Aleksandra Ilgaža

Aleksandra Ilgaža dzimusi 1896. gada 11. novembrī (23. novembrī pēc jaunā stila) Vecgulbenes Maderniekos. Viņas tēvs Otto un māte Minna bija evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvji. Aleksandrai Ilgažai bija jaunākā māsa Tatjana, kura dzimusi 1904. gada 9. jūlijā (pēc vecā stila), bet diemžēl viņa mūžībā aizgāja pāragri – 1935. gada 13. maijā Vecgulbenes pagastā. Pēc Aleksandras Ilgažas personīgajiem materiāliem var secināt, ka viņas kaimiņos Vecmadernieku mājās dzīvojusi mākslinieka Jūlija Mader nieka ģimene. Madernieku mājas atradās netālu no Pededzes krastiem, un Ilgažas bērnība bija cieši saistīta ar gleznaino upes ainavu. Viņas pirmā izglītības iestāde bija Vecgulbenes “Krusta” pagasta skola, bet otrā – Lubānas pilsētas skola, kur Aleksandra Ilgaža mācījās no 1912. līdz 1915. gadam.  Mācības turpināja Sanktpēterburgas sieviešu ģimnāzijā, kuru absolvēja 1916. gadā. Tā paša gada rudenī viņa uzsāka studijas Bestuževa Augstākajos sieviešu kursos, Juridiskajā fakultātē. 1917. gadā, sākoties Februāra revolūcijai Krievijā, Ilgaža strādāja Kara zaudējumu komisijā Sanktpēterburgā. Tomēr tā paša gada vasarā viņa atgriezās Latvijā. Nestabilās politiskās un sociālās situācija dēļ Ilgaža ieņēma skolotājas amatu Vecgulbenes “Meiša” skolā, lai nodrošinātu sev un vecākiem iztiku. Paralēli darbam viņa palīdzēja vecākiem uzturēt saimniecību Maderniekos. 1919. gadā pārcēlās uz Rīgu, un jau 1920. gada rudenī viņa tika imatrikulēta kā Latvijas Universitātes Filoloģijas un filo zofijas fakultātes Vēstures nodaļas studente.

Papildinājusi izglītību arī Vācijā, Francijā, Beļģijā. Strādājusi Pašvaldības departamentā (1919 – 1940), Tēlotājas mākslas kooperatīvā,Valsts Mākslas akadēmijā, tās bibliotēkā (1944 – 1949).

Varas maiņas laikā pēc padomju okupācijas vairākus pasniedzējus izskauda no amata, Aleksandra Ilgaža arī bija viens no mācībspēkiem, kas zaudēja darbu. 1948. gadā parādās sūdzības par bibliotēkas darbību un arī par pašu Ilgažu. Galvenais arguments, kas tika izmantots, bija nespēja savest kārtībā bibliotēku. Sūdzību kopums beidzās ar Ilgažas atstādināšanu no akadēmijas bibliotēkas vadītājas darba. Novērtētāji secināja, ka Ilgažas personībā un darba ētikā ir vairāki trūkumi, tostarp politiskā nesagatavotība, nesadarbošanās ar sabiedriskajām organizācijām, kā arī konfliktu uzsākšana ar studentiem. Papildus iepriekš minētajiem trūkumiem Aleksandras Ilgažas darbā uzsvērta viņas labvēlīgā attieksme un godbijība pret Rietumeiropas mākslu un civilizāciju. Aleksandras Ilgažas dzīvi pēc 1949. gada raksturo nenoteiktība un virkne noslēpumu, fragmentārais materiālu klāsts šo dzīves posmu apgrū tina atšķetināt. Par turpmāko darbību informācija ir ierobežota. Tomēr zināmi ir apliecinājumi, ka Ilgaža turpinājusi darboties mākslas vēstu res laukā, apkopojot informāciju par Latvijas mākslu un māksliniekiem. Mākslas vēsturniece turpināja pārrakstīt studiju laika lekciju pierakstus mašīnrakstā.

Mirusi 1965.gadā (vietām atrodama informācija, ka 1960.gadā).