Laimonis Purs

Seno romiešu rakstos atradīsim atziņu, ka visnekrietnākie meli – noklusēšana. Tieši tā izrīkojās Vaira Vīķe Freiberga, viņas paraugam sekoja Valdis Zatlers. Latvija ir vienīgā Austrumeiropā, kura joprojām slēpj VDK arhīvu, ierobežo tā vēsturisko pētniecību.

L. Purs 22.01.2014.g.

***

Rakstnieks, prozaiķis, Rakstnieku savienības biedrs (izstājies)

Dzimis Lielvircavas pagasta "Akotos". 7 gadu vecumā zaudējis tēvu.

16 gadus vēlāk (1946.g.) māte apprecas ar kādu pēkšņi uzradušos "Sarkanarmijas igauņu virsnieku", kura dzīvesstāsts aizdomīgi līdzīgs bēdīgi slavenā 2. Pasaules kara noziedznieka Arāja vietnieka, NKVD aģenta Borisa Kinstlera dzīvesstāstam (neskaidra izcelsme, 2 sievas, darbība "orgānos" pēckara gados). Lai gan rakstnieks saukts uz "čeku", un viņu paredzēts pat arestēt, tomēr tas nav noticis, iespējams tieši patēva dēļ, kuram, iespējams, laulība bija nepieciešama sava stāvokļa "legalizācijai". 

Autora plašākais darbs bija vēsturisko romānu žanra tetraloģija par zemgaļu cīņām pret vācu krustnešiem 13. gadsimtā: 

• 1962.g. «Degošais pilskalns» 
• 1979.g. «Krusts virs pilskalna» 
• 1981.g. «Tālajos pilskalnos» 
• 1986.g. «Sūrābele pilskalnā» 

23.02.1945.  Pirmā nozīmīgā publikācija - dzejolis «Karavīra vēstule» laikrakstā «Padomju Jaunatne» 

Romāni un stāsti:

• 1956. gadā iznāk pirmais romāns «Ēnas gaist» 
• 1957. gadā romāns. «Apsūdzēto sols» («Vai esi padomājis?»); 
• 1957. gadā iznāk stāstu krājums  «Gadu gaitā» 
• 1961. gadā «Rieta stundā» 
• 1964. gadā  garais stāsts «Sirdsskaidrais» 
• 1966. gadā romāns «Gaismas staru lokā» 
• 1967. gadā «No rīta līdz vakaram un līdz rītam» 
• 1972. gadā dažādu žanru darbu izlase «Gaismēnas»
• 1984. gadā  psiholoģisks romāns «Karuselis»
• 1991. gadā romāns «Striptīzs savrupmājā»
• 1996. gadā «Tikai sieviete vai Pareizā investīcija» 
• 2006. gadā iznākušas 2 grāmatas "Atmiņu atspulgas par noklusēto un viltniecisko: "Aizejot atskaties""
• 2007. gadā īsromāns "Atmiņu kliedziens"

Kriminālžanrs:

• 1967. gadā «Ēna ceļa garumā» 
• 1971. gadā «Nepareizā laika stundenis» 
• 2000. gadā kriminālromāns «Skaists nobrauciens» 
• 2004. gadā kriminālromāns "Daugav's vienu malu..." 

Darbojies dramaturģijā: 

• 1968. gadā luga «Redzēt jūru» (uzvesta teātrī)
• 1970. gadā gokumentālā drāma «Laupītāju laupītāji»; attēlojis, kā 1817 Dikļos latviešu dzimtcilvēki iestudēja F. Šillera lugu «Laupītāji».
• 1983. gadā lugu krājums «Dialogi par dzīvi»

Rakstījis leļļu lugas

• 1968.g. A. Pumpura eposa «Lāčplēsis» (izrādīts teātrī 1968) un
• 1974.g. K. Skalbes pasakas «Kaķīša dzirnavas» (teātrī 1974) motīviem. 

Rakstījis aprakstus.

20. gadsimta 90. gados Purs atsāka aktīvu darbību publicistikā, dažādos periodiskajos izdevumos publicējis vairāk nekā 30 rakstu par atjaunotās Latvijas valsts un latviešu tautas problēmām.

Kā rakstīja Latvijas Avīze 2016.g. novembra sākumā, vecais rakstnieks pēdējā laikā dzīvojis nabadzībā Zaubē un centies izdarīt pašnāvību. Pēc tam pārvietots uz pansionātu, kur arī miris.

***

"...Manam trešajam dēlam ir vēzis un mazmeitai 36 gadu vecumā ir neārstējams vēzis. Viņiem ar vēzi nav laimējis. Es gribēju aiziet pirmais… Ir 95. gadskārta un par daudz jau drusku iekšā,”

intervijā LA.lv 2016. gada novembra sākumā atzinis Laimonis Purs. 

*

Tikai ilgdzīvotājs, kam aiz muguras 80 gadi, aizstaigātas vēl 10 gadskārtas un sākta klunkurēšana uz simtgadnieka pusi, tikai tāds saprot romu tautības folkrolizēto lāstu:

“Kaut tu ilgi dzīvotu un mirdams nenomirtu.”

Ļaunas neizārstējamas slimības piemeklē arī jaunos, spēkpilnos, tomēr vecums nāk roku rokā ar daudzām kaitēm, nepārtrauktu sirgšanu. Ētisku apsvērumu vadītas Eiropas valstīs – Beļģijā. Nīderlandē, Šveicē, Francijā, Luksemburgā, Dānijā, vēl citās – izdoti likumi par pasīvo un aktīvo eitanāziju, Latvija diemžēl kā vienmēr atpaliek.

L. Purs 2014. gadā

*

 “Viens dēliņš nomiris, otru skārusi nopietna kaite un jāārstējas speciālā slimnīcā, vēl vienam vēzis,” 2016. gada novembra intervijā La.lv  stāsta kaimiņiene Maija Ziemele, kura aprūpējusi Laimoni un izsaukusi ātro palīdzību pēc tam, kad atrada rakstnieku sadzērušos pārāk lielu zāļu devu.

***

Rakstnieks dzīvoja nomaļā vietā, mājā, kur vēl ir citi cilvēki gados un viņus aprūpē Maijas kundze.

“Mēs dzīvojam kā džungļos – te nav ne satiksmes, nekā. Kad vajag kaut kur braukt, maksājam privātajiem, kaimiņiem. Aizbraukt līdz Nītaurei vien maksā 10 eiro. Cilvēki šeit pamazām nodzeras. Pašai vairs nav spēka, bet te palīdzu. Visiem tīras drēbes, ēdiens sataisīts. Laimonis gan sācis maz ēst. Šeit valda bezcerība, par mums neviens nedomā. Mums ir dārzs un izaudzējam savus dārzeņus, puķītes stādām, vasarā priecājamies, bet ziemā te ir briesmīgi smagi."

*

Pats vecums jau ir slimība. Ātrāk vai vēlāk rodas vēlme mirt. Ārsts Pēteris Kļava internetā nostājies eitanāzijas piekritēju pusē, gan piebilstot, ka mūsu zemās morāles dēļ “vieglo nāvi” varēsim sākt izmantot pēc pārdesmit gadiem.

Te dakters kļūdījies.

Latviešu morāli gadu simtus veidoja un saglabāja zemnieka viensētu, bet pārpilsētniskotā masā tā slīdēs zemāk un zemāk.

Naudas nekaunīga “kāšana” no slimnieka kļuvusi daļēji itin kā likumīga, medikamentu cenas “saskrūvētas”, saskarsmē ar ārstiem notiek neizprotami gadījumi, piemēram, ar mani šogad februārī: aizbraucu pie ģimenes ārstes pēc padoma par ieilgušo bezmiegu...

Atkal biju divas diennaktis negulējis un – ārste izsauca ātro palīdzību, nepaguvu mājās īsti sagatavoties, kad “ātrie” piebrauca, iegrieza rokā pieslēgumu sistēmai, iesēdināja ratiņkrēslā, slimnīcā tūlīt atkal pie sistēmas un… velti gaidīju kādu pienākam, negulēju trešo diennakti, no rīta viss “šilierējās” – kustējās palātas griesti, dzelzs gultu kājas…

Joprojām nesaprotu, kāpēc bezmiega ārstēšana jāsāk ar ātro palīdzību.

*

Par ilgdzīvotājiem priecājas, viņus apsveic, pasniedz dāvaniņu. Kā suminātie jūtas? Vecuma plānprātība smagi un sāpīgi skar apkopjamā tuviniekus. Jo vecāks esi, jo kļūsti aizvien vientuļāks, jāpieredz laulātā drauga, dēla, meitas, radinieku nāve. Moka ne vien slimības, bezmiegā moka domas, pat tālas, paša ikdienu neskarošas.

20. gadsimta otrā puse un 21. gadsimts strauji kāpina pārapdzīvotību; dzimst aizvien vairāk un vairāk, dzīvo aizvien ilgāk un ilgāk. Globalizācija neatvairāmi tuvina cilvēces masveida staigāšanu. Lai apdzīvotība izlīdzinātos, cik desmitiem vai pat simtiem miljoniem ķīniešu jāieplūst Sibīrijas tukšajos plašumos?

Vai dienvidzemju tumšādas cilvēki atklimatizēsies sniegputeņos un lauska spalgajos krakšķos?

Mūsu laikmetu raksturo ne vien informācijas digitalizācija un iespēja to nosūtīt tuvu un tālu, laikmetu raksturo zīdaiņu un vecļaužu – vai kā tagad mēdz sacīt – senioru – pārpilnība. Dzimstībā ir atpalicēji, piemēram, patriotismu zaudējusī latviešu nācija, strādājošo mums būs aizvien mazāk, apgādājamo aizvien vairāk.

Šo procesu veicina arī medicīna un tajā iekļautā farmācija, veicina ne jau tikai aiz tuvākmīlestības un žēlsirdības, bet gan – nauda un nauda, un nauda tur plūst kabatās neticami apaļos skaitļos, pat dāsnāk nekā bankās un finansu mahinācijās.

*

Sensenās mitoloģijās, arī mums pietuvinātās Romas impērijas laikmetā atrodam prieka dievieti Libentīni un mirušo un apbedīšanas dievieti Libitīni, abas dzīvo svētbirzē, līdzīgo vārdu un ārējā veidola dēļ viņas bieži tiek sajauktas. Šodien cilvēcei dota eitanāzija – nekļūdīga un cilvēcīga aiziešana mūžībā. Kad Latvijā tā kļūs likumīga, pieejama sāpju un vecuma pārmocītiem?

Kad?

Laimonis Purs,
Augusts 2014., ejot 93. mūža gadu