Vilhelmīne Petkēviča

"[..] savu mantu esmu ieguvusi ilgos gados, sūri - grūti strādādama un taupīdama, tamdēļ mana vēlēšanās un griba ir, lai šī manta pēc manas nāves saglabātos arī uz turpmākiem laikiem un nenonāktu svešās rokās…"

Šāds teikums lasāms Minnas Matildes Vilhelmīnes Petkevičas testamentā.

Mecenātes M.M.V.Petkevičas atstātais mantojums tiek izlietots LU Fonda "Ceļamaizes" stipendijām ar mērķi studiju laikā atbalstīt spējīgus un centīgus LU pirmā kursa studentus, kā rezultātā M.M.V.Petkevičas stipendijas saņēmuši jau vairāk nekā 200 jauniešu.

Tomēr, dodoties ikdienas gaitās un mērojot ceļu pa K. Barona ielu, mūsu acis samērā reti pamana piemiņas plāksni, kas godina dižmecenātes Minnas Matildes Vilhelmīnes veikumu, kas vēl šodien kalpo kā svētība spējīgiem, talantīgiem un mērķtiecīgiem, taču sociāli maznodrošinātiem jauniešiem. Tāpēc, atsaucoties uz M.M.V. Petkevičas mantinieku pilnvarotās pārstāves Rūtas Krastiņas apkopoto informāciju, sniedzam nelielu ieskatu mecenātes dzīves gājumā, tā godinot Latvijas izglītības vēsturē nozīmīgo un iedvesmojošo personību – sievieti, kura arī šodien mums atgādina par izglītības un rakstura stingrības būtisko lomu ikdienas dzīvē.

Minna Matilde Vilhelmīnea Petkeviča dzimusi 1860. gada 9. februārī tagadējā Stopiņu pagastā Ulbrokas muižā Plunču mājās, kur Minnas vecāku Kārļa Meļļa un viņa sievas Trīnes ģimenē auga arī Minnas vecākā māsa Natālija un brālis Kārlis. Minnas tēvs bija Plunču mājas un kroga, kā arī tiem piederošās zemes rentnieks.

Trīs bērnu bērnība tika aizvadīta smagā darbā. Jau kopš mazotnes bērnos tika ieaudzināts darba tikums un mīlestība pret mākslu. Lai arī vecāki visus trīs bērnus sūtīja pamatskolā, uzsverot izglītības nozīmīgumu, tā bija un palika Minnas vienīgā skola, par ko mūža vēlākajos gados tika spēcīgi pārdzīvots. Vēlākos gados viņa saprata, ka izglītība paver daudz plašākas iespējas dzīvē, tāpēc smagi pārdzīvoja to, ka nav bijis iespēju turpināt izglītību.

1879. gada vasarā Minna iepazinās ar poļu izcelsmes jaunekli Leopoldu fon Petkeviču, kurš kopš 14 gadu vecuma, tēva mudināts, gāja pats savu dzīves ceļu, Rīgā strādājot par trauku mazgātāju restorānā, līdz kļuva par tā īpašnieku. Tā kā Minna bija izaugusi par ļoti gudru, raksturā stingru un skaistu jaunu sievieti, vecāki necēla iebildumus un 1881. gada 7. janvārī pāris salaulājās, Minnai esot 21 gadu vecai, savukārt Leopoldam apritot 25 gadu vecumam. Tā kā Leopolds bija katoļticīgs, katoļticību pieņēma arī Minna, tiekot iesvētīta ar vārdu Vilhelmīne, ko turpmāk lietoja kā vienīgo.

1883. gada 26. jūlijā Vilhelmīnes un Leopolda ģimenē piedzima dēls Feliks Kārlis Edgars, savukārt 1892. gada jūnijā – Helmuts Zigismunds Juliuss. Jaunākais dēls Zigfrīds Romeo, domājams, dzimis 19. gs. beigās, taču par viņu nav saglabājušās ziņas – iespējams, Romeo aizgājis bojā Pirmā Pasaules kara laikā, liecina vēstures dati.

Pāra dēli – Feliks un Helmuts – vecāku atbalstīti, guva augstāko izglītību, studējot mūziku un mākslu, savās profesijās tiekot atzinīgi novērtētiem.

Pirkuma līgumu par īpašumu K. Barona ielā 28/28a Petkeviču ģimene noslēdza 1896. gadā, īpašumā iegūstot zemes gabalu, kas sastāv no vairākām koka ēkām, zirgu staļļiem un aizsāktu trīs stāvu ēku. Tās projektēšanu un būvdarbu vadīšanu, ķeroties pie mājas pārbūves, kas tika pabeigta 1914. gadā, uzņēmās viens no pirmajiem latviešu arhitektiem Konstantīns Pēkšēns.

Savukārt 1914. gadā Petkeviču ģimene sastādīja un apstiprināja kopīgu testamentu, kurā viņi visu savu mantu novēlēja tam laulātajam draugam, kurš pārdzīvos otru. Abu nāves gadījumā no viņu mantojuma izmaksājami līdzekļi visu trīs dēlu izglītībai.

Kad 1918. gadā Latvijā ienāca Sarkanā armija, Vilhelmīne un Leopolds kā lieli zemes īpašnieki tika arestēti un turēti cietumā, kur Leopolds saslima ar tuberkulozi, 1919. gada 1. maijā 63 gadu vecumā mirstot. Vēlāk, kad Vilhelmīne tika atbrīvota, viņa pārapbedīja vīru Miķeļa kapos, taču gan jaunākā dēla Zigismunda nāve, gan vīra bojāeja un arī Pirmā Pasaules kara sekas vairākus gadus neļāva sievietei atgūties.

Uz ilgu laiku tika pārtraukta ģimenes saimnieciskā darbība, kā arī ēku būvniecība. 1924. gadā par visa īpašuma mantinieci kļuva Vilhelmīne, tā pārvaldīšanas darbos iesaistoties dēlam Helmutam, kā arī ģimenes draugam arhitektam Eiženam Laubem.

Vēlākajos gados Kr. Barona ielas namā tika izveidota viesnīca "Marss" ar 54 viesu istabām, kurās apmetās gan ārzemnieki, gan Latvijas iedzīvotāji, kuri bija atbraukuši uz Rīgu.

1940. gadā Latvijai zaudējot neatkarību, privātīpašumi tika nacionalizēti, un to skaitā bija arī Vilhelmīnes īpašums Kr. Barona ielā 28/28a, tāpēc 1942. gadā, rakstot sava mūža otro testamentu, Vilhelmīne tajā iekļāva šādus vārdus: "Ja tiktu atdots atpakaļ nekustamais īpašums Rīgā, K. Barona ielā Nr. 28/28a…"

Mūža pēdējos gados Vilhelmīnei sevišķi tuvi bija māsas un brāļa mazbērni, kurus viņa savā testamentā ar pateicību iekļāva kā pēcmantiniekus, kuri arī ieguva īpašumu, jo par abu dēlu un viņu ģimeņu (kuriem bija novēlēts īpašums) likteņiem pēc Otrā Pasaules kara nekas nebija zināms, līdz 2012. gadā mazmeitas Benitas trīs meitas un vīrs ieradās Rīgā un atrada savas vecvecmāmiņas īpašumu.

1943. gada 10. maijā 83 gadu vecumā Vilhelmīne Petkeviča nomira savās mājās Kr. Barona ielā 28 – 2, dēlam Helmutam klātesot.

Pēc kara Petkevičas īpašums atradās pilsētas īpašumā, taču pilsēta no tā atteicās, to nododot Baltijas kara apgabala lietošanā, kur atradās armijas šūšanas darbnīca un dzīvokļos mitinājās armijas cilvēku ģimenes.

Tiesa, vēl pirms nāves Vilhelmīne nezaudēja cerību, ka reiz pienāks laiki, kad īpašnieki atgūs savus īpašumus, to uzsverot arī rakstot savu pēdējo gribu un domājot par trūcīgajiem jauniešiem, kam nav iespēju samaksāt par studijām, taču ir liela vēlme izglītoties, uzrādot labus sasniegumus.

…lai daļa no mana īpašuma ienākumiem tiktu izlietoti trūcīgu latviešu studentu vai audzēkņu pabalstam. [..] Un lieku pie sirds saviem mantiniekiem ievērot šo manu pēdējās gribas rīkojumu un to respektēt.

Jāpiebilst, ka 55 gadus pēc Vilhelmīnes nāves īpašums tomēr atkal nonāca Petkeviču ģimenes rokās. 1992. gadā tika atklāts viņas 1943. gada Rīgas apgabaltiesas sēdes protokols par 1943. gada 10. maijā mirušās M.M.V. Petkevičas, dzim. Melli, testamenta lietu. Ar Rīgas domes 1995. gada 17. oktobra lēmumu LU tika nodota īpašumā 1/3 daļa no nekustamā īpašuma Rīgā K. Barona ielā 28/28a.

Lai gan 1995. gadā pārņemtais īpašums bija nolietots un ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, kā arī ar lieliem parādiem, turklāt atjaunošanas un uzturēšanas darbi prasīja lielus izdevumus, mecenātes novēlējums tika piepildīts – šobrīd ir piešķirtas 252 stipendijas aptuveni 300 tūkstošu eiro apmērā.