Milda Salnais

Pagājušās nedēļas vidū Londonā pienāca skumja ziņa no Stokholmas, ka pēc īsas, smagas slimošanas mūžībā aizgājusi Milda Salnais. Latviešu sabiedrība viņu pazina ne vien kā mūsu bijušā ārlietu ministra un sūtņa Zviedrijā Valdemāra Salnā dzīves biedri, bet arī kā vienu no izglītotākām un politiskajā darbā visaktīvākām latvietēm.
Mūža lielāko daļu aizgājēja ir pavadījusi ārpus Latvijas, apguvusi pilnībā svešas vaiodas un iepazinusies ar Rietumu pasaules kultūru, bet savos sirds dziļumos vienmēr līdz sava mūža beigām ir bijusi dedzīga latviete un patriote. Latviešu tautas likteņi viņai visu mūžu ir bijusi tuvu pie sirds.

Apbrīnojama ir Mildas Salnās nenogurstošā enerģija jaunības dienās, viņas nelokāmā griba sekot saviem ideāliem un cenšanās panākt spraustos mērķus, bet vēl dziļāku respektu un cieņu pauž viņas darbība sirmā vecumā līdz pat mūža beigām. Vēl pirms nedaudz mēnešiem no viņas saņemtās vēstules pauž rosmi un uzmudinājumu darboties un par visām lietām labi saprasties savā starpā.

Milda Salnais ir dzimusi Nītaures pagastā 1886. gada 1. septembrī. Nacionālo noskaņojumu galīgi nostiprina Latviešu biedrības meiteņu skola. Šādā nacionālā gaisotnē audzinātā meitene vēlāk nonāk Lomonosova krievu ģimnāzijā Rīgā, viņas latviskā izjūta vairākkārt noved pie incidentiem ar krievu tautības skolniecēm. Jau ģimnāzijas laikos Mildai Salnais rodas intereses par politiku. Pirmos uzmudinājumus demokrātiskajā ievirzē viņa manto no Aspazijas un Jāņa Asara priekšlasījumiem Mīlgrāvja Ziemeļblāzmā. tas Mildu Salno noved sociāldemokrātu nelegālo pulciņu sabiedrībā.

Pulciņos ap 1904. gadu darbojas vairāk par 300 skolu augstāko klašu dažādu tautību audzēkņu. Pulciņu sadarbībai ir noorganizēta centrālā pārvalde, kurā ievēlēta arī Milda Salnais. Krievijas pirmās valsts domes deputāts Jānis Ozols, Jānis Asars un vairāki politehniskā institūta studenti lasīja pulciņos lekcijas par politiskiem, saimnieciskiem un sabiedriskiem jautājumiem, nostiprinot jauniešos sociāldemokrātisko ideoloģiju.

Daudzi pulciņu dalībnieki kļuva par aktīviem cīnītājiem 1905. gada revolūcijā, bija runātāji tautas sapulcēs. Pastāvošās iekārtas aizstāvju acīs arī Milda Salnais kļuva par „bīstamu revolucionāri".

Pēc ilgākas bēguļošanas pagrīdē Mildu Salnais 1907. gada vasarā arestē nelegālā dažādu arodu pārstāvju sapulcē, kas sasaukta Latvijas pirmās arodbiedrību centrālkomitejas noorganizēšanai. No 14 apcietinātajiem četriem karatiesa piespriež spaidu darbus līdz 6 gadiem, citiem, to starpā Mildai Salnais, mūža izsūtīšanu uz Sibīriju. Mildu Salno nometina Biruļkas ciemā, kādus 400 kilometrus uz ziemeļiem no Irkutskas pie Ļenas upes iztekām. Jau pēc pusgada viņa no turienes aizbēg uz Irkutsku, kur ar vācu Pievolgas kolonijas pasi nodzīvo gandrīz trīs gadus, pasniedzot valodu stundas paša divīzijas komandiera un citu augstākās sabiedrības locekļu bērniem.

No kādas uz Rīgu pazīstamiem rakstītas vēstules slepenpolicija tomēr bija nākusi Mildai Salnais uz pēdām. Viņa atstāja Irkutsku un caur Maskavu un Vīni ieradās Šveicē. Savienotajās valstīs nodibinātās latviešu organizācijas nedēļas laikraksta Strādnieks redaktors Jānis Ozols aicināja viņu uz Ameriku un ieteica viņu kā kandidāti uz organizācijas lektora posteni. Kad organizācijas vispārējā nobalsošanā Milda Salnais ieguva balsu vairākumu, viņa apceļoja Savienotajās valstīs un Kanādā visas latviešu kolonijas, skaitā 30, lasot lekcijas par dažādiem sabiedriskiem jautājumiem. Pēc atgriešanās no ceļojuma koporganizācijas centrā Bostonā viņa iesaistījās laikraksta "Strādnieks" redakcijā, bet vēlāk, kad šis laikraksts sāka parādīt lielinieciskas tendences, darbojās opozīcijai pret to nodibinātā laikraksta "Darba Balss" redakcijā.

Pēc 1917. gada marta revolūcijas Milda Salnais kopā ar vīru atgriezās Krievijā un 1918. un 1919. gadā strādāja Sibīrijas un Urālu nacionālajā padomē Vladivostokā. Tā vēsturiskāas 18. novembra dienas Milda Salnais bija spiesta pavadīt Vladivostokā, kur atceļā uz Eiropu iestiga kopā ar vīru, profesoru A.Švābi un daudziem citiem. Vladivostokā viņa piedalījās Imantas pulka noorganizēšanā un pulka karavīru aprūpē.

Pēc atgriešanas Latvija 1920. gadā Milda Salnais kādu laiku strādāja Ārlietu ministrijā par sekretāri un tulkotāju pie ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica. Ilgāku laiku viņa bija Latvijas telegrāfa aģentūras Leta vicedirektrise, vēlāk M. Skujenieka frakcijas laikraksta "Latviešu Balss" redaktrise.

Turpmākajās dzīves gaitās kopš 1933.gada, kad viņas vīrs Valdemārs Salnais nāca par ārlietu ministru, Milda Salnais piesaistījās sava vīra diplomātiskajam darbam kā apcerējumu tulkotāja, redaktrise un preses referente, šis darbs turpinājās arī pēc V. Salnā iecelšanas par sūtni Skandināvijas valstīs un pēc viņu pārcelšanās uz Stokholmu 1937. gadā.

Šai darba laukā Otrā pasaules kara laikā nācās daudz interesēties par okupēto dzimteni un rūpēties par trimdiniekiem, kas ieradās Zviedrijā. No Mildas Salnās darbības trimdā sevišķi atzīmējama aktivitāte Baltiešu humānitārajā apvienībā, kur nelaiķe kā ģenerālsekretāre gādājusi par tūkstošu dāvanu saiņu nosūtīšanu latviešiem Latvijā, Krievijā un Sibīrijā. Nu jau garus gadus līdz pat mūža beigām Milda Salnais bija Latvijas PEN kluba ģenerālsekretāre, izveidodama jo plaši šīs organizācijas ārējos sakarus.

Stokholmā, tāpat kā savā laikā neatkarīgajā Latvijā, sevišķi sākuma gados, Milda Salnais bija angļu un amerikāņu laikrakstu līdzstrādniece. Dažkārt viņas raksti parādījās arī latviešu laikrakstos. "Londonas Avīzē" viņas pēdējais raksts iespiests 1969. gada 10. janvārī 1165. numurā — Izsūtīšana uz Sibīriju; Seno dienu atmiņas.
Pēdējā laika aizgājēja daudz pūļu veltīja sava un V. Salnā plašā arhīva kārtošanai.

Milda Salnais mīlēja mūziku un teātri. Jau kā skolniece viņa bijusi izcila dzejas skandētāja un literāro darbu lasītāja. Spēlējusi amatieru teātros, vadījusi Savienotajās valstīs Roksburijas kluba teātra režiju. Savā laikā dziedājusi arī Emīļa Melngaiļa korī.

Mildu Salnais ievietoja slimnīcā 10.maijā, bet 21. maijā viņa slēdza acis uz mūžu. Dienu pirms liktenīgā brīža pie slimās mātes no Amerikas ieradās viņas dēls rakstnieks Ģirts Salnais.

Avots: Londonas avīze, 05.06.1970