Pēteris Bērziņš

Dzimis Lugažos, Valkas apriņķī, miris Vircburgā, Vācijā. Sēro dēli Mārtiņš un Uģis ar ģimenēm.

Pirmskara brīvās Latvijas pēdējais Balvu virsmežzinis šinī pavasarī aizvēra acis mūžībai. Viņš dzimis 1906.gada 16. augustā — kā mežsarga dēls - Lugažu pagastā. Skolas gaitas iesāka krievu laikā, krievu valodā. Beidzis reālo vidusskolu Valkā (agrākā Cimzes semināra telpās), turpina studijas Latvijas Universitātē lauksaimniecības fakultātē, mežkopības nodaļā. Universitāti nobeidz 1935. gadā. 1939. gadā iegūst inženiera mežkopja grādu. lestājas mežkopju biedrībā Salkonē. 1937. gadā strādāja par mežzini Mālpilī, pie Nītaures virsmežniecības un nodibina ģimeni. Četrus gadus vēlāk viņu ieceļ par Balvu virsmežzini, kur nostrādā nākamos 3 gadus.
1944. gada jūlijā ar ģimeni — sievu, trīs dēliem, 75 gadīgo māti un 81 gada veco tēvu atstāj skaisto darba vietu un dodas pajūgā bēgļu gaitās uz Vidzemi, tālāk Kurzemi — Ventspili. No turienes oktobra pēdējās dienās kopā ar ievainotiem 19. divīzijas latviešu karavīriem kuģī dodas uz Vāciju. Vācijā pirmos 6 gadus pavada 11 dažādās caurlaides nometnēs. Kādu laiku arī mēģināja kopā ar pārējiem radiem un draugiem doties uz ASV, bet ASV nebija ar mieru ņemt pretī ne viņa vecos vecākus, nedz arī tanī laikā saslimušo dēlu. 1952. gada janvārī visa ģimene apmetās uz dzīvi Vircburgā. Dzīve bija jāsāk no jauna. Bērniem ir vajadzīga laba augstākā izglītība un latviskā vide! Šī nostāja nāca līdz kā mantojums no viņa vecākiem, kas saviem bērniem deva iespēju mācīties, pašam un māsai, kura kļuva par ģimnāzijas skolotāju. Cerība par brīvu Latviju nekad netika apšaubīta vai atlikta sānis! Šai pārliecībai ģimene ir vēl uzticīga šodien. Tanīs gados darba iespējas Vācijā bija sliktas. Sākumā vienīgā iespēja bija darbs pie ASV armijas, darba vienībā — ar ļoti zemu algu. Vācijā iegūst, pamatojoties uz izcilo izglītību Latvijas Universitātē, dipl. būvinženiera grādu. Beidzamos 15 darba gadus pirms aiziešanas pensijā, viņš nostrādā par vācu valdības pilnvaroto pie ASV bruņotajiem spēkiem un ir iesaistīts militārās aizsardzības būvpasākumos Dienvidvācijā.
Dēliem devis iespēju apgūt augstāko izglītību, pats strādāja, piedalījās latviešu pasākumos un tos atbalstīja. Visu trimdas laiku aktīvi piedalījies draudzes un Daugavas Vanagu darbā. Vairākus gadus kā priekšsēdis Vircburgā. Līdz 60 gadu vidum ģimenei tēva darba dēļ austrumu bloka valstis bija aizliegtas, sazināties nevēlami, jo ļoti viegli varēja pazaudet darbu.
Vinš ar lielu prieku un pateicību sekoja Latvijas valsts atdzimšanai, bet kategoriski atteicās to apmeklēt.
Mūža gaitas izbeidzās mājās, šā gada 25. aprīlī. Izvadīšana notika Vircburgā 29. aprīlī arhibīskapa E. E. Rozīša aizgādībā, ģimenes, draugu un kaimiņu pavadīts.

Avots: Brīvā Latvja, 13.05.1996

          Laiks, 29.05.1996