Kārlis Bormanis

Dzimis 1877. gada 22. februārī Nēķena pagasta (tagad Taurenes) Kalna Stīmiķu mājās amatnieka ģimenē. Mācījies Nēķena pagastskolā, 1894. gadā beidza Dzērbenes draudzes skolu. Mācījās Valkas skolotāju seminārā un Čandera institūtā (1894—1897), pēc tā beigšanas bija skolotājs Rikteres, Ķempju un Taurenes pagastskolā. Uzrakstīja vairākas mācību grāmatas, tostarp pirmo ģeogrāfijas mācību grāmatu latviešu skolām. Ierosinājis Nēķenu pārdēvēt par Taureni.

Līdztekus vadīja Ķempju biškopības biedrību, izveidoja un vadīja arī Ķempju-Paltmales lauksaimniecības biedrību. Esot ieteicis jaunu bezalkoholiskā vīnes recepti. K. Bormanis savas dzīves laikā piedalījies daudz dažādās biedrībās un organizācijās, viņš bijis Taurenes pagasta revīzijas komisijas loceklis, Taurenes pagasta padomes loceklis, Dzērbenes draudzes padomes loceklis, Zemnieku savienības Taurenes nodaļas sekretārs, Lopu pārraudzības biedrības loceklis, darbojies Valmieras skolotāju semināra bijušo audzēkņu biedrībā, Latvijas ģeogrāfijas biedrībā, Cēsu skolotāju arodnieciskajā biedrībā. Līgatnes pagastā K. Bormanis iesaistījies dažādu vietējo biedrību darbībā, vadījis dziedāšanas biedrību un iestudējis teātra izrādes. No 1920. Līdz 1923. gadam vadījis ‘’Gaujas kalendāru’’. K. Bormanis periodiski rakstīja publikācijas žurnāliem ‘’Austrums’’ un ‘’Izglītības Ministrijas mēnešraksts’’, bija korespondents Mīlenbaha — Endzelīna vārdnīcā. Īpaši pateicīgi ir novadpētnieki, jo K. Bormanis saglabājis vissīkākās norādes par notikumiem savas dzīves laikā. Skolotājs rakstījis ciema hroniku, kā arī glabājis pagasta arhīvus.

Vecāki cēlušies no muižas ļaudīm. Tēvs, Pēteris, bijis kurpnieks un mūrnieks, kā arī pats patstāvīgi strādājis, cēlis Cirstu pagastmāju, veicis mūrnieka darbus Nēķena dzirnavās un piedalījies Nēķana jaunās muižas celtniecībā. Māti sauca Kristīne, viņa bija "kārtās gājēja" Bānūžu muižā. Vecāki rentēja no Nēķena muižas ganību noru, vēlāk nopirka no muižas "Kalna Stemiķu" mājas, kuras pēc tam pārdēvēja par ‘’Zaļkalniem’’ — Kārļa Bormaņa dzimtās mājām.

Tur, Zaļkalnos, piedzima Kārlis. Līdz skolas gadiem Kārlis bijis zinātkārs un drošs zēns. Mācības uzsāka Nēķena pagasta skolā, vēlāk turpināja mācīties Dzērbenes draudzes skolā, kur, tāpat kā daudzi nēķenieši, saņēma dzīvei bagātu garīgo ceļa maizi, mācoties ar tā laika gaišākajiem prātiem — Martu, Markusu un Laimoni Gailīšiem, kas veidoja un vadīja Latvijas valsti 1920.-1930. gados. Pie skolotājiem Gailīšiem Kārlis iepazinās ar toreiz izdotajiem laikrakstiem "Pēterburgas Avīze", "Mājas Viesis" un "Balss". Visvairāk mazajam Kārlim patika lasīt "Balss" publicitātes un Toma un Paulīnes Gailīšu rakstus un apcerējumus par dažādām tēmām mēnešrakstā "Austrums", kas ietekmēja zēna tālāko dzīvi. Toms un Paulīna saskatīja zēnā dotības un plašas intereses. Kārlis aizrāvās ar Sudraba Edžus un Aspazijas dzejoļiem.

Mācības Kārlis turpināja Valkas-Valmieras skolotāju seminārā Rīgā, kuru beidza 1897. gadā. Kārlis darbojās aktīvi — mācījās, pats lasīja lekcijas. Paralēli mācībām seminārā darbojās Latvijas ģeogrāfijas un Cēsu skolotāju arodnieciskajā biedrībā.

Kārli Bormani saistīja tieksme pēc izzināšanas, mācīties un izglītoties pašmācības ceļā, izzināto izmantot lietderīgi. Paralēli mācībām Kārlis atrada laiku palīdzēt ģimenei saimniecības darbos un tā ieguvis interesi izzināt arī saimniecības organizēšanas pamatus. Jau pirms Pirmā pasaules kara Kārlis Bormanis apmeklēja Pēterburgā Čadlera institūtu, kur klausījās ievērojamāko profesoru lekcijas, apmeklēja visus iespējamos kursus — pedagoģijas, dārzkopības, biškopības un vīna darināšanas.

Pārtraukumu tautskolotāja darbā radīja pirmais pasaules karš un mobilizācija. Pirmā pasaules kara laikā, no 1914. gada līdz 1917. gadam, dienēja Krievijas cara armijā kā sanitārs un kancelejas darbinieks Petrogradā (tagadējā Sanktpēterburgā). Par viņa armijas gaitām zināms ļoti maz. Unikāls dokuments apliecina, ka 1917. gada 29. janvārī, saņemot atvaļinājuma atļauju, K. Bormanis ir bijis Krievijas Sarkanā Krusta biedrības Rīgas nodaļas hospitāļa rakstvedis, kur ieguvis iemaņas un pieredzi informācijas konspektēšanā un kartogrāfijā. Iespējams, ka dienēšanas laikā Petrogradā Kārlis Bormanis iepazinās ar krievu autoru literatūru, varbūt arī ar ģeogrāfisko literatūru, kas palīdzēja mācību grāmatas ‘’Āreiropas ģeogrāfija’’ tapšanā.

Kārļa Bormaņa romantiskā jaunības mīlestība aprakstīta divās kladēs "Sirdslietas", kas datētas ap 1902. gadu. Tajās saskatām viņa izpratni par laulības dzīvi. Sievietē jāredz sievietes latviskais gars un dzīvesveids. Šī mīlestība neradīja piepildījumu. Tautskolotājs apprecējās vēlu, 62 gadu vecumā, lai gan ģimeni turēja augstā godā. 1939. gada 25. jūlijā apprecējās ar Veļķu pagasta pamatskolas skolotāju Martu Mariju Rumpi — parastu, kārtīgu un saimniecisku latviešu sievieti. Kārlim un Martai piedzima 4 bērni, kuri tika izaudzināti par izglītotiem un patstāvīgiem dēliem. Pirmais dēls Pēteris (dzimis 1941.g. augustā) dzīvo un strādā Rīga par žurnālistu, Modris (dzimis 1944.g. augustā) dzīvo un strādā Ventspilī par zemes ierīkotāju, Miervaldis miris 66 gadu vecumā (1946.-2012.), otrais dēls Kārlis miris 29 gadu vecumā (1942.-1973.).

K. Bormaņa darba mūža lielākā daļa bija veltīta dzimtā novada bērnu izglītošanai Taurenes pamatskolā. Tūlīt pēc Valkas — Valmieras semināra pabeigšanas, kur viņam piešķīra pamatskolas skolotāja nosaukumu, sāka strādāt par otro skolotāju Rikteres pagasta skolā. Jau 1894. gadā ņēma līdzdalību G. Mīlenbaha — Endzelīna latviešu vārdnīcas tapšanā. Tad aizsākās 16 ražīgi un interesanti darba gadi, kā otrajam skolotājam Ķempju pagasta skolā. 1908. gadā, sekoja K. Bormaņa veidotā mācību grāmata "Zeme"- ģeogrāfija tautskolām, pirmais izdevums. Neilgi pēc izdevuma nākšanas klajā "Valters un Rapa" ziņo, ka izdevums "izķerts", un jāturpina rakstīt ģeogrāfijas mācību grāmatas arī citām klasēm. "Zeme" iznākusi sešos izdevumos, kuri pielāgoti attiecīgajam laika periodam un skolu prasībām. Uzslavas un paveiktā darba popularitāte iedvesmoja Kārli turpināt pētījumus un darbu ģeogrāfijas zinātnes nozarē.

Ģeogrāfijas mācību grāmatu īpašu padara tas, ka literārajai ilustrācijai autors izvēlējies 46 dažādu latviešu autoru darbu fragmentus. Ģeogrāfiskie jēdzieni grāmatā pēc iespējas tiek saistīti ar konkrēto apkārtējo vidi, praktisko dzīvi un darbībām, sistematizēti ar latviešu oriģinālliteratūru, tas nozīmē — arī ar latviešu autoru personībām. 1909. gadā, pēc mācību grāmatas iznākšanas ‘’Rīgas Avīzē’’ nr. 166, tā recenzēta šādiem vārdiem: ‘’Autors ir centies pēc iespējas darīt tā, lai pēc viņa grāmatas mācoties bērniem nebūtu ne kaut kas neinteresants, sauss, nesaprotams. Tā kā pēc pastāvošās programmas otras ziemas skolniekiem vārda pilnā nozīmē ģeogrāfija nevar tikt pasniegta, bet tikai ģeogrāfiskā lasīšana, tad Bormaņa ‘’Zeme’’ nāk kā saukta, un, cerams, atradīs arī jo plašu uzņemšanu.’’

Atgriezies no dienesta, K. Bormanis līdz 1920. gadam turpināja darbu Ķempju pagasta skolā, bet no 1923. gada līdz 1939. gadam strādāja par skolotāju un pārzini Taurenes pamatskolā, kur pasniedza dzimtenes mācību, vēsturi, ģeogrāfiju, dziedāšanu un vācu valodu. Paralēli darbam Taurenes pamatskolā papildinājis un no jauna izdevis ģeogrāfijas mācību grāmatu ‘’Zeme’’.

Ticis apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Miris 1958. gada 5. maijā, apbedīts Dzērbenes Vecajos kapos.

Avots: Jaunā nedēļa, 25.02.1927