Ādolfs Pakulis

Pēc Jāņiem, sākoties «neuzvaramās» bēgšanai, arī provinces boļševiki laidušies lapās, laupīdami veikalus un šaudīdami vietējos iedzīvotājus. Dodamies ceļā uz «laimīgo zemi», no vietējām čekas nodaļām viņi saņēmuši ieročus un lielākā vairumā munīciju (katrs ap 500 patronas). Sasniedzot mūsu zemes robežu, biedri piedzīvojuši vilšanos, jo nelaisti pāri robežai. Visiem «Staļina lietas cīnītājiem» poļitruki pavēlējuši iestāties sarkanarmijā, bet pretējā gadījumā atdot ieročus. Tad lielajam vairumam tūlīt sašļukusi dūša un tie devušies, atpakaļ. Arī Dzelzavā dažas dienas pēc Jāņiem atgriezušies bijušie varas vīri ar izpolkomu A. Kalinku, čekistu Bondu, pusizpolkomu K. Ežiņu un sākuši kalt atriebības plānu pret vietējiem iedzīvotājiem. Naktī uz 27. jūniju viņi apcietinājuši bij. aizsargu Jāni Ulpi. Pēc pratināšanas viņš atbrīvots. J. Ulpem ejot uz mājām, Dzirnavu kalnā pratinātāji (to skaitā bijis arī bij. vietējā tirgotāja L. Lifšica brālis — čekists), Ulpem uzbrukuši no muguras un nogalinājuši.
Nākošās dienās Dzelzavā saradies liels skaits atbēgušo, pat no Kurzemes pagastiem. Bij. Aizsargu namā ar līdzatvestiem salaupītiem dzērieniem un ēdieniem sarīkotas dzīres. 1. jūlijā teroristiem pretim stājušies partizāni, kaut arī vāji apbruņoti. Sākusies kauja, kas prasījusi 8 ziedošas dzīvības, bet paglābusi pagasta iedzīvotājus no teroristu masu slepkavošanas. Varoņu mocekļu nāvē kritušie partizāni: Jānis Teniss, Pēteris Bricis, Oskars Gailītis, Pēteris Krēmeris, Jānis Ulpis, Osvalds Beķeris, Roberts Ūdris, Ādolfs Pakūlis un Pēteris Līcītis — guldīti vietējos kapos. Lai svēta šo varonīgo dzelzaviešu piemiņa!

Avots: Tēvija, 18.07.1941