ua

Mihails Farbtuhs

Добавить новую картинку!
Дата народження:
16.12.1916
Дата смерті:
06.05.2012
По батькові:
Vladimirs
Категорії:
Комуніст, Організатор/учасник репресії, Офіцер, Пов'язані в Латвію, Чекіст
Кладовище:
Rīga, Sarkandaugavas kapi

PSKP b. no 1943. g. V.d.d. 1940.–1946. g.; majors. LPSR IeTK–VDTK Daugavpils pils. daļas darbinieks 1940.VI–1941.VII; 201.–43. latv. strēln. divīz. IeTK Sevišķās daļas darbinieks 1941.VIII–1943.V, 1. atsevišķā latv. strēln. rezerves pulka pretizlūkoš. daļas pr-ks 1943.V–1944.VI, 308. latv. strēln. divīz. pretizlūkoš. daļas pr-ks 1944.VI–1946.VI; Liepājas zivju kombināta dir. 1946.IX–1952.II; Rīgas motorzvejas stacijas dir. 1952.II–1953.V; Latvijas galvenās zivrūpniecības pārv. pr-ka vietn. 1953.V–1954.III; Rīgas zvejas tīklu aušanas fabrikas ceha pr-ks 1954.III–1955.I; LPSR Motorzvejas staciju pārv. pr-ks 1955.I–1956.VIII; Ekspedīcijas zvejas pārv. pr-ks 1956.VIII–1959

1999.gada  4.septembra "Laiks" publicējis sekojošu rakstu par šo tēmu:

Tiesas prāva pret genocīdā apsūdzēto turpinās

30. augustā Rīgas apgabaltiesā genocīdā apsūdzētais Mihails Farbtuhs atzina savu vainu vienā episode - viņš esot sastādījis izsūtīšanas dokumentus Visvalža Oglēvica izsūtīšanai. Oglēvica radiniece Irēna Matisone liecināja, ka Oglēvics pirms izsūtīšanas bijis augsts bankas ierēdnis Daugavpilī un viņam piederējusi paraugsaimniecība.

Matisone teica, ka šo iemeslu dēj Oglēvicam piespriests un izpildīts augstākais soda mērs - nošaušana. Izsūtījumā Sibirijā miruši arī Oglēvica vecāki, kuri tobrīd bija apmēram 75 gadus veci. Oglēvica māte nav spējusi izturēt fiziskās mokas un apzināti izgājusi taigā, kur vēlāk atrasta nosalusi. Tiesā liecināja arī divas cietušās, kuru ģimenes tika izsūtītas uz Krievijas austrumiem. Līdz ar to bija pabeigta cietušo noklausīšanās, un tiesa pārgāja pie apsūdzētā pratināšanas.

Farbtuhs izteica nožēlu par 1941.gada jūnija deportācijām. "Man gan tobrīd bija žēl, gan arī patlaban es to pārdzīvoju," sacīja Farbtuhs. Prokurore teica, ka Farbtuham šobrīd vajadzētu atvainoties tiem, kas palikuši dzīvi. Tiesnese tiesas sēdē Farbtuham rētoriski jautāja: "Vai 83 gadu vecums nebūtu piemērots laiks, lai nožēlotu nodarīto?". Arī lielākā daļa liecinieku pauda līdzīgu viedokli. "Vai jums sirdsapziņa to nekad nav atgādinājusi?" jautāja viena no lieciniecēm.

Tiesā Farbtuhs paziņoja, ka 1941.gadā, uzzinājis par gaidāmajām deportācijām, viņš esot bijis pret tām. Farbtuhs norādīja, ka deportācijas notikušas tikai un vienīgi pēc viņa priekšniecības pavēlēm. Apsūdzētais teica, ka par deportācijām bijis šokēts, tāpēc apsvēris iespēju priekšniecībai iesniegt atlūgumu. Farbtuhs izteica arī šaubas par apsūdzībā uzrādīto dokumentu autentiskumu. Viņš teica, ka deportācijās bijis tehniskais izpildītājs, nevis organizātors un ka tieši ir piedalījies tikai vienā deportācijas epizodē, bet pratināšanu veicis deviņos gadījumos.

Vienā no deportācijas gadījumiem viņš piedalījies tāpēc, ka bija saslimis drošības iestāžu darbinieks, kam tas bija tiešais pienākums. Savukārt pratināšanu nācies veikt tāpēc, ka viņš bijis fiziski vistuvāk aizdomās turētajiem. Pavēli veikt šo darbību viņam izteikusi tiešā priekšniecība. Lietas prokurore, komentējot šādus Farbtuha izteicienus, sacīja: "Tiesājamais Farbtuh, es jums lūdzu beidzot izstāstīt visu, kā tas patiesībā bija,jo jūsu apgalvojumi neiztur kritiku".

Lietas tiesnese Olga Putāne izteica viedokli, ka genocīdā apsūdzētais Farbtuhs no Padomju Latvijas varas iestādēm "izkrāpis" nepamatoti lielu pensiju. Tiesnese šādus secinājumus izdarīja, salīdzinot Farbtuha tiesā sniegtās liecības ar viņa autobiogrāfiju, kas rakstīta personālās pensijas iegūšanai.

Autobiogrāfijā Farbtuhs rakstījis, ka viņš piedalījies nacionālo partizānu grupu likvidācijā. Tiesa šādu apgalvojumu tulkoja kā Farbtuha piedalīšanos partizānu iznīcināšanā, savukārt Farbtuhs apgalvoja, ka likvidācija un iznīcināšana nav viens un tas pats – Farbtuhs esot piedalījies šo grupu legalizācijā. Farbtuhs apgalvoja, ka šādi apgalvojumi viņam bija jāraksta nedaudz sakāpinātā formā, jo pretējā gadījuma viņš lielāku pensiju nebūtu saņēmis.
31. augustā Mihails Farbtuhs tiesā atkārtoti uzsvēra, ka viņš vairākos gadījumos izglābis latviešu ģimenes no deportācijām un nosauca 3 ģimenes, bet apgalvoja, ka tādu ir vairāk, taču viņš esot aizmirsis uzvārdus. Farbtuhs par gaidāmajām deportācijām vairumā gadījumu uzzinājis tikai īsi pirms tām un paspējis brīdināt sev labi pazīstamas personas. Tiesājamais teica ka personas, par kuru uzticamību nav bijis pārliecināts, nav varējis informēt paša drošības apsvērumu dēļ. Sadarbojoties ar toreizējo zivsaimniecības ministru, viņam izdevies panākt, ka 1949. gada deportācijas neskars zivsaimniecības nozari, kurā viņš tolaik strādāja. "Uzskatu, ka daļēji arī manu nopelnu dēļ 1949. gadā neviens zvejnieks netika deportēts," sacīja Farbtuhs.
Farbtuha advokāts Aleksandrs Ogurcovs tiesā iesniedza kādas personas vēstuli, kura apgalvo, ka Farbtuhs viņu pasargājis no 1941.gada deportācijām.  Farbtuhs šo personu esot informējis par gaidamajiem pasākumiem, un šis cilvēks noslēpies pie radiem. Paredzams, ka šī persona tiks izsaukta liecināt.
Farbtuhs tiek apsūdzēts par 31 Latvijas aizsargu ģimenes deportāciju organizēšanu. Farbtuhs norādīja, ka izsūtāmo saraksti tika sastādīti, izmantojot apvidus aizsargu sarakstus.

Paradoskālā justīcija vai vēsturi nezinošā Eiropa

Farbtuhs bija apsūdzēts par 31 Latvijas ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju 1940. un 1941.gadā.

Ar 1999.gada 27.septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina viņu par vainīgu noziegumos pret cilvēci un genocīdā un noteica sodu - brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem.

Augstākā tiesa 2000.gada janvārī sodu samazināja līdz pieciem gadiem.

2000.gada 4.maijā Farbtuhs vērsās IeVP, vaicājot, vai Latvijas cietumi ir piemēroti viņa specifiskajām vajadzībām.

2000.gada 16.maijā pārvalde sniedza noraidošu atbildi. IeVP uzskatīja, ka brīvības atņemšanas iestādēs nav ne piemērotu iekārtu smagi slimo cilvēku vajadzībām, ne arī kvalificēta personāla, lai nodrošinātu attiecīgu aprūpi. Soda izciešanu Farbtuhs uzsāka 2000.gada 17.maijā, soda termiņš bija līdz 2005.gada 17.maijam.

2001.gada 16.februārī cietuma direktors lūdza pirmās instances tiesu lemt par Farbtuha atbrīvošanu pirms termiņa, taču lūgums tika noraidīts. Tomēr, ņemot vērā iesniedzēja veselības stāvokli, 2002.gada 12.marta tiesa atbrīvoja viņu no turpmākas soda izciešanas.

Farbtuham, kurš dzimis 1916.gadā, tika konstatēts cukura diabēts, abu acu glaukoma un galvas asinsvadu slimības. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kura vienmēr ir izturējusies apbrīnojami humāni pret staļisnitu pastrādātajiem noziegumie, atzina, ka par genocīdu notiesātā Mihaila Farbtuha dzīves apstākļi, izciešot sodu Matīsa cietumā, bijuši cilvēka cieņu pazemojoši.

ECT atzina, ka Latvija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 3.pantu - spīdzināšanas necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai soda aizliegums, un nolēma, ka Farbtuham no valsts pienākas 6000 eiro (Ls 4158) kompensācija - par morālo kaitējumu 5000 eiro (Ls 3465), kā arī 1000 eiro (Ls 693) liela materiālo zaudējumu kompensācija.

Vienlaikus ECT izteikusi atzinīgus vārdus Latvijas Ieslodzījuma vietu pārvaldei (IeVP), kura, pēc tiesas domām, darījusi visu, lai uzlabotu notiesātā Farbtuha dzīves apstākļus cietumā. Tiesa ņēmusi vērā IeVP rīcību, vēršoties tiesā ar lūgumu atbrīvot Farbtuhu no turpmākas soda izciešanas, jo nav iespējams viņam nodrošināt pilnvērtīgus dzīves apstākļus. Tiesas process par Fabtuha atbrīvošanu no cietuma ilga apmēram gadu.

ECT vērtējums sakrītot ar IeVP pausto viedokli, ka Farbtuham nevajadzēja izciest sodu šādos apstākļos. Savā sūdzībā Farbtuhs prasījis no valsts piedzīt 31 000 latu kompensāciju par morālo kaitējumu, kompensāciju par materiālajiem zaudējumiem - 18 000 latu un 12 400 ASV dolārus (Ls 6448) - tiesāšanas izdevumus.

Latvijas "ad hoc" jeb pagaidu tiesnese šajā lietā Jautrīte Briede nav piekritusi ECT vērtējumam un ir pievienojusi spriedumam atsevišķās domas. Pirmkārt, tiesnese uzskata, ka pirms ievietošanas cietumā divas nedēļas Farbtuham veiktas medicīniskās pārbaudes. Līdz ar to, pēc tiesneses domām, Latvijas institūcijas pietiekami rūpīgi izvērtēja iespējamās pieteicēja ieslodzīšanas sekas. Otrkārt, no lietas materiāliem izrietot, ka cietuma administrācija pret Farbtuhu izturējās labi un ka Farbtuhs nekad netika ievietots parastajā kamerā, bet gan medicīnas izolatorā. Līdz ar to uz viņu netika attiecināts parastais cietuma režīms. Tādējādi "ad hoc" tiesnese secinājusi, ka apstākļi, kādos tika turēts Farbtuhs, nebija tik smagi, lai sasniegtu to minimālo robežu, lai būtu pārkāpts konvencijas 3.pants. Briede arī nav piekritusi vairākuma viedoklim par kompensācijas piešķiršanu Farbtuham.

Viņa atgādinājusi, ka nošauto vai koncentrācijas nometnēs mirušo Farbtuha upuru ģimenes nekad nav saņēmušas kompensāciju ne par materiālajiem zaudējumiem, ne par morālo kaitējumu. Tādējādi viņa nav piekritusi, ka Farbtuham tiek piešķirta kompensācija par atrašanos ieslodzījumā pietiekami atbilstošos apstākļos, kuros viņš saņēma regulāru medicīnisko aprūpi. Tiesnese izteica pārliecību, ka konvencijas pārkāpuma konstatēšana pati par sevi jau uzskatāma par taisnīgu atlīdzinājumu. Pēc Briedes domām, šajā lietā pieticis tikai ar konvencijas pārkāpuma konstatēšanu.

Farbtuhs sūdzību ECT iesniedza 2001.gadā, sūdzoties par iespējamiem konvencijas 3. un 7.panta - sodīšanas bez tiesas nepieļaujamības - pārkāpumiem.

2002.gada 26.martā ECT noraidīja sūdzību par konvencijas 7.panta iespējamo pārkāpumu un 2003.gada 9.janvārī nolēma pieņemt sūdzību turpmākai izskatīšanai pēc būtības attiecībā uz konvencijas 3.panta iespējamo pārkāpumu. 

Джерело: VDK izpētes komisija, tvnet.lv, timenote.info, news.lv, delfi.lv

немає місць

    loading...

        Iм'я зв'язокТип відносинДата народженняДата смертіОпис
        1Imants LešinskisImants LešinskisКоллега17.12.193123.12.1985
        2Aleksandrs OgurcovsAleksandrs OgurcovsЗнакомый21.06.193917.02.2017
        3Vilhelmīne OglevicaVilhelmīne OglevicaЖертва00.00.186300.00.1942
        4Nikolajs OglevicsNikolajs OglevicsЖертва00.00.185827.11.1941

        Не вказано події

        Ключові слова