Arvīds Bolšteins

Ģimeni, radu un draugu saimi, bijušos skolu audzēkņus satrauca sēru ziņa, kad 2006. gada 24. februārī pēkšņi pārtrūka audzinātāja un sabiedriska darbinieka Arvīda Bolšteina dzīves pavediens. Viņu pazina daudzi trimdas latvieši, it sevišķi ASV.
Arvīds Bolšteins piedzima 1919. gada 1. septembrī Jelgavā. Zemgales metropolē ritēja viņa mūža pirmais posms līdz pat brīdim, kad nācās doties kara bēgļu gaitās un trimdā. Viņš mācījies Annas pamatskolā, tad Hercoga Pētera ģimnāzijā. Latvijas Universitātē studēja tieslietas, kur pirms dzimtenes atstāšanas bija atlikuši tikai valsts eksāmeni. Studiju laikā viņš pievienojās Beveronija.
Jau ģimnāzijas laikā saka rakstīt laikrakstiem, turpināja studiju laikā, būdams 1943. un 1944. gadā dienas laikraksta "Zemgale" ārlietu redaktors, šīs saites ar presi cieši pastāvēja arī trimdas Vācijas posmā.
Kopā ar ģimeni viņš 1944. gada rudenī, kā pats saka - atkuģoja Vācijā. Sākumā darbs rūpniecībā. Pēc Vācijas kapitulācijas Bavārijas Ingolštatē izdeva un rediģēja Dievzemīti, pirmo latviešu laikrakstu amerikāņu okupācijas zonā. No 1948. gada līdz izceļošanai uz ASV 1950. gada beigās A. Bolšteins bija viens no redaktoriem toreiz lielākajā trimdas laikrakstā Latvijā.
ASV sākuma gados viņš strādāja rūpniecībā. Pirmos divus gadus ģimene dzīvoja mazā pilsētiņā Ilinojā, bet 1952. gadā pārcēlās uz Vovatosu (Wauwatosa) Viskonsinā, kas ir Milvoku priekšpilsēta. Piecdesmito gadu vidū viņš sāka nodarbošanos nekustamu īpašumu tirdzniecībā un pārvaldē. Tūlīt pēc ierašanās Milvokos  A. Bolšteins iesaistījās latviešu skolas un nacionālpolītiskā darbā. 1953. gadā viņš sāka strādāt par skolotāju Pulkveža Kalpaka latviešu skolā. Tur nostrādāja 21 gadu, no tiem 11 gadus par pārzini, kad skolēnu skaits bija tuvu simtam. Tad 15 gadus viņš bija Garezera vasaras vidusskolas direktors. Tanī laikā audzēkņu skaits pārsniedza 200. Par darbu jaunatnes audzināšanā 1986. gadā viņš saņēma Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības goda balvu. Milvoku latviešu luterāņu draudzē un sabiedriskās organizācijās viņš darbojies visu trimdas laiku. 1977. gadā bija PBLA Kultūras fonda priekšsēdis. 1955. gadā vadīja Ziemeļamerikas latviešu dziesmu svētku Milvokos rīcības komiteju. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā vadīja Viskonsinas latviešu nacionālpolitisko grupu.
Visa ģimene - dzīvesbiedre Vilma un četri bērni - ir PBLA Brīvības fonda dalībnieki; viņš pats ALAs zelta mūža dalībnieks un DV mūža biedrs. Dzīvesbiedre Vilma, skolotāja, 19 vasaras mācīja Garezera vidusskolā. Bērni - Anda, Daina, leva un Jānis - jau ir paši savā dzīvē. Visi mācījušies latviešu skolās, ieskaitot mazbērnus, labi prot tēvu valodu.
Kopš pāris gadiem Bolšteini dzīvo Kalamazū, kur arī beidzās  Arvīda dzīves gājums. Vēl piebilstams, ka A.Bolšteins visu mūžu bijis tikai Latvijas pavalstnieks. Pirms trim gadiem, atskatīdamies uz saviem iepriekšējiem gadiem, rakstījis: "Visumā varu teikt, ka man ir bijis laimīgs mūžs par spīti tam, kas viss šajos garajos gados ir pārdzīvots, bijuši bēdīgi pārdzīvojumi: sievas nāve tikko čertdesmitos gados (16 gadi laulībā), dzimtenes atstāšana - tā pati bēda mums visiem; tēva nāve Latvijā pēdējā gadā pirms kara beigām - gandrīz no bada; vecāko bērnu palikšana veseliem un neskartiem: levai - zīdaiņa gados Vācijā, dēlam Vjetnamā un kādā satiksmes nelaimē.Bet tam pretim stāv viss labais un veiksmīgais. Tagad jau 32 gadi ar Vilmu; arī šie bērni jau izauguši un paši uz savām kājām. Esmu bijis laimīgs tādā ziņā, ka nekad neesmu bijis īstās dzīvības briesmās, kaut kara laikā tuvu tām bijām visi. Nevaru lepoties, ka netiku uzvilcis kara mēteli, bet tas nenotika uz citu rēķina vai blēdīšanās, vai kukuļošanas dēļ. Biju tādā darbā, ka vācu kungi domāja, ka ģenerāļi bez manis var iztikt - esot vairāk noderīgs, kā toreiz teica, "mājas frontē". Un kad beidzot leģionāra mētelis būtu bijis jāuzvelk, tad jau viss bruka un juka - un atkal nekā. Kara gaitu vietā esmu mēģinājis mazliet atmaksāt, pieliekot savu roku šur tur latviešu lietu labā."
Arvīdu Bolšteinu pārpelnoja. Nelaiķa pelnu urnu pārvedīs uz Latviju un guldīs Jelgavas kapos blakus vecākiem.

Avots: "Laiks", 25.03.2006