Gunārs Rode

Dzimis 1934. gada 8. septembrī Rīgā strādnieka Oskara Rodes ģimenē. Beidzis Rīgas 1.vidusskolu.

1953-1956.g. studēja LVU Bioloģijas fakultātē

1956-1958.g. studēja Rīgas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu fakultātē, izslēgts pretpadomju darbības dēļ. Pēc tam strādāja par trolejbusa vadītāju.

Apcietināts 1962. gada jūnijā un apsūdzēts par to, ka piedalījies nacionālās pretestības grupas "Baltijas federācija" veidošanā.

Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija

Dailis Rijnieks,

Jānis Rijnieks,

Viktors Kalniņš,

Knuts Skujenieks,

Aina Zābaka,

Ziedonis Rozenbergs,

Uldis Ofkants. 

Lietu LPSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Par pretpadomju aģitāciju, un grupas organizešanu un dzimtenes nodevības mēģinājumu tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai — 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam — 10 gadus, K. Skujeniekam — septiņus, Z. Rozenbergam — sešus, Jānim Rijniekam — piecus gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru.

1965. gada janvārī viņš soda nometnē uzrakstīja vēstuli PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam A. Mikojanam, kurā atteicās no PSRS pilsonības.

Pārvietots uz Vladimiras cietumu, 1970. un 1971. gadā atkārtoti piedalījās Vladimiras cietumā ieslodzīto bada streikos. Smagā stāvoklī nokļuva cietuma slimnīcā.

1973. gadā pārvietots atpakaļ uz Mordovijas nometni. 

1975. gadā pieprasīja sevi atzīt par politieslodzīto, tika pārvietots atpakaļ uz Vladimiras stingrā režīma cietumu, atkal piedalījās bada streikos pret ieslodzīto sišanu. Starptautiskā amnestijas organizācija "Baltiešu apelācija pie Apvienotajām Nācijām" (Baltic Appeal to the United Nations, BATUN) pieprasīja viņa amnestiju. Toronto nodibināja "Rodes atbrīvošanas komiteju".

Pēc atbrīvošanas 1977. gada 14. novembrī kopā ar Intu Cālīti, Viktoru Kalniņu un Juri Ziemeli parakstīja vēstuli Amnesty International, prasot lietuviešu cilvēktiesību kustības aktīvista Viktora Petkus atbrīvošanu.

1978.gada februārī apprecas ar Stokhomā dzīvojošo Ievu Straubergu, kuru tūlīt izraidīja no PSRS.

PBLA 1978. gadā viņam piešķīra Tautas balvu 2000 dolāru apmērā, tā paša gada maijā viņam atļāva izbraukt uz Zviedriju, kur viņš iesaistījās PBLA Informācijas biroja darbā, kā arī Zviedrijas Latviešu Centrālajā Padomē. Rode uzstājās Kopenhāgenas tribunālā, iespaidīgi liecinot par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanu Latvijā.

1985. gadā publicēja papildinājumu Ādolfa Šildes 1972. gadā publicētajai grāmatai "Pretestības kustība Latvijā".

1993.g. 5.Saeimas vēlēšanās iekļauts deputātu kandidātu sarakstā no vēlēšanu apvienības Tēvzemei un brīvībai. .

Abiem ar Ievu Rodi 1979.gadā piedzimuši dvīņi - divi dēli.

Miris 2008.g. 9.martā, apglabāts Rīgas 1.Meža kapos.