Vilis Šūmanis
- Дата народження:
- 24.04.1887
- Дата смерті:
- 27.10.1948
- Поховання дата:
- 01.11.1948
- Додаткові імена:
- Roberts
- Категорії:
- , , , Дипломат, Посол, Учасник Першої світової війни, учасник визвольної боротьби
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Встановіть кладовищі
Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks, sūtnis dažādās Eiropas valstīs - Romā, Parīzē, Helsinkos, Tallinā. 1919. gadā viņš piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās.
Viļa Šūmaņa dzīves ceļš sācies 1887. gada 24. aprīlī Džūkstes pagastā lauksaimnieka ģimenē. Acīmredzot zemnieciskā izcelsme lika latviešu jaunietim doties uz tālo Maskavu, lai vispirms tur pabeigtu lauksaimniecības vidusskolu, bet pēc tam turpat studētu agronomiju. Taču V.Šūmanim pagātnē bija “nāves grēks” — piedalīšanās 1905. gada revolūcijā. Tas lika viņam izšķirties par emigrāciju, lai studijas pabeigtu tur. 1910. gadā V.Šūmanis saņēma Sanktgallenes tirdzniecības augstskolas diplomu Šveicē. Sekoja darbs mītnes zemē, bet pēc tam jaunais tirgzinis devās uz Marseļu Francijā, kur strādāja privātfirmās un Krievijas ģenerālkonsulātā.
Tomēr ilgas pēc dzimtenes ņēma virsroku pār labas ārzemju karjeras izredzēm, un V.Šūmanis atgriezās un drīz vien nokļuva armijā, jo ritēja Pirmais pasaules karš. Dienests sākās krievu daļās, bet kopš 1916. gada turpinājās latviešu strēlnieku rezerves pulkā Valmierā. Jādomā, ka viņa revolucionārā pagātne un akadēmiskā izglītība bija pamats, lai pēc carisma gāšanas V.Šūmani ieceltu par Valmieras apriņķa priekšnieku. Šajā amatā viņš sabija līdz lielinieku apvērsumam 1917. gada rudenī. Taču V.Šūmanim bija kopējs ceļš nevis ar Krievijas jaunajiem saimniekiem, bet gan ar neatkarīgo Latviju, kuras Pagaidu valdība 1918. gada beigās iecēla viņu par Jelgavas apriņķa priekšnieku. Tiesa, te strādāt neiznāca ilgi, jo lielinieki uzvarēja arī Zemgalē.
Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada maijā V.Šūmanis brīvprātīgi iestājās nacionālajā armijā, kur strādāja Baloža brigādes štāba kancelejā līdz tā paša gada jūlijam, kad sākās viņa darbs Latvijas diplomātiskajā dienestā sešās valstīs vairāk nekā 20 gadu garumā. V.Šūmanis tik tiešām stāvēja pie Latvijas ārlietu resora šūpuļa: ar ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 29. jūlija pavēli Nr. 1 viņš tika iecelts par Ārlietu ministrijas kancelejas pārvaldnieku.
V.Šūmanis īsā laikā ieguva vērā liekamu diplomātiskā darba praksi, un ar Ministru kabineta 1921. gada 8. aprīļa lēmumu viņu iecēla vēl atbildīgākā amatā — par Ārlietu ministrijas politiski ekonomiskā departamenta direktoru. Šis departaments atbildēja par sakaru uzturēšanu ar ārvalstīm un Tautu Savienību (TS), un tajā bija četras nodaļas: austrumu, rietumu, Baltijas un preses.
20-to gadu sākumā V.Šūmanis pārstāvēja Latviju vairākās svarīgās starptautiskās konferencēs un apspriedēs. 1920. gada 6. augustā valdība apstiprināja viņu par ģenerālsekretāra palīgu Baltijas valstu Bulduru konferencē, kurā Latvija, Igaunija, Polija un Somija parakstīja politiskās savienības līgumu. Diemžēl Lietuva atteicās to darīt, bet šo aktu neratificēja ne Somija, ne Polija.
1922. gada 5. oktobrī Ministru kabinets apstiprināja V.Šūmani par Latvijas delegācijas locekli Tallinā sasaucamajā Baltijas valstu ārlietu ministru priekškonferencē, kurā apsprieda pozīciju gaidāmajā Maskavas atbruņošanās konferencē. Tā tomēr beidzās bez panākumiem. V.Šūmanis rakstīja: “Labāk būtu bijis, ja Baltijas valstis uz Maskavu nebūtu braukušas.” Tomēr kā pozitīvu faktu viņš atzīmēja to, ka konferences laikā nekrievu delegācijas, atskaitot Lietuvu, labi sadarbojušās.
1922. gada rudenī V.Šūmanis Latvijas delegācijas sastāvā piedalījās Tautu Savienības 3. pilnsapulces darbā, kur centrālais jautājums bija atbruņošanās. Dienas laikraksts “Latvijas Kareivis” 1922. gada 7. oktobrī publicēja interviju ar viņu “Atbruņošanas jautājums Tautu Savienības konferencē”. V.Šūmanis sīkāk raksturoja Ženēvā apstiprinātā vispārējās atbruņošanas projekta galvenās tēzes, atzīmējot, ka tur dominēja “ļoti labvēlīga izturēšanās pret atbruņošanos”.
1923. gada februārī V.Šūmanis izbrauca uz Helsinkiem, lai pārstāvētu Latviju ekonomiskā konferencē, bet tā paša gada septembrī viņam vajadzēja piedalīties Tautu Savienības rīkotajā pornogrāfijas apkarošanai veltītajā konferencē Ženēvā. 1924. gada februārī ceļš veda uz Varšavu, kur notika Baltijas valstu kārtējā konference. Kā izrādījās, bez panākumiem. V.Šūmanis rakstīja: “Izbraucot uz Varšavu, nevienam no mums nebija sevišķas ilūzijas par konferences lieliem panākumiem, tomēr šķita, ka nevienai valstij nebūs nekādas grūtības parakstīt no poļiem izstrādāto arbitrāžas konvenciju, kura paredzēja domu starpību izšķiršanu arbitrāžas ceļā pie noslēgto līgumu dažādas interpretācijas.” Pretēji igauņiem, latviešiem un poļiem Somijas ārlietu ministrs K.Enkels atteicās parakstīt pat šo dokumentu. Viņš arī paziņoja, ka Somija nav Baltijas valsts. V.Šūmanis ironizēja: “Bija jāpaiet 5 gadiem un 7 Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēm, lai somi kļūtu pie atziņas, ka viņi nepieder Baltijas valstīm.”
Saprotams, minētajos un analogos forumos V.Šūmanis nebija tikai pasīvs klausītājs, bet arī aktīvs problēmu izvirzītājs un dokumentu izstrādātājs, debatētājs no katedras un runātājs kuluāros, kas dažbrīd bija pat svarīgāk nekā uzstāšanās zālē.
1924. gada vasarā V.Šūmani iecēla par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Itālijā. Laikraksts “Latvijas Vēstnesis” 27. augustā publicēja interviju ar viņu “Latvija un Itālija”. Diplomāts tajā atzīmēja, ka Itālijas apstākļi viņam nav gluži sveši. Strādājot par departamenta direktoru, tie iepazīti no sūtņa M.Valtera ziņojumiem. “Ar gandarījumu konstatējam, ka Latvijas un Itālijas attiecības bijušas draudzīgas kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas. To izkopšanā lieli nopelni piekrīt Dr. Valteram. Esmu pārliecināts, ka labas attiecības abu valstu starpā man būs iespējams uzturēt un tālāk izveidot, kas vēlams sevišķi saimnieciskā laukā, jo Itālijā, cik man zināms, var rasties pieņēmīgs tirgus arī dažām mūsu eksportprecēm kā, piemēram, papīram un liniem.”
1925. gada jūlijā Romā ieradās Z.Meierovics, lai apspriestu tirdzniecības konvencijas noslēgšanu un gaidāmo vācu muižnieku sūdzības izskatīšanu Tautu Savienībā par Latvijas agrāro reformu. Te viņš pirmo reizi satikās ar diktatoru B.Musolīni. Pēdējais, audiencei beidzoties, iečukstēja V.Šūmanim ausīs: “Jums tiešām ir varens ārlietu ministrs.” Pēc Z.Meierovica traģiskās nāves mēnesi vēlāk duče teicis sūtnim: “Meierovica personā Eiropa ir zaudējusi vienu no saviem lielajiem valstsvīriem.”
1925. gada septembrī Ženēvā notika pēdējā, pēc skaita jau desmitā četru Baltijas valstu konference, kurā piedalījās Latvija, Igaunija, Polija un Somija. Latviju pārstāvēja V.Šūmanis. Delegāti apsprieda drošības un atbruņošanās jautājumu un nolēma ratificēt iepriekšējā konferencē pieņemto šķīrējtiesas konvenciju. Nākamās konferences sasaukšanu uzdeva Latvijai, bet šī konference nekad nenotika. Četru valstu alianses projekts bija cietis krahu.
Strādājot Romā, V.Šūmanis vienlaikus savas valdības uzdevumā rosmīgi piedalījās Tautu Savienības darbā. 1925. un 1926. gadā viņš vadīja Latvijas delegāciju TS pilnsapulcēs. Ministru kabinets 1926. gada 28. janvārī uzdeva viņam, Latvijas sūtnim Londonā F.Vesmanim un valsts pastāvīgajam delegātam TS K.Ducmanim aizstāvēt Latvijas intereses TS padomē vācu muižnieku sūdzības lietā attiecībā uz viņu zemes atsavināšanu. Pateicoties latviešu diplomātiem un speciālai valdības komisijai, kurā strādāja Kārlis Pauļuks, Fricis Menders un Voldemārs Zamuēls, žēlabkaļi Ženēvā cieta pilnīgu sakāvi.
Latvijas pirmais sūtnis Francijā un vienlaikus arī Beļģijā un Holandē bija mākslas vēsturnieks un diplomāts Dr. Oļģerds Grosvalds. 1924. un 1925. gadā Latviju gallu zemē pārstāvēja Dr. Miķelis Valters. Viņu nomainīja Vilis Šūmanis, kas 1926. gada 1. decembrī iesniedza Francijas prezidentam Gastonam Dumbergam M.Valtera atsaukšanas grāmatu un savas akreditācijas pilnvaras. Par akreditācijas norisi jaunais ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs informēja Latvijas ārlietu resora vadītāju Kārli Ulmani. V.Šūmanis atzīmēja, ka, salīdzinot ar Romas grezno un komplicēto akreditācijas ceremoniju, Parīzē viss noritēja daudz vienkāršāk. Sūtni ar sūtniecības personālu aizveda uz Elizejas pili ar automobiļiem agrāko kariešu vietā. Atcelts jātnieku eskorts, tikai pastiprināta policija starp sūtniecību un prezidenta pili. Tās pagalmā karaspēka daļa atdod sūtnim godu. Himnas spēlēšana ir atcelta.
Interesanti atzīmēt, ka pirms šīs sava veida atskaites V.Šūmanis lūdza Latvijas Ārlietu ministriju informēt viņu, vai Ministru kabinetam vai Valsts prezidentam ir kāda sevišķa vēlēšanās par akreditācijas runas saturu. Ja nav, tad lūdza sniegt vismaz vispārējus norādījumus attiecībā uz runas toni — vai tam jābūt sirsnīgam, draudzīgam vai neitrālam.
Saskaņā ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala 1928. gada 10. februāra rīkojumu V.Šūmanis tika iecelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Spānijā un Portugālē, atstājot viņu arī līdzšinējā amatā Francijā. Tā paša gada 12. maijā viņš iesniedza Dr. M.Valtera atsaukšanas, kā arī savus akreditācijas dokumentus Spānijas karalim. Audiencē piedalījās spāņu ārlietu ministrs un galma ļaudis. Saruna nebija tik plaša kā, piemēram, Romā. Tūliņ pēc tam V.Šūmani un citus latviešu diplomātus pieņēma Spānijas karaliene un karaļa māte.
Z.Meierovics jau 1925. gadā bija pasniedzis maršalam Ferdinānam Fošam un citiem franču virsniekiem Latvijas ordeņus. Savukārt V.Šūmanis 1927. gada 11. novembrī nodeva Lāčplēša Kara ordeni varonīgajai Verdenas pilsētai, kuras aizstāvēšanā bija piedalījušies arī latviešu karavīri. Vienlaikus V.Šūmanis teica runu, kas ļoti nepatika vāciešiem.
Laikā, kad pasaules ekonomiskā krīze jau nopietni ietekmēja ASV, Lielbritāniju un Vāciju, saimnieciskās lejupslīdes vēl maz skartā Francija izmantoja iespēju, lai palielinātu savu politisko un ekonomisko ietekmi Eiropā. Tās plāni ietvēra arī Baltijas valstis. V.Šūmanis 1930. gada 19. novembrī rakstīja: “Francija ļoti labprāt redzētu un apsveiktu cieša militāra bloka nodibināšanos starp Poliju un Baltijas valstīm.” Šis grupējums, protams, atrastos Francijas tiešā vadībā, tai netieši aizstāvot arī Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Ar politiku roku rokā gāja saimnieciskā ekspansija. Franču uzņēmēji interesējās par spēkstacijas būvi uz Daugavas, dažādu materiālu piegādi Latvijai un citādām saimnieciskās aktivitātes iespējām. Kārlis Ulmanis, būdams pēc ilgāka laika atkal Ministru prezidents, 1931. gada 8. maijā lūdza V.Šūmanim uzzināt no Francijas ārlietu ministra Aristida Briāna, vai Parīzes valdība un bankas nolēmušas “izrādīt lielāku interesi un aktivitāti pie mūsu saimnieciskās dzīves” un “vai varētu sagaidīt franču kapitālu ieplūdumu Latvijas bankās un uzņēmumos”, kur franču kapitāli “atrastu labas un izdevīgas novietošanas iespējas”. Francija tomēr nebija spējīga nodibināt sev kaut cik nozīmīgu stāvokli Latvijas ekonomikā.
Avots: "Latvju ziņas", 06.11.1948
www.vestnesis.lv/ta/id/24942
Джерело: Latvijas Vēstnesis
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Vija Kornēlija Gundega Šūmans | Дочка | ||
2 | Kornēlija Šūmane | Дружина | ||
3 | Krišjānis Pārups | Свикровь/тесть | ||
4 | Elizabete Pārups | Свекор/теща | ||
5 | Lilija Brante | Свояченица | ||
6 | Indriķis Pārups | Шурин | ||
7 | Juris Pārups | Шурин | ||
8 | Jēkabs Grots | Коллега |
Не вказано події