Mārtiņš Arājs

Izpletņlēkšanas nodarbībās bojā gājušie kareivji Normunds Stradiņš un Mārtiņš Arājs bija dienesta biedri. Arī izklaidējās kopā. Svētdiena pirms liktenīgā lēciena ar izpletni ir saulaina. Normunds ar Gunitu uz zemes Mārupē, kur iecerējuši būvēt māju, stāda kociņus - divus ķiršus, četras ābeles, plūmi un bumbieri. Ab iem kopā viss izdodas, un šķiet, ka nekas nevar izjaukt viņu laimi. 11.augustā paredzētas kāzas. Tobrīd neviens nenojauš, ka nākošā diena ar spējo vēja brāzmu būs pēdējā abiem kopš rudens Nacionālo bruņoto spēku (NBS) speciālo uzdevumu vienībā (SUV) dienējošajiem kareivjiem Normundam Stradiņam un Mārtiņam Arājam. 15.maijā abi gāja bojā izpletņlēkšanas nodarbībā.

Pirms gadiem trim, uzzinot, ka sieva Gita gaida bērniņu, Mārtiņš Arājs bijis laimīgs. Viņš to nosvinējis netradicionāli - pirmo reizi izlēcis ar izpletni un izpīpējis cigāru. Divas nedēļas pirms traģēdijas Gita un Mārtiņš nosvinēja dēla Kristapa divu gadu jubileju. Mārtiņš savu dzīvi ar bruņotajiem spēkiem saistīja pēc tam, kad, beidzot Bulduru dārzkopības tehnikumu, iestājies Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, bet sapratis, ka vēlas dinamiskāku nodarbi. "Mārtiņš dzīvoja ļoti strauji un koši. Savos trīsdesmit gados viņš bija piedzīvojis vairāk nekā citi visā mūžā," stāsta sieva. No triju gadu vecuma brīvdienās Gaiziņkalnā kopā ar vecākiem Mārtiņš slēpojis. "Viņš nebrauca kā citi līkločiem, bet taisni lielā ātrumā. Slēpošanas trases darbinieki dusmojās, ka viņš divas reizes pārsniedz pieļaujamo ātrumu, tāpēc draudēja liegt slēpot. Mārtiņš bija azartisks visā, ko darīja," atceras Gita. Viņš lūdzis, lai uz trīsdesmit gadu jubileju pērn novembrī viņam dāvina naudu snovborda dēlim. "Viņš paspēja izbraukt tikai dažas reizes, bet bija tik laimīgs. Staigāja pa māju ar ekipējumu un priecājās," atceras Gita. Mārtiņam paticis aktīvs dzīvesveids un ekstrēmie sporta veidi. "Sagaidīju Mārtiņu no trim misijām Bosnijā, viņš ir gājis pa mīnu laukiem, uz viņu ir šauts. Tās runas par nesagatavotību ir nepamatotas. Viņš bija cīnītājs, kuram ļoti patika dzīve," saka jaunā sieviete, kura ar Mārtiņu kopā nodzīvojusi deviņus gadus. JĀNOLEC UN BŪS BRĪVS Kopš Līgo vakara Zaļenieku pagastā Mārtiņa vecāku mājā abi palikuši kopā. Gita tobrīd studējusi trešajā kursā Medicīnas akadēmijā, Mārtiņš bijis obligātajā dienestā. "Esmu laimīga, ka bijām kopā. Man ir tik daudz ar Mārtiņu saistītu atmiņu. Mēs nesēdējām pie televizora, bet kopā ceļojām, tik daudz runājām," saka Gita. Mārtiņš studējis jurisprudenci Baltijas Krievu institūtā, tāpēc naktī pirms liktenīgā lēciena līdz pieciem rītā rakstījis referātu, ko pirmdien bijis jānodod. "Piecos viņš atnāca divas stundas pagulēt. Es viņam pagatavoju brokastis, ko parasti nedaru, un mēs kopā devāmies uz darbu," pēdējos kopā pavadītos brīžus atceras Gita. Pirms lēciena ar izpletni Gita viņam piezvanījusi. "Čau, buča, nav laika, jālec," enerģiski atbildējis Mārtiņš. Pēc tam vīru viņa vairs nav varējusi sazvanīt. Pēc bērēm Gitu apciemojuši draugi un sacījuši, ka nevar atcerēties Mārtiņu saīgušu. "Viņš vienmēr bija dzīvespriecīgs, jokoja, pārpilns enerģijas un degsmes," saka sieva. Mārtiņš lieliski gatavojis, tāpēc, kad Gita jokojusi, ka atdevusi vīram visu savu skaisto jaunību, viņš atbildējis, ka visu jaunību gatavojis ēst, un tā bijusi taisnība. "Vedu Mārtiņu uz bērēm un domāju, ka aplis ir noslēdzies. Vecāku mājā Zaļeniekos, kur viņam tā patika, palikām kopā, un tur es viņu tagad aizvedu," saka sieviete. "Uz Mārtiņu varēja paļauties. Reizi nedēļā man bija jādodas komandējumā, un es vienmēr biju droša, ka vīrs ar visu tiks galā. Kristaps būs pabarots un apčubināts. Viņš mūs ļoti mīlēja un lutināja," saka Gita. Pēdējo pusgadu abi kopā pavadījuši tik daudz laika kā vēl nekad. "Kad piedzima mazais, es mācījos maģistrantūrā, bija ļoti grūti, jo Mārtiņš bija prom Cēsu instruktoru skolā un man bija jātiek galā vienai. Kad viņš pārnāca uz speciālo uzdevumu vienību, bijām laimīgi. Izbaudīju mirkļus - kopā modāmies, brokastojām, vakarā bijām trijatā," saka Gita. "Kad Mārtiņš iekrita ūdenī, telefons bija pie viņa. Karti neizdevās atkodēt, bet saņēmu izdrukātus numurus un redzēju, ka visbiežāk viņš zvanījis man. Tajā dienā Mārtiņš teica, ka tikai jānolec un viss - viņš būs brīvs."