Olga Kuncīte-Balgalve

1982. gada 25. februāri, pēc ilgākas un mokošas slimības, Rietumvācijā Ārensburgas pilsētā savā dzīvoklī 71 gada vecumā mūžības slieksni pārkāpa gleznotāja Olga Kuncīte - Balgalve. Neraugoties uz to, ka viņa bija apveltīta ar spilgtu talantu, plašākai sabiedrībai viņa nebija sevišķi pazīstama, lai gan nopietni mākslas interesenti viņu zināja un viņas mākslu cienīja. Tam sakars ar viņas pašas personību, viņas raksturu, bet daļēji arī ar slimību, kura kā drūma ēna pavadīja O.Kuncīti-Balgalvi jau no pašas bērnības un kas, varbūt, bija arī izšķiroša viņas personības mākslas veidošanā. Gadu tecējumā mākslinieces vilšanās cilvēkos bija izsaukusi iekšēju rūgtumu un savā ziņā pat novēršanos no pasaules, kurā liktenis bija viņu iemetis. Slimības izraistītā kustības ierobežojuma dēļ māksliniece arvien vairāk sašaurināja savas pasaules loku ap sevi, līdz pilnīgi ieslēdzās tikai pavisam nedaudzu cilvēku un savas mākslas esmojumā.
Pazīstu Olgu Kuncīti-Balgalvi kopš kopējām studijām Latvijas Mākslas akadēmijā jau no 1940. gada. Atceros viņu kā vienu no krāsainākajām personībām latviešu jauno mākslas talantu vidū, kā vienu no daudzsološākajām, kura jau akadēmijas laikā bija vērsusi uz sevi Rīgas mākslas pasaules uzmanību. Viņas darbi toreiz iezīmējās ar īpatnēju, franču impresionistiem un savā ziņā Toulouse-Lautrec'am radniecīgu krāsu gammu, kas viņu pavadīja pāris gadu desmitus arī vēl trimdā — it sevišķi viņas daudzajos un ekstravagantajos pašportretos, arī aktu gleznojumos.

Olga Kuncīte-Balgalve dzimusi 1910. gada 30.decembrī Jelgavā. Viņas tēvs bija valsts ierēdnis. Pirmajam pasaules karam izceļoties, viņu ģimene tiek evakuēta uz Krieviju uz Tvēras pilsētu, kur piedzīvo 1917. gada revolūciju, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu uz visu tālāko dzīvi. 1920. gadā atgriešanās atpakaļ uz Latviju. Seko skolas gadi Rīgā. Slimība. Skolas gaitu pārtraukšana un pārcelšanās atpakaļ uz Jelgavu. 1933. gadā Olga Kuncīte absolvē klasisko ģimnāziju Jelgavā. Atkal slimība. Privātas studijas zīmēšanā un gleznošanā. Viņas pirmais skolotājs mākslā ir grafiķis Pēteris Zutis, tad Valdis Kalnroze, ar kuru vēlāk izveidojas liela draudzība. Pirmā izstādīšanās mākslinieku biedrībā ZAĻA VĀRNA. 1939. gadā iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā. 1943. gadā apprecas ar ļoti apdāvinātu LMA studentu L. Balgalvi, kuru drīz pēc tam mobilizē un kara vētru aizrauts, viņš pazūd bez vēsts. Pēdējā dzīvības ziņa no viņa bija 1945. gada 5. februārī no Pomerānijas kaujas laukiem. 1944. gadā Jelgavas bojā ejā sadeg visi līdz tam darinātie Olgas Kuncītes-Balgalves darbi. Arī par gleznām, kas atradās Rīgas dzīvoklī un dažos mākslas salonos, nav nekādu ziņu. 1944. gada rudenī viņa dodas bēgļu gaitās. Viņa nonāk Vācijā — Flensburgā, kur arī piedzīvo kara beigas. Drīz pēc tam Olga Kuncīte-Balgalve pāriet uz bēgļu nometni Geestachtā. Tur viņa sāk gleznošanu un 1946. gadā piedalās ar saviem darbiem bēgļu mākslinieku izstādē. Nākošā izstādīšanās kultūras dienu izstādē Lībekā. 1950. g. pārceļas uz bēgļu nometni Lībekā — Mēzenē. 1959. gadā O.Kuncīte-Balgalve atstāj nomenti un pārceļas uz privātu dzīvokli Ārensburgā/Holšteinā. Te viņai ir labvēlīgi darba apstākļi, un viņa daudz glezno, piedaloties arī dažādās izstādēs Vācijā, ASV, Austrālijā. 1965. gadā viņa saņem Kultūras Fonda atzinības rakstu par gleznu "Pilsēta", kas bija izstādīta Čikāgā. 1961. gadā viņa saņem uzaicinājumu noorganizēt vācu tautas augstskolā Arensburgā zīmēšanas un gleznošanas studiju, kuru viņa arī vada vairākus gadus. 1971. gdā viņai kopā ar četriem vācu māksliniekiem sarīko izstādi Arensburgas pilsētas valdes namā, bet 1977. gadā, tanī pašā vietā, notiek viņas personālā izstāde, kas arī bija viņas pēdējā plašākā reprezentēšanās atklātībā. Šo izstādi atklājot, vācu mākslas vēsturnieks no Minchenes, Dr. Michael Nitz, analizējot OlgasKuncītes-Balgalves glezniecību, runājot par gaismas nozīmi viņas darbos, saka: "Krāsainās gaismas Olgas Kuncītes-Balgalves glezniecībā izsaka dziļu, cilvēkam tik nepieciešamu cerību. Viņas darbos skatām gan Latvijas labības laukus, gan dzīves apliecinošo latvju dainu starojumu, glezniecības tradiciju, kā arī
pašas mākslinieces īpatnējo krāsu skatījumu." Olgas Kuncītes-Balgalves pēdējos dzīves gados viņas veselības stāvoklis sāka strauji pasliktināties. Viņu nodarbināja arī viņas darbu liktenis pēc viņas nāves. Šai sakarībā 1980. gada 7. maijā viņa uzrakstīja testamentu vācu valodā, kurā starp citu teikts: "Visus manus darbus vienkopus dāvinu Valsts muzejam Rīgā, ja Latvija atkal brīva, neatkarīga valsts." Tālāk testamentā viņa raksta: "Visubeidzot vēlos, lai mani kremētu, ieģērbtu garajā, baltajā adītajā kleitā ar mežģiņu rakstu svārku un piedurkņu apmalēs, manām dzintara krellēm, lielo dzintara medaljonu, sudrabā kalto kaklarotu un ar visiem gredzeniem — dzintara, akvamarina un topaza. Un pelni jāizkais Baltijas jūrā."

1982. gada 25. februārī Arensburgā, savā dzīvoklī Olgas Kuncītes-Balglves ikdienas smagumiem un slimības ciešanu tumšām ēnām iezīmētais dzīves ceļš izbeidzās. Viņas mūžā nebija pārāk daudz saulainu dienu. Daudzi viņas sapņi un cerības palika nepiepildīti. Arī viņas pēdējo vēlēšanos — pēc nāves tikt sadedzinātai, lai viņas pelnus atdotu Baltijas jūras dzelmēm — viņas pašas testamentāri izvēlētā mantiniece neizpildīja. Olga Kuncīte-Balgalve 8. martā tika apglabāta Ārēnsburgas kapsētā.

Avots: "Latvju māksla", 01.01.1983.