Jēkabs Balodis

„Esmu dzimis 1788. g. 19. decembrī Valmiermuižas Ķelderu mājā. Mani vecāki caur savu dievbijīgu dzīvošanu bija man kā redzami eņģeļi. Viņu lielākās rūpes bija, lai arī es mācītos pazīt un mīlēt mūsu mīļo Pestītāju. Viņi arvien mani skubināja iet uz saiešanām, visvairāk bērnu stundās” 

Jēkabs bijis ļoti uzņēmīgs un reliģiozs cilvēks, un jau no agras bērnības visas Baložu atvases tika radinātas pie dievbijības un paklausības.  Ar vislielāko dedzību viņš iesaistījis ģimeni brāļu draudzē. Baložu saiešana dibināta 1814. gadā. No 1817. gada saiešanas noturēja turpat Baložos celtajā ciema kambarī (Enzeliņš 1932, 159).

Saiešanas pulcināja arvien kuplāku apmeklētāju pulku: 1823. gadā – 136, 1839. gadā – 240 (Straube 2000, 294-299). 

Jēkaba dēls Dāvis sekojis tēvam it visā un, tāpat kā vecais Balodis, bijis „mācīts vīrs un pārvaldījis pilnīgi vācu un pa daļai krievu valodu, pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis” (Draudzes Vēstnesis, 1925, Nr. 4,5).

Hernhūtiešu saiešanā Jaunveļķos noskatīto Annu Stiglicu, no Valmiermuižas pagasta Vagaļiem, Dāvis bildinājis, būdams pavisam jaunos gados.

Gredzenus mijuši 1842. gadā un laulājušies Valmieras baznīcā.

Bērni – meitas

• Kristīne (dzim. 1844),
• Ane (dzim. 1850),
• Marija (dzim. 1853) un dēli
• Jānis Reinholds (dzim. 1846),
• Voldemārs Dāvids (dzim. 1848; profesora Franča Aleksandra Baloža tēvs),
• Jūlijs Eduards (dzim. 1856)

– jau no mazotnes redzēja vecāku saskaņu gan mājas solī, bērnu audzināšanā, gan kopīgajā sirdslietā – uzticīgā kalpošanā brāļu draudzes labā. 

Zīriņa, Ingrīda. Profesora Franča Baloža dzimta