Normunds Stradiņš

Izpletņlēkšanas nodarbībās bojā gājušie kareivji Normunds Stradiņš un Mārtiņš Arājs bija dienesta biedri. Arī izklaidējās kopā. Svētdiena pirms liktenīgā lēciena ar izpletni ir saulaina. Normunds ar Gunitu uz zemes Mārupē, kur iecerējuši būvēt māju, stāda kociņus - divus ķiršus, četras ābeles, plūmi un bumbieri. Ab iem kopā viss izdodas, un šķiet, ka nekas nevar izjaukt viņu laimi. 11.augustā paredzētas kāzas. Tobrīd neviens nenojauš, ka nākošā diena ar spējo vēja brāzmu būs pēdējā abiem kopš rudens Nacionālo bruņoto spēku (NBS) speciālo uzdevumu vienībā (SUV) dienējošajiem kareivjiem Normundam Stradiņam un Mārtiņam Arājam. 15.maijā abi gāja bojā izpletņlēkšanas nodarbībā. Līdz traģēdijas izmeklēšanas beigām NBS vadība ir lakoniska un dienesta biedriem liegusi runāt. N.Stradiņš (1972) NBS dienēja kopš 1996.gada, M.Arājs (1975) kopš 1998.gada.  Normunda māte Velda Poriete un draudzene Gunita Cīrule rāda akurāti vākos iesietus diplomus, goda rakstus un fotogrāfijas no dažādiem NBS pasākumiem. Puisim formas tērps piestāvējis, un redzams, ka viņš to nēsājis ar lepnumu, tāpat kā apbalvojumus pie krūtīm. "Normunds bija īsts Latvijas patriots. Kad skanēja himna, viņam acīs vienmēr sariesās asaras. Kad 11.novembrī Lāčplēša dienā nolikām svecītes, viņš bija patiesi aizkustināts," saka Gunita. Militārās karjeras izvēle Normunda dzīvē nav bijusi nejauša. "Lai cik tas banāli šobrīd izklausītos, par karavīru viņš sapņoja kļūt jau no septītās klases," stāsta Normunda māte. Kamēr vienaudži darīja visu, lai izvairītos no armijas, Normunds rīkojies gluži pretēji. Astoņpadsmit gadu vecumā puisis apprecējies, piedzimis dēls. Sievas ģimene bijusi pret to, ka Normunds dodas dienēt, tāpēc viņš sācis strādāt apsardzē, bet doma par armiju viņu neesot pametusi. "Viņš man zvanīja un sacīja: mamm, es ļoti gribu armijā, vai tu nevari nokārtot tā, lai mani izsauc. Es esmu tāda enerģiska, palīdzēju viņam," stāsta Velda. Dienesta laikā Normunda ģimene izjukusi un puisis vēlējies palikt virsdienestā. "Tajā laikā nebija tik vienkārši, Latvijas armija vēl veidojās, bija juceklis. Normundu neņēma, bet es aizgāju pie sava kursa biedra, kas bija augstā amatā, un teicu: taisni vai brīnums, mans Normunds tik daudz apguvis, bet armijā viņu nepatur. Viņš piezvanīja, un momentā viss bija nokārtots." Lai gan Normunds ļoti gribējis ģimeni un īstas mājas, arī otra laulība nav nesusi cerēto laimi un izjukusi. Māte atceras, ka dēls trīs reizes devies uz miera uzturēšanas misiju Bosnijā. "Viņš brauca arī tāpēc, lai uzlabotu dzīves apstākļus, jo tur labi maksāja," saka sieviete. Tomēr Normunda privātā dzīve turpinājusi mest kūleņus, un viņš to ļoti pārdzīvojis. Mātes sirds vai lūzusi, ka dēlam, kurš tik daudz strādājis un gribējis, lai visiem ir labi, nelaimējies. Normunds pārdzīvojis, ka dēlam Jānim un meitai Tīnai jādzīvo šķirtā ģimenē. Kad pirms diviem gadiem internetā ievietotajā fotogrāfijā Gunita ieraudzījusi staltu puisi armijas formas tērpā, viņa jutusi: viņš būs īstais. Meitene pirmā aizrakstījusi glītajam vīrietim. Pamazām veidojušās nopietnas attiecības. "Normunds saprata, ka Gunita ir īstais cilvēks. Viņi viens otru bija atraduši. Tāpat kā mēs, arī Gunita ir no Gulbenes puses. Šķita, ka īstā dzīve tūlīt, tūlīt sāksies," saka Velda. Abi sapņojuši par savu māju, bērniem. Dažas dienas pirms traģēdijas ar arhitektu apsprieduši jaunbūves projektu savai nākamajai mājai. "Es zināju, cik viņam grūti klājies, tāpēc ļoti gribēju, lai Normundam ir viss, pēc kā viņš tik ļoti tiecās - mīlestība, māja, ģimene, stabilitāte," saka Gunita. Normunds nesen nopircis dzīvokli un priecājies, ka beidzot viņam ir pašam savs, nevis īrēts miteklis. Gunita, kamēr puisis bijis kursos Amerikā, nolēmusi viņu pārsteigt un to izremontējusi. "Mēs caurām naktīm runājām pa telefonu, domājām par nākotni," atceras Gunita. Viņa lepojas, ka šos divus gadus pavadījusi kopā ar tik brīnišķīgu cilvēku kā Normunds. "Viņš mani ļoti, ļoti mīlēja un sacīja: es tevi gaidīšu visu mūžu," jaunā sieviete nespēj valdīt asaras. Visvairāk viņai žēl, ka Normunds nav paspējis piedzīvot to, pēc kā tiecās un kas tobrīd šķita viegli sasniedzams - pabeigt augstskolu, stipru ģimeni. "Viņš visu laiku gribēja būt ar mani kopā. Stundām gaidīja darbā. Man atlika tikai ieminēties, un viņš visu izdarīja." Gunita rāda smalku zelta gredzenu ar briljantiem, ko Normunds viņai dāvinājis bildinot. "Tas bija tik skaisti. Viņš restorānā pasūtīja ēdienu, bet visu laiku bija tāds satraukts un nevarēja ieēst. Normunds kā īsts džentlmenis metās uz viena ceļa un sacīja: "Mincīt, piedod, es neprotu, pirmo reizi to daru no tīras sirds. Vai tu būsi mana sieva?" Es atteicu, ka ņemšu to gredzentiņu, likšu pirkstā, bet padomāšu," stāsta Gunita. Arī māte atceras dienu, kad dēls ieradies pie viņas un sacījis: "Mamm, ko lai es daru, es gribu to Gunitu." Enerģiskā sieviete sagādājusi divas biļetes uz šlāgermūzikas koncertu Ventspilī, pēc kura dēls uzrunājis iecerēto. Pēc tam abi braukuši pie mammas iemalkot šampanieti. Nedēļu pirms liktenīgajām mācībām Normunds un Gunita, braucot uz Aglonu, visu ceļu dziedājuši - tik laimīgi bijuši. "Normunds bija īsts patriots. Karavīru atceres dienās viņš sacīja: Iesim, Gunit, noliksim puikām puķes," stāsta sieviete. Pirmdien pēc mācībām Normunds grasījies nopļaut zāli. "Todien mēs sazvanījāmies septiņas reizes. Es biju nopirkusi otru zāles pļāvēju un gribēju pateikt, ka varēšu palīdzēt." Velda atceras, ka spēja vēja brāzma dārzā norāvusi ievām visus ziedus. "Kādu dienu sēdēju dārzā, mani apžilbināja saule, un nodomāju: man ir tik skaista māja, dārzs. Gandrīz neticami, ko es vēl varu vēlēties. Kad ir pārāk labi, liktenis cilvēku noliek vietā," veroties nesen uzceltās mājas stiklotajā sienā, saka Velda. "Tagad viss kļuvis simbolisks," viņa rāda no koka zariņiem dēla rokām darināto dekoratīvo ziedu kasti. Normunds negribēja lēkt, atceras Gunita. Ceturtdien mamma zvanījusi un topošā vedekla atteikusi, ka abi esot saslimuši - Normundam, domājot par gaidāmo lēcienu, sāpot galva. Lai arī bijis pieredzējis karavīrs, viņš līdz šim ar izpletni nebija lēcis. Tas kļuva par viņa pirmo un pēdējo lēcienu. Puisis piedalījies starptautiskās militārās operācijās, bijis pieredzējis karavīrs, kurš neapjuka neparedzētās situācijās, turklāt labs peldētājs, tāpēc sievietes ir neizpratnē, ka tieši viņš noslīcis. "Es nevienu nevainoju, bet nevaru saprast, kāpēc bruņotajos spēkos nav psihologa. Ne es, ne Gunita nevaram iemigt, arī Normunda biedriem ir grūti, viņi jūtas vainīgi, bet neviens ar viņiem nerunā. Vīrieši neraud, bet vakar puiši atbrauca un raudāja," stāsta Velda. Normunds lepojies ar apbalvojumiem, tāpēc Gunita vēlas tos nodot Kara muzejam.