Indulis Ojārs Ranka

INDULIS OJĀRS RANKA
(15.04.1934.-13.04.2017.)

Otrajās Lieldienās mūs sasniedza sēru vēsts - 2017. gada 13. aprīlī mūžībā aizgājis tēlnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Indulis Ojārs Ranka.

Induļa Rankas vietnē atrodamais moto: "When Unstoppable Force Meets Immovable Object (Kad neapturams spēks sastop neizkustināmu objektu)" raksturo gan enerģijas pilno mākslinieku, gan viņa darba pamatu - akmeni, ko cilvēka gribas spēks pārvērtis mākslas darbos - pieminekļos.  

Indulis Ranka dzimis 1934. gada 15. aprīlī Jaungulbenē. 1953. gadā viņš absolvēja J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, bet 1959. gadā - Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Vēlāk papildinājis zināšanas studiju braucienos Polijā, Slovākijā, Čehijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Kanādā, Norvēģijā, Japānā.

Kopš 1952. gada Indulis Ranka piedalījies izstādēs, sākumā - izstādot gleznas un grafiku. No 1962. gada viņš ir Latvijas Mākslinieku Savienības biedrs. Tēlniecībai, galvenokārt skulptūrām granītā, mākslinieks pievērsies 1966. gadā. Savas radošās dzīves laikā viņš radījis gan grafikas, gan glezniecības darbus, bet tēlniecība viņam ir bijusi īpaši tuva. Viņa skulptūras veidotas ar tiešās kalšanas metodi - tās ir  smagnēji, bet dzīvīgi un izteiksmīgi tēli.  

Indulis Ranka bijis vairāku skulptūru brīvdabas ekspozīciju iniciators un autors. 1975. gadā netālu no mākslinieka mājām un darbnīcas Rīgā, pie Mārupītes tika atvērta skulptūru dārza galerija "Ulamula", bet 1985. gadā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts skulptūru parks, ko pazīstam kā Tautasdziesmu parku ar tajā ietilpstošajiem Dainu kalnu un Dziesmu dārzu, bet 1987. gadā Stavangerā (Norvēģija) - Andersonu ģimenes skulptūru dārza galerija.

Indulis Ranka ir veidojis vairākus atsevišķus pieminekļus un piemiņas skulptūras: Otrajā pasaules karā kritušajiem (Indrā, Krāslavas nov., 1972), "Sveiciens Moldovai" (Kišiņevas pilsētas tautu draudzības parkā Moldovā, 1974),  "Celties cīņai,  1905" (skvērā pie Dailes teātra, Rīgā, 1974), Otrajā pasaules karā kritušajiem (Siguldā, 1979), skulptūru diptihs "Jaunība" (Kobes pilsētas internacionālajā brīvdabas skulptūru parkā Japānā, 1987), komunistiskā terora upuru piemiņai (Smiltenē, 1990), politiski represētajiem civiliedzīvotājiem un militārpersonām (Gulbenē, 1999), cīnītājiem pret Bermontu 1919. gadā (Rīgā,  2002).

Viņš portretējis nozīmīgus kultūras un zinātnes darbiniekus: valodnieku Kārli Egli (1973), rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu (1975), komponistu Pēteri Vasku (2001), akadēmiķi Jāni Stradiņu (2004) u.c. Viņa kaltam pieder arī memoriālās skulptūras - kapa pieminekļi: E. Liepam (Meža kapi, Rīgā, 1971), J. Pētersonam (Meža kapi, Rīgā, 1974), aktierim Harijam Liepiņam (Raiņa kapi, Rīgā, 2001) u.c.

Indulis Ranka daudz darījis tēlniecības popularizēšanā un attīstībā. Jau 1977. gadā viņš organizēja un ar darbu "Burbuls" piedalījās Pirmajā granīta tēlniecības simpozijā, kas notika  Mālpilī. Tam sekoja Pirmais Rīgas granīta tēlniecības simpozijs ("Es karā aiziedams...", Rīgā, 1985) un jau 1988. gadā - Pirmais starptautiskais granīta tēlniecības simpozijs Rīgā ("Lāčplēsis").  Laikā no 1995. līdz 2001. gadam Rīgā notikusi Norvēģu-latviešu granīta tēlniecības simpoziju sērija "5+1", kurus Indulis Ranka organizēja sadarbībā ar saviem ārzemju kolēģiem: 1995. gadā ar Ulriku Hellumu ("Saulstari"), 1996. gadā - Knutu Stēnu (darbs "Aurora"), 1997. gadā - Tūvi Trōviku ("Saite") un Ulriku Hellumu ("Velēnu vecītis"), 1998. gadā - Haraldu Bodogārdu ("Alveola"), 1999. gadā - Kirsti Grotmolu ("Atmiņa"), 2000. gadā - Tūvi Trōviku("Kurp?"). Simpoziju organizēšanu tēlnieks uzskatīja par ļoti nozīmīgu savas darbības jomu. 

Pirmais apbalvojums Induli Ranku sasniedza tālajā 1974. gadā, kad viņš saņēma Kišiņevas (Moldāvija) izpildkomitejas krūšu nozīmi "Par aktīvu līdzdalību pilsētas attīstībā".  Padomju vara atzina Induļa Rankas devumu, un pats mākslinieks nekad nav noliedzis savus tā laika apbalvojumus. 1980. gadā viņš saņēma Baltijas republiku tēlniecības kvadriennāles diplomu un medaļu, 1984. gadā - LPSR Kultūras ministrijas Goda rakstu, 1986. gadā - Mākslinieku Savienības diplomu ar medaļu par gada izcilāko jaunrades sniegumu, 1986. gadā - PSRS ordeni "Goda zīme", bet 1989. gadā - LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka Goda nosaukumu.

Jau 1992. gadā, tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, viņš tika ievēlēts par pārveidotās Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. 1994. gadā Indulim Rankam tika piešķirts Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira), bet 1998. gadā - Norvēģijas Karalistes Svētā Olafa ordenis (IV šķira).

1998. gadā tēlniekam piešķirta izcilā Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balva.

Indulis Ranka bija aktīva personība - krāsas un akmeņi nebija viņa vienīgā rūpe. Tēlnieku interesēja arī sabiedrībā notiekošais un viņš karsti vēlējās, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka. Viņš vēlējās, lai tauta neaizmirst savu pagātni, savas vērtības. Tāpēc jau tēlnieks bija radījis Dainu kalnu.

Tādu - atbildīgu, godīgu, savai tautai mūžīgi uzticīgu - mēs atcerēsimies Induli Ojāru Ranku.

Sit tibi terra levis!

Latvijas Zinātņu akadēmija

***

Dzimis 1934.gada 15.aprīlī Jaungulbenē. 1953.gadā viņš absolvēja J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, bet 1959.gadā - Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. No 1952.gada viņš ar gleznām un grafikas darbiem piedalījās izstādēs, bet 1966.gadā sāka radošo darbību tēlniecībā.

Rankas daiļrade bijusi ļoti ražīga. Savai izjūtai un rokrakstam raksturīgo vitālo, smagnēji dinamisko tēlu izveidei akmens skulptūrās, viņš izvēlējās tiešās kalšanas metodi akmenī. Nozīmīga bija Rankas iniciatīva izveidot skulptūru ekspozīciju vidē, netālu no savām mājām Bieriņos un darbnīcas ekspozīcijā «Ulamula» Mārupītes krastā.

Iesākums brīvdabas ekspozīcijai ir viņa darbi, kas tika pārvesti pēc personālizstādes Tēlnieku namā 1975.gadā. Līdz ar privātu iniciatīvu, varas pārstāvjiem to izprotot un atbalstot, sākās projekts par Tēlnieku parku, Rīgā, kur 20.gadsimta astoņdesmitajos gados aktualizējās tēlniecības simpoziju kustība Latvijā, kas arī vēlāk attīstījās tālākā ekspozīcijas izveidē Mārupītes dabas parkā.

Latvijas kultūrā īpaši nozīmīgs ir viņa veidotais Tautasdziesmu parks - Dainu kalns un Dziesmu dārzs, kurā izvietotas 26 tēlnieka veidotās skulptūras. Tā ir vērienīgākā viena autora ekspozīcija, kas apvienota vienkopus un veltīta mūsu tautas dzīvesziņai.

Mākslinieka radošais sniegums guvis augstu novērtējumu. Ranka apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu, Norvēģijas Karalistes Sv.Olafa ordeni u.c.

Torņkalna baznīcā 5.maijā plkst.11 notiks atvadīšanās no mūžībā aizgājušā tēlnieka, aģentūru LETA informēja viņa ģimene.

Kā liecina Turaidas muzejrezervāta mājaslapā «www.turaida-muzejs.lv» publicētā informācija, Dainu kalna un Dziesmu dārza izveide ir bijis aizraujošs, entuziasma, mīlestības un satraukuma pilns darbs, kuru īstenojis Ranka un kura idejas autore un darba grupas vadītāja bija Anna Jurkāne, kā arī arhitekti Jānis Rozentāls, Ilgvars Batrags, labiekārtošanas darbu speciālisti Aivars Irbe un Rūta Brice, kā arī simtiem talcinieku no visas Latvijas.

Dainu kalns nav valsts pasūtījuma objekts, tā ideja ierakstīta 1980.gada 21.oktobrī noslēgtajā «goda līgumā», kas tapis vēstuļu formā starp tēlnieku Ranku un Siguldas novadpētniecības muzeja direktori Annu Jurkāni.

Dainu kalna un Dziesmu dārza izveidē pavadītas neskaitāmas stundas pārdomās un darbos, pieņemot lēmumus par skulptūru izvietošanu, ainavas un dārza koptēla veidošanu. Dainu kalns tapis dziļā pietātē pret vidi, intuitīvi izvietojot skulptūras ansamblī, veidojot dzīvās dabas un skulptūru saskaņu.

Skanot dziesmām par darbu, dabu un tēvu zemi, Turaida pamazām veidojās par īpašu vietu, kur caur tautasdziesmām tika paustas brīvības alkas. Tuvojoties trešās Atmodas laikam, dziesmas Dainu kalnā ieskandināja Dziesmoto revolūciju, kas noslēdzās 1991.gadā ar neatkarības atjaunošanu valstī. Šodien Dainu kalns kļuvis par simbolu Dziesmotajai revolūcijai, vēstot par dziesmas spēku un tautas pašcieņu.

Dainu kalna atklāšana notika 1985. gada 7.jūlijā. Sagaidot folklorista Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu, ar tautasdziesmu «Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā» Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Iesākumā tajā tika izvietotas 15 tēlnieka Rankas skulptūras. Tautas atmiņā tā palikusi kā tautasdziesmas Lielā diena Dainu kalnā. Dzejnieks Jānis Peters atklāšanā teica: «Tik augstā kalnā latviešu tautasdziesma visos šajos gadsimtos vēl nav gavilējusi. Mūsu tautas gandarījuma kalnā.»

Kopš 1988. gada, kad pirmo reizi Latvijā notika starptautiskais folkloras festivāls «Baltica», pie skulptūras «Dziesmas tēvs» plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Tas arvien ciešāk un kuplākā skaitā ap sevi pulcēja folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus, kuri neskaitāmos koncertos Turaidā izdziedāja tautas vienotības, saliedētības un neatkarības idejas. Dainu kalns kļuva par vietu, kur tika nodotas tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas un dejošanas prasmes, tika stiprināta tautas identitāte.

Mākslas zinātniece Ruta Čaupova uzskata, ka Dainu kalns ir bijis un joprojām ir vislielākais Atmodas laika kultūras radījums - visas tautas kultūras simbols un kultūras veidojums.

Pirmā starptautiskā folkloras festivāla «Baltica» laikā radās nepieciešamība pēc plašākas dziedāšanas vietas, kur Latvijā sanākt kopā un svinēt svētkus tautasdziesmai. Turaidas muižas ābeļdārza mālainajā un avotiem bagātajā ielejā tiek ieguldīts liels darbs, lai taptu zaļais amfiteātris. Tas deva iespēju brīvā dabā, zaļajās nogāzēs kopā sanākt daudziem jo daudziem dziedātājiem, dejotājiem un skatītājiem. Dziesmu dārza izveide pavēra ceļu skulptūru izvietojuma principa tālākai īstenošanai, lai akmens elpotu un tajā izteiktās idejas iekļautos vidē. Vijīgām takām saistot Dziesmu dārzu ar Dainu kalnu, veidojas vienots ansamblis - Tautasdziesmu parks.