Zinaīda Jurjevskaja Ļenkina

Traģiskai nāvei par upuri krīt ne tikai vienkārši pilsoņi, bet arī izcilas personas. Rīgā saņemta sensacionāla ziņa: slavenā krievu dziedātajā Zinaida Jurjevskaja, kuru labi pazīst visa Rīga, izdarījusi trīskārtīgu pašnāvību: pieņemot morfiju un pārgriežot ar bārzdas nazi artēriju, lēkusi no «Velna tilta» bezdibenī.
Apdāvināta, skaista, bagāta, pašos slavas augstumos māksliniece piepeši labprātīgi aiziet no dzīves un vēl tik šausmīgā kārtā. Šo notikumu aprakstīs sīkumos visas pasaules avīzes. Gribu īsi apstāties tikai pie nāves iemesliem.
Pazīstu viņu vairāk kā 15 gadus vēl tanīs laikos, kad viņa bija Pēterpils Konservatorijas audzēkne, un dzīvoja mazā studentu istabiņā. Tur arī dzima viņas nelaimes cēlonis — pirmā mīlestība. Viņa iemīlējās Semenovska gvardes pulka virsniekā Georgijā B.  Protams, gvardes virsnieks nevarēja precēties ar Zinaīdu. Tikai kad lielinieki iznīcināja cara gvardi, kad Zina iestājās Marijas operā, tad bijušais bagātnieks un augstmanis apprecējās ar savu tagad slaveno simpātiju. Pagāja gadi, jaunais pāris sadzīvoja labi, līdz kamēr izrāvās no Padomju Krievijas. Skaistā brīnišķīgā dziedātajā Eiropā ātri taisīja spīdošu karjeru, bet vīrs nevarēja atrast vietu, kur pielikt savus spēkus: palika pie sievas par viņas sekretāru, antrepeneru. Berlīnē, Parīzē Zinaida Jurjevskaja tika burtiski dievināta, viņu nesa uz rokām, viņa satika apdāvinātus, interesantus māksliniekus, politiķus. Gvardes oficieris pazuda šajā izcilnieku sabiedrībā. Sākās greizsirdības traģēdija, lielā māksliniece jutās kā putniņš būrī, līdz kamēr dzīve palika nepanesama. Notika vēl kāda traģēdija, ko vēl sīkumos nezinām un piepeši tik ģeniālā māksliniece pārrāva savu dzīvi Alpu kalnu bezdibeņos . . .
Zinaida J. bija labs, vienkāršs un sirsnīgs cilvēks. Viņas priekšā bija spīdoša nākotne.

No Andermatas par Zinaidas Jurjevskajas nāvi ziņo viesnīcas īpašnieks, kur māksliniece bija apstājusies. Istabu tā teikusies paturēt tikai vienu nakti, un lūgusi, lai dodot katrā ziņā labi siltu, jo naktī tai daudz esot jāstrādā rakstot. Otrā dienā 1.20 minūtes viņa nosūtījusi uz pastu kādu vēstuli. Saukusies par skolotāju Zentu von Bremer. Pienācis vakars, tā vēl arvienu viesnīcā nav atgriezusies. Un kad, beidzot, pat otrā rītā līdz pulksten 11 tā vēl nav ieradusies, viesnīcas īpašnieks ziņojis policijai un uzsākta meklēšana. Kāds kārtībnieks, beidzot, ziņojis, ka atradis dāmas kažoku pie Velna tilta. Kažoka kabatā atrasta viesnīcā atstātā čemodāna atslēga. Čemodāns gan bijis jau vaļā un viņā bez tualetēm atrasti 500 Šveices franki un 100 vācu markas.
Apskatot vietu pie Velna tilta, izrādijās, ka Jurjevskaja noģērbusi kažoku. Uz pašas klints malu atrasts bārzdas dzenamais nazis un divi flakoni ar opiju. Klints mala ar asinim. Redzams, pašnāvniece, lai apreibinātos, ieņēmusi opiju, pārgriezusi kreisās rokas artēriju (ar labo turoties pie klints) un tad metusies bezdibenī, tieši tai vietā, kur apakšā ūdenskritums. Ūdens to arīi aiznesis savā straumē.
Nosūtītā vēstule, redzams, bijusi vīram Bremeram, kurš tūlīt pieprasījis telegrāfiski ziņas par savu sievu, tad ieradies arī pats. Vīrs ārkārtīgi uztraukts, un viņa sievas nāvi izskaidro ar kaitīgu nervu saspīlējumu.
*
Vācu avīzes papildus ziņo, it kā Zinaida J. kritusi par upuri mīlestības traģēdijai. Viņa iemīlējusies Berlīnes ģenerālmūzikas direktorā Enchā Kleiberā, gribējusi šķirties no sava vīra G B., bet piepeši aizbraukusi un Šveicē izdarījusi pašnāvību.
Šī drausmīgā nāve pierāda, ka ģeniālā māksliniece nav izturējusi cīņu starp jūtam un pienākumu. Ar lielu varonību viņa izvēlējusies nāvi. Viņas līķi atrada tikai 1926.gada 4.aprīlī, kad izkusa ledus.

Avots: "Ilustrēts kriminālžurnāls", 17.12.1925

          http://www.peoples.ru