Jānis Zemīts

Dzimis Koknesē

1975.g.Jānim Zemītim bija jau astoņdesmit trīs gadi. Vecums pieklājīgs. Uz prokuratūru vecais vīrs vairs atbraukt nevarēja. Vajadzēja viņu prati­nāt mājās. Divdesmit piektajā maijā prokurors ieradās Kokneses ciema Pērsejās. Tās vēl Zemīšu dzimtas mājas. Pats saimnieks cēlies no muižas kalpiem.

Maskavā beidzis kara skolu.

Mācījies kopā ar vēlāko maršalu Zukovu.

Cīnījies Pirmā pasaules kara frontēs.

Uzdienējies līdz štabskapteinim. 

Par drošsirdību apbalvots ar Svētās Annas ordeni.

Vēlāk dienējis ģenerāļa Deņikina armijā.

Tad Latvijas atbrīvošanās cīņas un Trīszvaigžņu ordenis (1928). Jau pēc neatkarības atgūšanas Latvijas armija. Trešais Jelgavas kājnieku pulks. Kapteinis. Noteikts, saticīgs un izpa­līdzīgs virsnieks. Spējīgs panest visas kara laika grūtības. Valsts intere­ses stāda augstāk par savējām.

Pēc Ulmaņa apvērsuma atvaļināts. Nicīgi izteicies par vadoni. Zemītim nav patikusi Ulmaņa pašslavināšanās.

Kad sākās Otrais pasaules karš, par Zemīti atcerējās ģenerālis Dankers. Bijušais Kurzemes divīzijas komandieris. Kapteini iesauca Vērmahtā. Viņš gan mēģinājis izvairīties, taču saņēma brīdinājumu: nepaklausības gadījumā uz Vāciju izsūtīs viņa ģimeni. Bija vien jāsamie­rinās un jākaro: dienējis būvbataljonā un cēlis frontes nocietinājumus. Vēlāk vācieši viņu notiesāja un atvaļināja. Sodīja par nepaklausību — virsnieks klausījies Maskavas radio. Atšķirībā no vāciešiem pratis krieviski un klausījies. Tas arī viņa grēks.

Kad ienāca krievi, Zemītis slēpās. Turpat Pērsejās. Kartupeļu bedrē ierīkotā bunkurā. Virsnieks tur nosēdēja gandrīz gadu. Viņu izdeva kāda krievu laukstrādniece. Zemīti arestēja četrdesmit sestā gada astotajā maijā. Pratināja dienām un naktīm. Nezin kādu noziedznieku atraduši! Tirpināja drošības komitejas vīri, leitnanti Agejenko un Proničevs. Ņēmās dzīvi silti, taču apsūdzība šķidra — dienot vācu armijā, Zemītis būvējis kara ceļus... Tā arī visa nelaime un vaina. Karagūstekni patai­sījuši par "noziedznieku".

Arī radus mocīja. Sauca uz čeku gan tēvu, gan brāli un māsu. Visiem prasīja, vai līdzējuši Zemītim slēpties. Visu vainu uzņēmās tēvs. Viņš vienīgais palīdzējis dēlam. Lai ņem viņa galvu, bet neaiztiek bēr­nus. Arī pats Zemītis turējās kā virsnieks. Ne viņš kādu aprunāja, ne nodeva. Četrdesmit sestā gada divdesmit sestajā septembrī Iekšlietu karaspēka tribunāls pasludināja spriedumu. Sods — desmit gadu. Sprie­dumu parakstījis leitnants Ņekrasovs un ierindnieki: Bujevs un Korickis. Vēl viens dzīves posms kapteiņa Zemīša dzīvē bija noslēdzies.

Atmiņu stāsts

"Lai jūs labāk saprastu... un novērtētu. Mans tēvs bija aktīvs piektā gada revolūcijas dalībnieks. Arī krusttēvu Zariņu par buntošanos nošāva. To visu stāstu, lai jūs izprastu... Lai būtu skaidra mana nostāja... Kā jau agrāk liecināju, mani trīsdesmit ceturtajā no armijas atvaļināja... Atbrī­voja par brīvdomību. Jāatzīst, ka nebiju sajūsmā par Ulmaņa nākšanu pie varas.

Četrdesmito gadu sagaidīju savās mājās... Pērsejās. Biju atvaļināts karavīrs. Uz tā laika notikumiem raudzījos no malas. Par krievu ienāk­šanu uzzināju no meitas. Viņa piedalījās Dziesmu svētkos Daugavpilī un savām acīm redzēja, kā ienāk svešzemnieki. Pēc pāris dienām viņi jau bija Koknesē.

Aprakstīju, kā valsts drošības orgāni apcietināja melnsimtniekus... un izveda budžus... Jāatzīst, ka no mūsu apkaimes neaizveda tikpat kā nevienu."

Tiktāl Zemīša paskaidrojumi izklausījās pieņemami... Gandrīz kā no padomju vēstures grāmatas. Bet tad liecinieks izmeta ko tādu, kas izmeklētājam lika saspringt...

"Krievu ienākšanu aprakstīju kā brīvās Latvijas likvidēšanu. Kā Latvijas okupāciju. Tādās domās bija arī citi latvieši. Memuāros rakstīju par Berlīnes viltību, kura pārdeva Latviju krieviem... Toreiz tā domāja daudzi. Ne es vienīgais... Par to arī rakstīju. Arī par vāciešu ienākšanu. Mēs to uzskatījām par atbrīvošanu no krievu jūga."

"Nu jau iet par traku..." nodomāja prokurors. "Tāda ķecerība! Bet ko padarīsi?!" Apstādināt veco vīru vairs nevarēja. "Jāraksta vien viss, ko viņš stāsta."

Šķita, liecinieks aizvien vairāk iekaist. Acis sāka mirdzēt. Arī balss tembrs mainījās. Valoda kļuva aizrautīgāka un kaismīgāka:

"Tālāk par Staļina laiku," turpināja Zemītis. "Desmit gadu pava­dīju Noriļskas lēģerī... Rakstīju visu, ko biju redzējis un pārdzīvojis. Cik zvērīgi ar mums apgājās! Kā mirām badā! Kā šahtās aizgāja bojā mani biedri! Strādājām bez jebkādas drošības tehnikas. Cilvēka dzīvībai nekā­das vērtības. Pat mirušos apgānīja. Čekisti ņirgājās par līķiem, spārdīja tos kājām un smējās...

A. Grūtups, Observators