Jānis Princis

Līvu kultūras darbinieks un pirmās lībiešu atmodas veicinātājs.

Dzimis Miķeļtorņa Viļumos dzimtļaužu zvejnieku ģimenē. Bijis mežsargs Miķeļtorņa Pizniekos. Laulībā ar sievu Edi bijuši 9 bērni - astoņi dēli un viena meita: Jānis (dz. 1821), Indriķis (dz. 1823), Didriķis (dz. 1825), Fridrihs (dz. 1827), Janis (dz. 1829), Pēteris (dz. 1831), Augusts (dz. 1833), Aleksandrs (dz. 1835) un Līze, kas mirusi mēneša vecumā.

No 1826. līdz 1844. gadam strādājis par ķesteri pašreizējā Miķeļtorņa baznīcā (tobrīd Pizes ciems). 1844. gada pavasarī pārcēlies uz dzīvi Ventspilī, kur kā raksta mācītājs Hilners "pie Ventas ostas no augsta kroņa dabūjis lielu zemes gabalu, ko viņš ar saviem astoņ' dēliem uzņēmis apkopt un ko tad tie paturēs uz bērnu bērniem".

Kopā ar dēlu Jāni sarakstījis dzejoļu krājumu "Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas" (1845), kas ir otrais oriģināldzejas krājums latviešu literatūrā.  Kopā ar dēliem Jāni un Pēteri Princi tulkojis Mateja evaņģēliju lībiešu valodā (rietumlībiešu izloksnē), šī ir pirmā grāmata lībiešu valodā — izdota 1863. gadā Londonā. Mācījis A. J. Šegrēnam lībiešu valodu, Prinča darbi tika publicēti Šegrēna lībiešu valodas gramatikā, kas 1861. gadā izdota Pēterburgā.

Ventspilī Prinču dzimtas vārdā nosaukta Prinču iela un 2006. gadā atklāts piemineklis. Skulptūras autors ir tēlnieks Indulis Ojārs Ranka.

Avots: Latvija Amerikā, 25.11.2006