Jānis Grebže

Š. g. 10. janvārī savu dzīvi traģiskā nāvē nošaujoties beidzis Pļaviņu stacijas priekšnieks Jānis Grebže. Nelaiķis bija ilggadīgs un krietns dzelzceļu darbinieks un nosvērts nacionāli domājošs pilsonis. Mūsu biedrībā nelaiķis darbojās no 1924. gada.

Kā parasti, Grebže ieradies darbā un pēc stacijas apskates iegājis kabinetā, kur palicis viens. Ap pl. 1 dienā dēls gājis tēvu aicināt pusdienā. Klauvējieniem neviens nav atbildējis. Kad dēls atvēris durvis, viņš ieraudzījis, ka uz grīdas pie rakstāmgalda gulējis tēvs ar asiņainu galvu. Viņam blakus atradusies medību bise. Izrādījies, ka Grebže iešāvis sev galvā skrošu lādiņu. Par notikumu ziņots dzelzceļa policijai un izsaukts ārsts. Tas noskaidrojis ka skrošu lādiņš Grebži nonāvējis acumirklī. Notikuma vietā ieradies dzelzceļu policijas Rīgas iecirkņa pr-ks K. Vintens un dzelzceļu virsvaldes amatpersonas. Visi apstākļi liecina, ka Grebže jau iepriekš rūpīgi sagatavojies pašnāvībai. Vispirms viņš uzrakstījis priekšniecībai ziņojumu, ka nāvē dodoties dažu dienesta sarežģījumu dēļ. Pēc tam viņš noāvis zābaku un, sēdēdams krēslā, ar kājas īkšķi nospiedis bises mēlīti. Cik izdevies noskaidrot, pret Grebži priekšniecībai iesniegta kāda sūdzība. Par to viņš bijis ļoti sarūgtināts un, domājams, tādēļ arī spēris kļūmīgo soli.
Ar bijušo Pļaviņu stacijas priekšnieku Jāni Grebži aiziet kapā viens no vecākās gvardes dzelzceļniekiem. Viņš visu savu mūžu nodzīvojis uz dzelzceļa un pārdzīvojis dažādus laikus un piedzīvojis daudz baigus brīžus, bet arvienu palicis uzticīgs savam iemīļotam darbam. Šo darbu viņš bija tā iemīļojis un ar viņu tā saaudzis, ka vēl beidzamā rītā, pirms baigā soļa speršanas, apstaigājis visus sev padotos un devis norādījumus.

Pļaviņu baznīca pavadītāju pilna. Pēc mācītāja svētrunas, draugi un darba biedri iznes šķirstu, lai vēl novestu gar beidzamo darba vietu Pļaviņu staciju un tad tālajā ceļā uz Krustpils Kaupu kapiem. Kapos Grebžes tēvu sagaidija Krustpils stacijas darbinieki ar orķestri. Krustpils stacijā viņš ilgus gadus bijis par priekšnieku. Kaut gan ārā ir diezgan barga ziema, tad tomēr Grebžes tēva kapu pārklāja svaigu puķu un vaiņagu bagātība, kas liecina, ka viņš tiešām bijis visu sirsnīgi cienīts un iemīļots. Novēlam krietnajam kolēģim vieglas smiltis pēc grūtā darba cēliena.

Avots: "Dzelzceļnieks", 16.01.1939

          "Jēkabpils vēstnesis", 19.01.1939