Jānis Sisons

Lai gan ar modernās tehnikas sasniegumiem pasaule saraujas mazāka, tā tomēr vēl joprojām ir tik liela, ka ir bijuši vajadzīgi 50 gadi, lai Jānis Sisons atkal sastaptos ar savu māsu Adelheidi Barkovsku Ročesterā, no kuras 1912. gadā šķīries Rīgā.
1912. gada novembrī toreiz 23 g. vecais Jānis Sisons atstāj Rīgu, lai dotos pasaulē laimi meklēt. Tolaik bija parasts — uzkļūt uz kāda ārzemju kuģa un ar to nokļūt iecerētā zemē. Tā dara arī Sisons. Pirmās jūrnieka gaitas, bez jebkādām aroda un angļu valodas zināšanām, viņam sākas Anglijā un pēc kāda brauciena no Anglijas uz Austrāliju, Sisons paliek tur. Ir 1914.gads, kad sākas 1. pasaules karš. Pusgadu Sisons pavada Sidnejā, strādā sudraba raktuvēs, bet jaunekli jau sagūstījusi jūra, viņš dodas uz Jaunzēlandi, no turienes ar norvēģu burinieku "Jaba"' ar ogļu kravu uz Čīli. Ceļā "Jabu" pārsteidz briesmīga vētra, lielāko daļu apkalpes ievaino, sāk trūkt pārtikas un burinieks šajā braucienā ceļā atrodas 3 mēnešus un 8 dienas.
"Apkalpei bija jāķeras pie ēdiena rezervēm," atceras Sisons. "Bet kad attaisīja skārdeņu vākus, kārbu saturā kustējās tārpi. Taču ēst vajadzēja un kuģa pavārs te parādīja māku likt lietā arī šādus konservus. Tolaik pasaules jūrās siroja vācu kreiseris „Emden" jeb jūras tīģeris, kā to dēvēja, kas bez žēlastības gremdēja visus sabiedroto militāros transportus, turpina Sisons. Neitrālo valstu kuģus gan lika mierā. Kādu rītu pie apvāršņa pamanām dūmu svītru un tūdaļ mastā paceļam signālu, ka esam strandējuši un bez pārtikas. Svešais kuģis izrādās par "Emden." Drīz tas pietuvojas mums un jautā, kas esam, ko vedam, no kurienes uz kurieni braucam. Kad esam atbildējuši, uz burinieka uzkāpj tīģera apkalpe un sāk to pārmeklēt. Ogļu kravu gan atņēma, bet iedeva arī pārtiku, cigaretes un medikamenus. "Joba" Čīlē piestāja mazā ostas pilsētiņā General, ar 1000 iedzīvotājiem. Kad apkalpei tur izmaksāja algu, tā, atskaitot kuģa kapteini, iesaistījās sauszemes darbos. Pusotra gada nostrādāju vara raktuvēs. Bet jūras arājs ilgi malā neturas. Tā atkal uzkāpu uz norvēģu kuģa "Gerusee," kas veda salpeteri uz Buenos Airesu Argentīnā. Argentīnā pārkāpu uz angļu kuģa, kas veda naftu no Teksasas. Ar sapelnīto naudu Teksasā kādu laiku atkal padzīvoju malā. Biju iekārtojies Sibines ciemā, tur cilvēki viens otru pazina, jo to nebija daudz. Kā jau svešinieku mani drīz pamanīja ciema šerifs, un, aptaujājies par manu arodu, ieteica kādu kuģi, kas veda sēru no Teksasas uz Ņujorku. Kad runāju ar šī kuģa kapteini, viņš jautāja, kur esmu dzimis. Atbildēju, ka Latvijā. Kapteinis Blaušteins izbrīnā ieplēta acis un sauca: "Es arī esmu dzimis Latvijā!" Ņujorkā kādu laiku nostrādāju sausajā dokā Bruklinā, bet jūra nedeva miera. Šoreiz salīgu uz kuģa, kas veda ieročus uz Franciju. Šis brauciens izrādījās bīstams, īsi pirms iebraukšanas Lamanša kanālā mūs pamanīja vācu zemūdene, dažos mirkļos bija klāt. Izkontrolēja kravu un pavēlēja apkalpei pārvietoties glābšanas laivās. Pēc tam kuģi nogremdēja. Mūs uzņēma franču patruļlaiva un aizveda uz Brestu. Taču gadījums ar vācu zemūdeni neatturēja mani no līdzīgiem braucieniem: pēc kāda laika atkal ar municijas kuģi devos uz Ameriku. Pēc tam gan atvadījos no ūdeņiem, nokāpu krastā un strādāju dažādus darbus, pēdējos gados Tood Ship sabiedrībā, Bruklinā. Pēc otrā pasaules kara kādu dienu lasīju sludinājumu avīzē, ka baptistu baznīcā N. ielā izrādīs miglas bildes par Rīgu. Tur rādija skatus no Vērmanes dārza, Bastejkalna, Esplanādes un citām vietām. Filmas demonstrētājam jautāju par sazināšanās iespējām ar dzimtenē palikušajiem piederīgiem. Viņi neieteica to darīt, tas varot piederīgiem kaitēt. No tā nopratu, ka Latvijā valda kāda ļauna vara. Vēlāk caur zviedru baznīcu uzzināju, ka Ņujorkā ir arī latviešu draudze. Visus garos gadus svešumā iesaistīts jūrnieka darbos, ar latviešiem man nebija nekādas saskarsmes."
Tā Jānis Sisons nezin, ka viņu jau sen meklē māsa Adelheide Barkovska, kas ar meitu un mazbērniem ieradusies Sav. Valstīs no Vācijas 1950. gadā. Aptuveni zinādama, kur brālis dzīvojis, māsa "izķemmē" veselu Ņujorkas pilsētas rajonu, bet bez panākumiem. Meklēšanu viņa sāk no jauna 1956.gadā, kad no Jūrnieku institūta saņem ziņu, ka Jānis Sisons ir uz kuģa, kas tobrīd atrodas Austrālijā. Atnāk vēstule ar nesalasāmu parakstu, ka Jānis Sisons slims. Raksta arī kāda lēdija Garcia un viņa izkārto satikšanos ar domāto brāli kādā restorānā. Kad viņu ieraudzīju, tūdaļ sapratu, ka tas nav mans brālis," par šo epizodi stāsta Adelheide Barkovska. „is Sisons bija cita auguma, vecuma, citām ārējām pazīmēm. Uz manu klaušināšanu bija atsaucies kāds poļu jūrnieks ar tādu pašu uzvārdu. Vēlāk noskaidrojās, ka šī poļu jūrnieka meklētā māsa nemaz Amerikā nav ieradusies. Tā man izgaisa cerības satikt brāli, no kura biju šķīrusies priekš 50 gadiem."
Paiet atkal vairāki gadi un tikai pag. gadā no dzimtenes saņemta vēsts, kas sākusi ceļot no Ņujorkas uz Ventspili, tad uz Rīgu un atpakaļ uz Ameriku, atklājot Adelheides brāļa adresi. "Pasaule ir liela un arī maza", priecīgi turpina Adelheide Barkovska, — un tā mēs pēc piecdesmit gadiem atkal satikāmies. Brālis pirmo reizi ieraudzīja arī manu meitu un mazbērnus. Brīnos un priecājos, ka viņš tik garus gadus svešumā, bez saskares ar tautiešiem, tomēr saglabājis latviešu valodu, šaubos, vai mūsu jaunatne to spēs."
Atrastajam brālim tagad gluži citāda vide. Klusajā radinieku mītnē Ročesterā ap viņu tagad skan savējo valoda, dzirkst atkalredzēšanās prieks. Un tagad viņš arī skaidri un noteikti zina, ka Amerikā dzīvo tūkstošiem latviešu.

Avots: Laiks, 26.01.1963