Ilmārs Andrejsons

Pēc īsas nedziedināmas slimības Toronto miris Ilmārs Andrejsons, kam bija izcila loma Kanādas latviešu dzīvē, īpaši ieceļošanas sākumā. Jau no Norandas zelta raktuvēm, kurās viņš nonāk iebraucot Kanādā 1943. gada martā. Ilmārs Andrejsons drīz seko Marisa Vētras aicinājumam pārcelties uz Halifaksu un noorganizēt ieceļotāju sagaidīšanu un izvietošanos Kanādā. Ja Vētra tajā laikā bija saucējs, iedvesmotājs, tad Andrejsons kļuva šī pasākuma praktiskais darītājs. Tā Kanādas plašumā, blakus veclatvieša K. Dobeļa jau agrāk uzsāktajai darbībai Edmontonā rietumos, Halifaksā attīstās pašu jauno ieceļotāju pašpalīdzības un sazināšanās centrs. Bet latvieši šajā okeāna ostā nepaliek. Viņi dodas tālāk, īpaši uz Ontario un tādēļ Andrejsona birojs pārceļas uz galvaspilsētu Otavu. Organizējoties Latviešu nacionālai apvienībai Kanādā, kas ir pirmā latviešu centrālā organizācija ārpus Vācijas, Andrejsons jau piedalās ar zināmu Kanādas apstākļu pieredzi. Vēlāk viņš ir LNAK padomes un valdes loceklis, kā arī Baltijas tautu federācijas vadībā Hamiltonas nodaļā, kad otrreiz uz to pārceļas darba dēļ. Pēdīgi par pastāvīgo dzīves vietu kļūst Toronto, kur Andrejsons nodibina savu apdrošināšanas aģentūru.
I. Andrejsons, liekas, ir arī pirmais Kanādas latvietis, kas piedalās Kanādas politikā. Viņš ir konservatīvo partijas Jorkas-Skarboro iecirkņa viceprezidents, viņu deleģē uz partijas politiskās platformas konferenci Otavā un viņš ir arī partijas Toronto apgabala ārlietu komisijas loceklis. Viņam ir piedāvāta iespēja kandidēt parlamenta vēlēšanās, ko viņš nav pieņēmis saimniecisku apsvērumu dēļ.
I. Andrejsons dzimis 1923. gadā Rīgā, jūrnieka ģimenē. Baigajā gadā zaudējis tēvu, beidzis Franču liceju. Pēc kara gaitām pelnījies Hamburgā, Vācijā, mācīdams franču valodu un studējis tautsaimniecību. Abi ar dzī- vesbiedri Annu izaudzinājuši dēlu Jāni un ezeru rajonā, 100 jūdzes no Toronto, izveidojis prāvu atpūtas un apbūves īpašumu "Abava".
Ilmārs Andrejsons bija dedzīgs cilvēks, un ja kam nodevās, tad ar sirdi. Viņš piederēja pie tiem latviešiem, kas neignorēja faktus, viņš neaizmirsa pagātni un nebaidījās no tā attīstīt politiskus secinājumus. Kā viņš pats, tā citi allaž zināja, kur viņš stāv — par latviešu brīvību un ceļu uz to.

Avots: "Laiks", 10.06.1978