Juris Birzvalks
- Дата народження:
- 05.03.1926
- Дата смерті:
- 04.07.1995
- По батькові:
- Aleksandrs
- Категорії:
- , Віршописець, Педагог, учитель, Перекладач, Фізик, інженер
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Cēsis, Meža kapi
1926.05.03. Jelgavā - 1995.04.07. Rīgā, apbedīts Cēsu pils. kapos. Vecāki - Aleksandrs un Elza, sieva - Irēna (dz.1936.g)., māsas - Zaiga, Laimdota.
Dzimis Jelgavas skolotāja ģimenē. Mācījies Hercoga Pētera ģimnāzijā, kur tēva, fizikas un matemātikas skolotāja, ietekmē diezgan agri izveidojās viņa daudzpusīgo interešu loks. 1944.gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, kuru absolvējot iegūst inženiera kvalifikāciju. Pēc tam seko darbs rūpnīcā “Radiotehnika” (1948.-1951.) un “Latvenergo” pārvaldē (1951.-1957.). Šai dzīves periodā publicējis savus pirmos dzejoļus, pārtulkojis latviski Ādama Mickēviča dzeju, to vidū pilnu “Krimas sonetu” ciklu. Pēdējie izpelnījās pozitīvu sabiedrības vērtējumu, bet iegūtā pieredze kalpoja par stimulu Šekspīra sonetu atdzejošanai, kam viņš veltīja 12 gadus - no 1967. līdz 1979. gadam. No 1957. gada līdz savas dzīves pēdējām dienām J.Birzvalks strādāja Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā, bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, laboratorijas vadītājs.
Uzsākot darbu Fizikas institūtā, uz laiku apsīkst viņa literārā darbība, jo visi spēki pievērsti zinātniskajam darbam lietišķās magnētiskās hidrodinamikas jomā. Augstā zinātniskā līmenī paveikti līdzstrāvas kondukcijas sūkņu modeļu pētījumi: izstrādāta sūkņa aktīvās zonas gala efekta teorija, kas veido viņa kandidāta disertācijas saturu (“Elektromagnētiskie procesi šķidrā metāla līdzstrāvas sūkņos”, 1962.). Vairākus gadus J. Birzvalks vada paša izveidoto Magnētisko sistēmu laboratoriju. 1968.gadā iznāk viņa monogrāfija “Līdzstrāvas MHD kondukcijas sūkņu teorijas un aprēķinu pamati”, kura ieguva speciālistu vispārēju atzinību.
Savu spraigo zinātnisko darbību J. Birzvalks apvieno ar ilggadīgu mācību spēka darbu docenta amatā Rīgas Tehniskās universitātes Radiotehnikas fakultātē, lasot lineāro elektrisko ķēžu teorijas kursu. Šī darba pieredze vispārināta viņa sarakstītajā mācību grāmatā. Viņš ir vairāku fizikas, matemātikas un radiotehnikas mācību grāmatu tulkotājs un redaktors, populārzinātnisko grāmatu un rakstu autors. Plašu ievērību izpelnījusies viņa populārzinātniskā grāmata “Magnētiskā hidrodinamika”(“Znaņije”, Maskava, 1979.), kas izdota arī latviešu valodā 1984. gadā.
Kad Rīgā 1965. gadā tika nodibināts jauns zinātniskais žurnāls “Magnētiskā hidrodinamika”, J. Birzvalks kļuva par tā atbildīgo sekretāru, vēlāk izpildot arī redaktora un tulkotāja pienākumus. Viņš bija arī populārzinātnisko žurnālu “Zvaigžņotā Debess” un “Tehnika” redaktora vietnieks, sarakstījis daudzus populārzinātniskus un filozofiskus rakstus.
Atdzejojot Šekspīra sonetus, J.Birzvalks aizrāvās ar Šekspīra autorības problēmu, veicot patiesi vērienīgu pētniecisku darbu, kuram par cēloni kļuva 1975. gadā nejauši izlasītā F.Šipuļinska grāmata “Šekspīrs - Raitlends” (kr.val. 1924. g.) par Rodžera Mennera piektā grāfa Raitlenda Šekspīra darbu autorību. Viņu sākotnēji pārliecināja nevis šī grāmata, bet gan šekspirologu darbi, to nesakarīgā un dažkārt pretrunīgā argumentācija Viljama Šekspīra labā, kas vienmēr reducējās uz Čehova varoņu vārdiem “tas nevar būt, tāpēc, ka tas nevar būt nekad”. Izanalizējis milzīga apjoma faktus, kuri iegūti, pētot Šekspīra laikmeta vēsturi, biogrāfiskās ziņas un literāro mantojumu, viņš nonāk pie secinājuma par Rodžera Mennera autorību. Tā galvenā būtība, kas vienlaikus arī attaisno paveikto milzīgo pētniecisko darbu, ir šāda. Aizspriedumiem, kuri pāriet no paaudzes uz paaudzi, ir drausmīgi liels spēks. Pārliecība par Šekspīra autorību savā fanātismā ir radniecīga aklai (vai verdziskai!) ticībai totalitārisma dogmām. Ar saviem pētījumiem viņš gribēja dot vismaz nelielu ieguldījumu tamlīdzīga fanātisma pārvarēšanā, lai atbrīvotos no pagātnes sloga. Šī Jura Birzvalka doma vispārināta viņa pēdējos filozofiskos rakstos, kur tā piemērota gan dabas, gan sabiedriskajām zinātnēm. “Galvenā fenomenoloģiskā šķituma” principa veidā, kurš noveda arī pie dialektiskā un vēsturiskā materiālisma, universālā dogmatisma, kas nepiemīt īstai zinātnei - A. Einšteina, R. Feinmana un citu pētnieku radošai darbībai, kuras analīze viņu aizrāva.
***
5 monogrāfiju un 40 zinātnisko darbu autors. 1970.gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju un 1992. gadā J.Lintera prēmiju.
Avots: jelgavasbiblioteka.lv
pipkalejs.lv
Джерело: jelgavasbiblioteka.lv, geni.com
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Aleksandrs Birzvalks | Батько |
Не вказано події