Lidija Alksne Blūmentāle

Smalkjūtīgā un sevī cieši noslēgtā māksliniece Lidija Blumentāle nemīl intervijas. «Neesmu vairāk nekas, kā tikai tā, ko redzat uz skatuves," viņa pretojās. Mūsu saruna tomēr pamazam iesilst. Neuzkrītoši noskaidrojas viens otrs sīkums mākslinieces dzīvē.
Operdziedone Lidija Blumentāle dzimusi rīdzeniece, lai gan uzaugusi un skolu apmeklējusi Liepājā. Skolā mācijusēs ļoti sekmīgi. Samērā agri sākusi interesēties par skatuvi. Sevišķi mīlējusi mūziku. Ejot pa ielu bieži vien apstājusies un klausījusies dziesmas vai klavieru skaņas, kas plūdušas pa kādu skaistās, klusās ostas pilsētas logu. Par visu vairāk tās aizkustinājušas, sildījušas sirdi. Jūsmodama par kluso ostas pilsētu ar tuvo jūru, ko tik ļoti mīl, māksliniece tomēr vienmēr izjutusi ārkārtīgas ilgas pēc Rīgas.
„Esmu laimīga, ka atkal esmu Rīgā!* viņa atzīstas, turpinot savu dzīves stāstu. 1922. gadā Lidija Blumentāle iestājusies Liepājas konservatorijā, ko ģimenes apstākļu dēļ turpinājusi ar pārtraukumiem. 1928. gadā pirmo reizi uzstājusies «Valša sapnī" Liepājas operā vēl pirms konservātorijas beigšanas. Tagad māksliniecei ir tikai viena doma — par mākslu. Tai viņa grib ziedot savu mūžu.
Pa jokam iejautājos par mīlu. Šo jautājumu viņa uzņem visai nopietni. „Man ir tikai viena liela mīla," viņa noteikti atbild. „Tā — māksla. Viss cits — blakus lietas. Mākslā varu remdināt visas savas ilgas, augstākās garīgās slāpes. Tā mani nekad nepieviļ. Esmu atbīdījusi no sevis visu, kas varētu mani kavēt uz skatuves. Mākslai atdodu visu sevi, ģimenes dzīvi, ērtības. Nezinu, ko tad, ja skatuve mani kādreiz pieviltu..."
Domādama, ka māksliniece, kas tik ātri iekarojusi publikas simpātijas, slavu, var būt laimīga, jautāju, kādas viņas domas par laimi. „Laimi absolūti neizjūtu," viņa atbild. „Tā ir mokoša sajūta, ka nekad neesmu apmierināta. Izjūtu, ka tas vēl nav viss. Tiecos vienmēr uz priekšu, uz augšu.*
Rīdzenieki paraduši dziedoni Lidiju Blumentāli vairāk redzēt operetē, kā operā. Tomēr opereti viņa nemīl. Viņas mīļākā loma — Violeta „Traviatā". "Mana traģēdija, ka jāspēlē operetē," viņa skumji piebilst. «No operetēm mīlu vienīgi "Pavasara mīlu", varbūt tāpēc, ka ta mani atveda uz Rīgu."
Par saviem nākotnes plāniem māksliniece nemēdz runāt. Liekas, tie ir skaisti, tāli sapņi, kas tik cēli un trausli, kam kā mimozas ziediem, nedrīkst pieskarties parastā ziņkārība. Aiz mazā piemīlīgā buduāra loga dārd lielpilsētas ielas troksnis. Klaudz pakavi, džinkst tramvaji un pavasara saules stari aicinoši krīt uz ērtā dīvāna raibajiem spilveniem. Uzpeld parastais jautājums par vasaras atpūtu. „Par atpūtu nedrīkstu pat domāt. Jāstrādā pie balss izkopšanas. Operete tā bojā balsi," dziedone atbild. «Saprotams, gribētos jau atpūsties," viņa vaļsirdīgi atzīstas. „Es tā mīlu klusumu, jūru... Esmu pieradusi pie svaiga gaisa, tomēr vēl tik daudz jāstrādā. Bez darba nevar būt sasniegumu."
Saprotu simpātiskās mākslinieces lielo mīlu. Sevi visu viņa ziedo idejai.
„Kas viņas (idejas) ugunis iededzies, tas neprasa, vai bojā ies," nāk prātā dzejnieka vārdi. Saprotu arī dziedones neparasti lielos un ātros panākumus. Mūsu dienās tie ir retums. Skatuves ceļš bieži vien ir ērkšķains un asarām laistīts. Tikai retiem laimīgiem izdodas tik ātri iekarot publikas simpātijas un kritikas atzinību, kā jaunajai māksliniecei Lidijai Blumentālei. Varbūt, par to viņai jāpateicas nevien talantam, bet arī nopietnam darbam, ticībai savai misijai un galvenais — lielajai mīlai uz mākslu.

Avots: "Sievietes pasaule", 01.06.1934

1944.gadā Blūmentāle devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, nonākusi Sopotā, Melnā (Mölln), Hamburgā (DP nometnē Deutscher Ring),Gēstahtā, kur daudz koncertējusi un dziedātājas karjeru beigusi. Vēlāk pārcēlusies uz Ziemeļameriku, kur pievērsusies komercdarbībai.