Valija Pone

20. augustā Melburnā 87 gadu vecumā šīs zemes gaitas izbeidza „mūsu Ponīte" — Austrālijas latviešu teātra aktrise Valentīna Pone. Sabiedriska, rosīga, izpalīdzīga, silta un sirsnīga satiksmē ar cilvēkiem, ar labu humora izjūtu, viņa piederēja ALT dibinātāju grupai un bija saistīta ar teātri kopš tā dibināšanas,
Pēc 1983. gadā notēlotās Ciepas Pūt, vējiņi izrādē uz skatuves viņu vairs neredzējām, kļūmīga ķermeņa reakcija ķirurga palīdzīgajai rokai viņai bija atņēmusi kustības brīvību un līdz ar to iespēju darboties uz skatuves. Taču sabiedrībā V. Pone bija redzama daudz un bieži, ierodoties visās izrādēs, koncertos un dažādos citos latviešu sarīkojumos. Starpbrīžos ap viņu arvien pulcējās grupiņa ļaužu no neskaitāmo draugu pulka, un „mūsu Ponīte" bija kļuvusi labi pazīstama parādība latviešu sabiedriskajā dzīvē, diezgan veicīgi pārvietojoties ar diviem kruķīšiem - pat pa kāpnēm.
Kaut arī V. Pone pēkšņi vairs nespēja veidot ierastos dzīvīgos raksturus uz skatuves (vēl 1980. gadā viņa koši rozā biksēs un sudraba apmetnī grieza cilpas un lokus disko skatā Zobgaļa nobeigumā), viņa arvien vēl varēja lasīt latviešu autoru darbus, un tā ar dažādiem lasījumiem piedalījās Latviešu ciema, pensionāru kopas un DV sarīkojumos.
Par savu teātra gaitu sākumu, par savu „pirmo īsto lomu" V. Pone uzskatīja Zani, kad Ziemeļlatvijas zemnieku dienās Rūjienā izrādīja Rīgas režisora Gulbja iestudēto Pūt, vējiņi, atklājot viesīgās biedrības jauno zāli.
Valija Pone studēja dziedāšanu Latvijas konservatorijā prof. A. Benefeldes klasē un beidza to 1934. g. ar brivrnāksliniecee grādu. Konservatorijas mācību laikā ar audzēkņiem sagatavoja un izrādļja operu fragmentus, kas atdzīvināja vēlēšanos darboties skatuvē.
Ļoti aktīva darbošanās skatuvē sākās, kad Valija Pone iesaistījās Libekas latviešu teātrī. Tur viņa saga tavoja prāvu skaitu lomu, strādādama ar Zani Dulpiņu, guva skatuves pieredzi un arī labus skatuves tikumus, jo Libekas latviešu teātris, tāpat kā citi latviešu aktieru ansambļi bēgļu gaitu  gados strādāja ar lielu enerģiju un uzņēmību.
Austrālijas latviešu teātrī V.Pone ienāca kā daudzpusīga aktrise, kas ar vienādu veiksmi un ticamību varēja tēlot kā komiskas, tā dramatiskas lomas.

Kapličā un Foknera kapos laipnus vārdus teica prāv. A Grosbahs, ar ziediem un siltiem vārdiem atvadījās draugu rinda, ar dziesmu Rotas koris, goda sardzē pie sarkanbaltsarkana karoga klātā šķirsta stāvēja Daugavas vanadzes.
Valija Pone bija latviete līdz sirds dziļākajiem pamatiem un visus gadus karsti dega kā vārdos, tā darbos par Latvijai nodarītajām netaisnībam. Kopš sākās politiskās viļņošanās Padomju savienības robežās, viņa centās neizlaist nevienas radio vai televizijas ziņas,  un viņas lielā vēlēšanās bija:  kaut nodzīvotu līdz brīdim, kad Latviju atbrīvos.
Šī vēlme nepiepildījās, Latvija vēl arvien nav atbrīvota, bet 22. augustā, kad izvadījām viņu pēdējā šīs zemes gaitā, sākas īstenais komunistiskās valsts sabrukšanas process.
Daugavas vanagu izrīkotajā bēru mielastā DV namā, Kur, Ponīti pieminot, dziedāja viņas iemīļotas dziesmas, daudz runāja par neparastajiem dienas notikumiem dzimtenes pusē un Maskavā.

Avots: Austrālijas latvietis, 27.09.1991