iepriekš, impērijas laikā kolonizētajās teritorijās- no Aizkaukāza, Ukrainas, Polijas sākot, līdz Baltijas valstīm, beidzot.

Tikai ar Rietumu sabiedroto atbalstu, Krievijas Sarkanās armijas daļas bija padzītas no Igaunijas un Lietuvas teritorijas, bet tās vēl arvien karoja Latgalē. 1919. gada septembrī Rēzeknē darbību turpināja Krievijā izveidotā Krievijas marionešu- "Padomju Latvijas" valdība.

Šo faktu vēlreiz apliecināja tas, ka miera piedāvājums nenāca no Rēzeknes, bet gan no Maskavas. "Latvijas padomju" valdība tika ignorēta, un Krievijas ārlietu tautas komisārs netieši atzina, ka Sarkanās armijas iebrukums Baltijā, kaut maskēts kā "vietējās strādniecības sacelšanās un pilsoņu karš", patiesībā bija ārēja agresija, 1918. gada decembrī Krievijas Sarkanai armijai iebrūkot Latvijas Republikas teritorijā

Cēloņi Padomju Krievijas pēkšņajai iniciatīvai bija vairāki. Augusta beigās sekmīgu ofensīvu Ukrainā un Dienvidkrievijā veica ģenerāļa Antona Deņikina komandētais karaspēks.

1919. gada 31. augustā Deņikina armija ieņēma Kijevu. Tāpat jaunam uzbrukumam gatavojās ģenerāļa Judeniča karaspēks pie Petrogradas. Padomju  iebrucēju puse bija ieinteresēta darīt visu iespējamo, lai izjauktu kopīgu pretlieliniecisko fronti un izolētu “baltos” ģenerāļus no ārējā atbalsta.

Tāpat bažas radīja Polijas armijas aktivitātes un iespējamā sadarbība ar Lietuvu un Latviju cīņā pret Padomju Krieviju.

1919. gada 11.–12. septembrī, tūlīt pēc Čičerina telegrammas saņemšanas, Rīgā uz apspriedi sanāca Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valdību pārstāvji. Tika nolemts, ka visām trim Baltijas valstīm jārīkojas kopīgi un nav jāslēdz atsevišķi miera līgumi ar Krieviju. Lai apspriestu miera noteikumus un saskaņotu savstarpējo rīcību, tika nolemts steidzīgi organizēt Baltijas valstu premjeru un ārlietu ministru konferenci.

1919. gada 14.–15. septembrī šī konference sanāca jau Tallinā, jo Baltijas valstu valdības steidzās pēc iespējas ātrāk uzsākt miera sarunas ar Padomju Krieviju. Latvijas gadījumā vēlmi noslēgt mieru papildus veicināja draudošās Pāvela Bermonta Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas aktivitātes Jelgavā.

Tā kuru katru brīdi draudēja uzbrukt Rīgai. Lai sakautu bermontiešus, lieti noderētu karaspēks, kas atradās Latgales frontē pret Sarkano armiju. Turklāt bija cerības, ka ar miera līguma noslēgšanu varētu atgūt Latgali bez asinsizliešanas diplomātiskā ceļā. Ārkārtīgi svarīgi bija arī tas, ka Čičerina uzaicinājums slēgt mieru nozīmēja Padomju Krievijas gatavību atzīt Baltijas valstu neatkarību, pret ko tik ietiepīgi pretojās Krievijas “baltās” emigrācijas diplomāti. Viņi bija viens no galvenajiem šķēršļiem, kas liedza Baltijas valstu pārstāvjiem Parīzes miera konferencē iegūt no Antantes valstu valdībām starptautisko atzīšanu.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka bez Krievijas gatavības atteikties no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilnu starptautisko atzīšanu no Rietumu lielvalstīm neizdosies saņemt. Atšķirībā no lielākās daļas krievu “balto” ģenerāļu un diplomātu  komunisti šādu atzīšanu bija gatavi dot. Igauņi visātrāk saprata situāciju, pirmie atsauca savu delegāciju no Parīzes miera konferences, pirmie uzsāka miera sarunas ar Krieviju un pirmie arī noslēdza mieru.

Latvija izjuta ārkārtīgi spēcīgu spiedienu no Antantes valstu puses, kura mērķis bija nepieļaut miera noslēgšanu ar Padomju Krieviju. Situāciju sevišķi kutelīgu padarīja nepieciešamība cīnīties pret Bermonta armiju, kaujās pret kuru iesaistījās arī Lielbritānijas un Francijas kara flotes.

Rietumu lielvalstis sniedza arī plašu atbalstu ieroču, munīcijas, ekipējuma un pārtikas ziņā.

Bermontiādes laikā iesaistīties miera sarunās nebija iespējams.

Latvijas un Krievijas miera līgums tika noslēgts tikai 1920. gada 11. augustā.

Jāpiezīmē, ka arī P. Bermonts asi reaģēja uz miera sarunu sākumu. Šīs sarunas kalpoja par ieganstu, lai pārmestu Igaunijas un Latvijas valdībām lieliniecismu vai vēlmi sadarboties ar lieliniekiem. Līdzās politiskiem apsvērumiem viņu biedēja gaidāmā militārās situācijas pasliktināšanās. Pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju bija gaidāma Latvijas armijas ofensīva pret bermontiešiem Kurzemē. Jelgavā vācu un krievu virsnieku vidū pat izplatījās baumas, ka igauņi jau pārsviežot vairākas divīzijas no padomju frontes uz Rīgu. Iespējams, ka šīs baumas pasteidzināja Bermonta lēmumu par uzbrukumu Rīgai 1919. gada oktobra sākumā.

Fragmenti: Jānis Šiliņš