Elza Račevska

Dzimusi Kraukļu pagastā, mirusi ASV.

„Mūsu uzdevums trimdā ir ticēt mūsu tautas dzīvībai, uzaudzinot un saglabājot mūsu jauno audzi mūsu zemei un tautai, lai mēs reiz, uz savas zemes stāvēdami, varētu teikt: Mēs atnācām un atvedām arī savus bērnus, tāpēc ka mēs tevi mīlējām. Mūsu dzīvei ir tik daudz vērtības, cik mēs iekļaujamies savas tautas paaudžu rindā un pildām tur savu uzdevumu." Tā rakstīja Elza Račevska žurnāla „Universitas" 1955. g. izdevumā, šie vārdi bija pieminami arī Elzu Račevsku pavadot pēdējā gaitā Ņujorkā. Jo tie ir vārdi, ko aizgājēja savā dzīvē centās piepildīt, ar visu savu sirds degsmi un uzupurēšanos nododoties latviešu bērnu audzināšanai.
Dzimusi Cesvaines draudzē Vidzemē. Te blakus mājas iespaidiem viņu dzi|i ietekmē īpatnais kristīgais un latviskais gars, ko tur darbodamies atstājis rakstnieks Saulietis un tālāk skolā kopj ticības mācības stundās Sauliēša draugs māc. Alberts Vītols, šīs bērnības un jaunības ietekmes pavada Elzu Račevsku visā dzīvē. Latvijas Universitātē viņa darbojas Kristīgo studentu biedrībā  un ir korporācijas „Gundega" locekle (trimdas posmā — seniore). Pabeigusi ģermāņu filoloģijas studijas, strādā par skolotāju sākumā Dobeles, vēlāk Cesvaines ģimnāzijā, no turienes dodas bēgļu gaitās uz Vāciju un tur studē Tībingenas universitātē, strādādama arī par skolotāju Veningenas latviešu pamatskolā.
Pēc pārcelšanās uz ASV, blakus ikdienas darbam viņa atrod laiku arī sabiedriskam un latviešu jaunatnes audzināšanas darbam, sākumā mācīdama ticības mācību Nuarkas latviešu skolā, bet ar 1954. gada septembri Ņujorkas ev.-lut. draudzes Džamaikas svētdienas skolā ticības mācību, latviešu valodu un Latvijas vēsturi. Skolotāju trūkuma dēļ vienu gadu viņa strādā atkal Nuarkas skolā, vienā dienā izbraukdama abas patālās skolas no savas dzīves vietas Manhatanā. Ar 1957.gadu viņa ir Džamaikas skolas pārzine.
Dziļa reliģiozitāte, tēvzemes mīlestība, cieņa pret gara vērtībām vispār un pret latviešu kultūras tradīcijām jo sevišķi, izteikta pienākuma apziņa un pašaizliedzīga kalpošana, bija tās aizgājējas īpašības, ko ar sirsnību un pateicību pieminēja lielais pavadītāju pulks.

Avots: Laiks, 21.10.1959 un 31.10.1959